Sāls šajā lietā ir apstāklī, par kuru ik pa brīdim esmu rakstījis jau 10 gadu garumā. Abrenes novadu pirmkārt Latvija ir zaudējusi neatgriezeniski, jo robežstrīds ar Krieviju būtu nevien neauglīgs, bet mūsdienu Eiropas reālpolitikā arī gluži nepieņemams. Un otrkārt, simtprocentīgi nelatviešu apdzīvotais Abrenes novads Latvijai arī nav vajadzīgs. Latvija nav Rietumvācija, kura var absorbēt absolūti noplicinātu teritoriju -- mūsu valstij noplicinātu teritoriju jau tāpat ir gluži gana.
Būtiski ir arī tas, ka ST lēmums izdzēš jautājumu, kuru kaimiņvalsts Krievija itin naski ir varējusi izmantot savas propogandas vajadzībām. Kad valdība muļķīga nacionālisma uzplūdu vadīta 2005. gadā pieņema vienpusējo deklarāciju, Krievija gluži pamatoti varēja pasaulei stāstīt, ka robežlīguma trūkumā ir vainojama nevis Krievija, bet gan Latvija. Nu šis jautājums ir nokārtots, un labi, ka tā, jo notikumi kaimiņvalstī mudina domāt, ka Latvijai ne uz kādu īpašu labvēlību no Maskavas vismaz paredzamajā nākotnē necerēt. Runāsim atklāti. Krievija ir no jauna kļuvusi par diktatūru, kurā ir atsevišķi demokrātijas spīgulīši un butaforijas. Cars Vladimirs klaji ignorē savas valsts konstitūciju, prezidenta amatu izmantojot politiskas aģitācijas vajadzībām. Svētdien paredzētais process būs brīvu vēlēšanu absolūtākā imitācija. Kremlis atrada "iemeslu", lai valstī neielaistu ārvalstu novērotājus. Nav nekādu šaubu, ka absolūtu uzvaru vēlēšanās gūs cars Vladimirs ar sabiedrotajiem. Un tad jau īpaši liela manevrēšana nebūs vajadzīga, lai atrastu veidu, kā caru atgriezt tronī. Kādreiz Krievija domāja par to, kā tā izskatās pasaules demokrātisko valstu starpā. Mūsdienās Maskavai tas ir pilnīgi pie vienas kājas, jo energoresursu cenas tai ļauj diktēt noteikumus daudzviet pasaulē, turklāt lai arī cik nenoplicināts, tās militārais arsenāls joprojām var būt draudošs. Kremlis mierīgi var gvelzt visaplamākās muļķības, un pasaule lielākoties teiks paldies, un vai varbūt nav vēl kas cits pasakāms?
Un šajā kontekstā tomēr ir jādomā arī par citu ļoti nozīmīgu jautājumu -- par Latvijas enerģētikas nākotni. Tuvojas tā diena, kad tiks slēgta kodolspēkstacija Ignalinā. Apspriežot variantus par to, kā enerģijas apjomus nodrošināt nākotnē, konstatēts, ka viena iespēja ir būvēt spēkstaciju, kura būs pilnībā atkarīga no dabas gāzes un tātad -- vismaz lielākoties no Krievijas. Šī absolūti nav tā reize, kad politikāņiem pirmām kārtām būtu jādomā par savu sponsoru kabatām. Šis ir fundamentāli svarīgs valsts drošības jautājums, un vēl ciešāk apkampt kaimiņu lāci, kurš jau tā ir plaši atņirdzis zobus -- nē, tas nu nebūtu prāta darbs.
Jauku visiem dienu!