1. Cerēt, ka agresīvais dzīvesbiedrs labosies un uz to mērķtiecīgi strādāt.
2. Samierināties ar agresiju, piekāpties un ļauties.
3. Šķirties.
Ja ģimenes modeli attiecinām uz sabiedrības mērogiem, tad varam saskatīt gan līdzīgo, gan atšķirīgo.
Līdzīgais
Arī Latvijas sabiedrībā kāda nozīmīga daļa ir ļoti uzskatāmi nodemonstrējusi agresiju. Visspilgtāk tā izpaudās 9. maijā un pēc Krievijas uzvaras pasaules hokeja čempionātā, kad Latvijas galvaspilsētā šķindēja sasistas pudeles, plīvoja svešas valsts karogi un latvieši saņēma neskaitāmus rupjus apvainojumus un arī fiziskus aizskārumus. Uz āru izlauzās tas, par ko nacionālisti brīdināja jau sen, tikai Latvijas politiskā elite un lielākā daļa sabiedriskās domas veidotāju to izlikās nemanām.
Faktiski pēc šiem notikumiem arī katram no mums ir jāizdara izvēle starp trīs minētajām alternatīvām. Diemžēl daudzi izvēlas, manuprāt, visabsurdāko no trim – samierināšanos un piekāpšanos. Nezinu, vai vainojami 700 vai 50 kalpības gadi, bet tāda sevis noniecināšana un mazvērtības sajūta ir vienkārši apbrīnojama.
Vēl daļa izmisīgi mēģina īstenot „dzīvesbiedra labošanās programmu”, taču dzīve apliecina, ka tā nedarbojas un avansā dotie „burkāni” (pilsonības izskatā) situāciju vēl vairāk sarežģījuši.
Par laimi 9. maijs un tā turpinājums pēc hokeja čempionāta ļoti daudziem tomēr ir atvēris acis, un šķiršanās nu jau tiek uzskatīta par vienīgo saprātīgo risinājumu. Jā, pat ja cilvēks šobrīd neredz scenāriju, kā šo šķiršanos īstenot, viņš apzinās, ka tas būtu labākais risinājums.
Atšķirīgais
Tomēr ģimenes pielīdzināšanai konkrētajai situācijai sabiedrības mērogos ir viena būtiska problēma. Laulātie draugi mūsdienās par savu kopdzīvi vienojas brīvprātīgi un aiz labas gribas. Latvijas sabiedrībā agresoru neviens nav ne aicinājis, ne izvēlējies, ne arī kādu uzticību solījis. Mūsu agresors ir ienācis kā neaicināts varmāka, ignorējot starptautisko tiesību un cilvēcības normas.
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka būtu jākaļ atriebības plāni. Vienā ziņā kosmopolītiskajiem ideologiem ir taisnība – mēs visi šobrīd tiešām esam „vienā laivā”. Jautājums ir tikai par to, vai un kā šajā laivā varēsim sadzīvot turpmāk. Un vai vajag? Vai tas saskan ar mūsu izpratni par nākotnes mājām? Iespējams, ka nosacītais „dzīvesbiedrs” pats labprāt sēstos citā laivā, ar citām krāsām karogā, ja vien šī iespēja viņam būtu ekonomiski izdevīga. Katrā ziņā būt atklātiem pret sevi un domāt par to neviens aizliegt nevar.