Sarkanas gleznas, melni podi. Sievietes vēders, apjomīgs, spēcīgs un
juteklisks, ūdens spogulis Ežezerā atmirdz nevis debesu zilumā, bet gan
oranžumā, žilbina spilgti dzeltenas pučes uz ugunīga fona. Tieši pučes,
sulīgas un izaicinošas savā latgaliskumā, tāpat kā mammas stoļetnīks
(aloje) uz palodzes. Melnie, svēpētā māla trauki šo krāsu sulīgumu
nevis piezemē, bet gan uzsūc, uztver un savāc. Arī bļodām kāda maliņa
pašķiebusies eleganti greiza. Mākslinieku Aivara un Vēsmas Ušpeļu
kopīgā izstāde, kas Mākslas un Latgales podnieku dienu laikā līdz pat
23.maijam apskatāma Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, tā arī
saucas: Sarkanais un melnais.
"Pēdējā laikā sarkanais tonis dominē manos darbos, tas man arī patīk.
Ar ko asociējas? Nezinu, bet ne jau ar kaislību," meklē vārdus Vēsma,
bet Aivars omulīgi rezumē: "Forša kruosa, jem i kruosoj." Sēžam pie
ozola un oša dēlīšiem darinātā galda Vēsmas un Aivara mājās Rēzeknes
rajona Maltas pagasta Jakoviču ciema Dzyndrūs un ēdam tikko no
žāvētavas izvilktu sārtu šķiņķi, nebēdājot, ka melni, taukaini kvēpi
nokrāso pirkstus. No skolas pārskrējis arī Ušpelis juniors,
deviņgadīgais Jumis. Ir aprīļa pievakare, jau 28.Latgales podnieku
dienas, drīz tieši šeit tiks kurināts podnieku dienu galvenais ceplis.
Podnieks bez servīzes
"Ko nozīmē galvenais ceplis? Gan godu, gan atbildību. Visi kolēģi savus darbus te saved apdedzināt. Iekurini cepli, uguns turpina to darbu tālāk. Katrā ceplī ir pārsteiguma moments. Bet tāpat bez manis nekas nenotiek, es esmu radītājs," Aivars runā nopietni, bet acīs šķelmīgums kā māla velniņš. Visu sarunu viņš plēsīs jokus, kuros būs dziļa nopietnība. "Nekas par izstādi nav jāstāsta, verieties paši. Lietojami saimniecības trauki, ļaki (eļlas trauki — A.R.) un bļodas. Keramikai jābūt tādai, kas būtu lietojama, ne dēļ smukuma. Ja tā ir krūze, tad tajā jālej piens vai alus. Pats sev kafijas krūzes gan nevaru sataisīt. Slinkums pašam sev servīzi taisīt. Ēvaldam (Vasilevskim — A.R.) vēl labāk, viņam tūristi visas krūzes aplasa. Nē, ne jau nočiepj, nopērk."
Pašu lasīto un kaltēto piparmētru tēja no lielveikala krūzēm arī garšo labi, ja vēl cukuru pagrābj no pašķība māla cukurtrauka. Aivars smīnīgi paziņo, ka to esot virpojusi Vēsma kopā ar tūristiem. Nereti arī podnieka sievai jāstājas pie ripas, lai parādītu ciemiņiem, kā top māla trauki. Vēsma tad vaļsirdīgi atzīstas, ka neprot to lietu un aicina kādu no atbraucējiem izmēģināt spēkus. Parasti gribētāju pietiekot.
Tā sagadījies, ka Aivars un Vēsma izstādes bieži rīko kopā. Gleznas un keramika viena otru lieliski papildina, taču Aivaram par to ironiskāks teiciens. "Pa vidu podi, pa sienām Vēsmas gleznas. Vismaz sienas nav plikas."
Kruzuļaino šķīvju izstādē nav, tāpat kā nav košo māla glazūru. Minimālisms mālā, maksimāla krāsu bagātība, smagnējs zelts gleznās. "Ja man vairāk bijis laika, izstādē būtu tikai portreti. Patīk gleznot portretus," saka Vēsma, atzīstoties, ka dažs pasūtījuma darbs stāvot nepabeigts ilgāku laiku.
"Ja tu glezno sev, tad vari īpaši necensties panākt līdzību. Ja sanāk, tad labi, ja nesanāk, arī nekas. Bet, ja pasūta portretu, tad grib ne tikai līdzību, bet grib izskatīties jaunāks, skaistāks, bez grumbām. Jāņem lielāka ota, lai tās grumbiņas tā nenāk ārā."
Izstādes apjomīgākajam darbam Divas dejotājas pozējusi kaimiņiene, interesanta, austrumnieciska tipa sieviete. Latgaliskais sajaucies ar austrumniecisko kolorītu.
Vikingu raksti
Ja labi ieskatās, māls nemaz nav melns, mijas gaišākas un tumšākas glazūras notecējumi, pavīd svešatnīgi raksti un ornamenti, līdzīgi tam, kas uz Aivara džinsu jakas piedurknes izšūdināts. To viņš šuvis pats, šoziem abi apguvuši izšūšanas mākslu, bet, kā atzīst Vēsma, Aivaram tas padodoties ātrāk.
"Aivars ļoti daudz var izdarīt, es viņam netieku līdzi. Viņš pilnīgi sevi atdod tam darbam, ko šinī brīdī dara: podniecībai, kokgriešanai, tad izšuvumiem. Turklāt, viņš ļoti labi prot sadalīt dienu, es to neprotu, es sāku gleznot, nevaru pārtraukt, aizmirstu par visu citu, pat to, ka ēst jāgatavo. No viņa es esmu iemācījusies strādāt, negaidot iedvesmu, jo tā var arī neatnākt. Darbs vienkārši atraisa," saka Vēsma, rādot pašu darinātos viduslaiku apģērbus.
"Nu, tie bija tādi skarbi, patiesi laiki. Piemēram, viduslaikos vakaros stāstīja pasakas, stāstus, varoņteikas un darināja darbus, tagad pieraduši vienkārši sēdēt un bolīt acis pie televizora."
Kā tūristi, kuru pa vasarām Dzindrās ir ne mazums, uztver to, ka slaveno Latgales podnieku, Ušpeļu dzimtas jaunākais pārstāvis nāk pretī dīvainās drānās, ar tetovējumiem un gariem matiem?
"Viņi neatļaujas uzdot muļķīgus jautājumus. Pajautā — vai jūs ņemat skolniekus? Nu, saku, ņemu, tikai man pēc 15 minūtēm gribas viņu nožņaugt (smejas). Tad grupa ir stipri mierīga un vairāk neko neprasa. Turklāt, es neesmu jaunākais, Andris (brālēns) ir divus gadus par mani jaunāks. Vēl šis te (rāda uz Jumi) ir jaunākais, kas te sēž un blisina acis. Viņš gan gleznos, gan ņemsies ar mālu," uz ko Jumis atbild ar skanīgu un pārliecinošu: "Jā!"