Divus gadus ilgušais Purvīša balvas 2021 kandidātu atlases process ir noslēdzies, un uzvarētājs ir zināms – 30 gadu vecā gleznotāja Amanda Ziemele ir kļuvusi par jaunāko Purvīša balvas laureāti tās pastāvēšanas vēsturē (pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga, kurai tobrīd bija 31 gads). Žūrijas lēmums ir vērtējams kā drosmīgs, progresīvs un nākotnē vērsts – skaidrs, ka prestižā apbalvojuma ieraksts mākslinieces CV nozīmē vairāk caurlaidi uz veiksmīgu karjeru mākslas pasaulē nekā goda rakstu par nopelniem (īpašo balvu par mūža ieguldījumu šoreiz saņēma Maija Nora Tabaka). Tikmēr Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā joprojām turpinās, un kļūmīgākais, ko varētu nolemt potenciālais skatītājs, būtu doties "tikai uz Ziemeli", pārējiem nominantiem nevērīgi steidzoties garām.
Pirmkārt, kā jau atzīmējuši vērtētāji, – izstādes eksponāti šogad pieder pie tik dažādiem virzieniem kā vēl nekad. Otrkārt, visai košs ir arī pārstāvēto personību loks – vismaz trīs no lielā astotnieka jau tagad būtu pelnījuši plašu retrospekciju, kas ceļotu no viena Eiropas muzeja uz nākamo. Tikai Latvijas mākslas atbalsta sistēmas vājums līdz šim ir liedzis mums lepoties ar saviem laikabiedriem šādā kontekstā. Treškārt, sacensība par Purvīša balvas prēmiju 28 500 eiro (pirms nodokļu nomaksas) nemaz nav īsta sacensība – mākslinieki paši tai nepiesakās, nedz arī viņus izvirza izstāžu producenti vai kuratori.
Balvas procesā visas pilnvaras vērot un vērtēt, nosaukt gada ceturkšņu un noslēguma izstādes nominantus ir dotas ekspertu komisijai, savukārt par uzvarētāju spriež žūrija, kuras sastāvā ir ārzemju prominences. Žūrija lēmumu pieņem, kad finālistu izstāde jau ir iekārtota. Līdz ar to nav nekādas jēgas māksliniekus pretstatīt "pieri pret pieri", daudz bagātinošāk ir salīdzināt nesteidzīgi, novērtēt katra unikalitāti un minēt kopīgo, ja to izdodas saskatīt. Tāpēc par visu pēc kārtas pastaigas secībā.
Finiera simfonija
Purvīša balvas 2021 izstādes pirmie eksponāti dod nepārprotamus signālus, ka esam ienākuši laikmetīgās mākslas pasaulē. Eju līdz muzeja pazemes izstāžu zālei aizpilda liels skaits objektu, kurus vieno nelakota finiera krāsa un stilīgas formas. Tās ir mākslinieču Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas procesuālā darba Mākslinieku krīzes centrs sastāvdaļas. Projekts sākotnēji dzimis eksperimentālajā galerijā Low, iesaistot draugus un paziņas un piesolot viņiem iespēju izstādīt savas mākslinieciskās neveiksmes (iespējams, ka tās joprojām ir ieslēgtas izstādē redzamajās finiera kastēs). Vēlāk projekts ir attīstījies, parādoties citās galerijās Latvijā un ārzemēs, bet tādā apjomā kā Purvīša balvas izstādē, šķiet, vēl nav redzēts.
Interesanti, ka ar krīzi nav domāti pandēmijas apstākļi, bet gan nepārejošs mākslinieka radošais un sabiedriskais stāvoklis, kas ticis konstatēts vēl pirms vispārējās krīzes un drīzāk pielīdzina mākslinieku sevišķi neaizsargātām sabiedrības grupām. Objektu virkne satur vairākas asprātīgas idejas un daudz, daudz modīga dizaina, liekot domāt, kā tad jaunajiem un radošajiem visvairāk pietrūkst?
Finiera simfonijas noslēgumā uzmanību saista lielāka izmēra kaste, kurā ir iespējams arī ieiet. Tas jau ir cits darbs – Kaspara Groševa multimediālā instalācija Cita istaba, kas pirmoreiz bijusi izstādīta Cēsu festivālā pagājušogad. Autors ir pazīstams kā kaismīgs alternatīvās mūzikas, mākslas un dzīvesveida piekritējs, tāpēc sarkani apgaismotajā istabā pīkstošās elektroniskās ierīces, vadu mudžeklis un daži artefakti varētu iepriecināt pusmūža vīrus, kuriem par visu vairāk patīk ķimerēties. Darba nosaukums pārfrāzē hrestomātisko Virdžīnijas Vulfas sacerējumu, kas ir feminisma kustības stūrakmens, bet iekārtojums atgādina, ka atteikšanās pieaugt esot raksturīga mūsdienu maskulinitātei. Tiesa, veltījumi šai tēmai pašmāju mākslā jau ir bijuši – piemēram, Katrīnas Neiburgas filma Garāžas.
Vairākos kambaros sadalītās muzeja Lielās izstāžu zāles divas telpas veltītas mākslinieka Valda Celma kinētiskajiem objektiem Dzīvības ritmi un Pozitrons. Varētu teikt, ka šie nemaz nav tipiski Purvīša skates eksponāti, jo abu darbu idejas ir radušās tālajos septiņdesmitajos gados, kinētiskās mākslas pacēluma periodā. Nonākt Purvīša balvas redzeslokā, kas pēc nolikuma ir ierobežots ar pēdējo divu gadu periodu, tiem ļāvis fakts, ka ieceres materializētas tikai tagad – pateicoties Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles grandiozajai asredzībai, uzticībai mākslinieka vīzijai un ieguldījumiem. Tiesa, darbi, kas tapuši ilgā laika periodā, Purvīša balvas vēsturē ir parādījušies, piemēram, Intas Rukas un Andreja Granta ilgspēlējošas foto sērijas. Tomēr šāda tipa darbi balvas nesaņem – lielākais ieguvums ir mums, skatītājiem, kuri vēlreiz var ļauties Valda Celma objektu fascinējošajai kustībai.
Trakā karnevālā
Mākslinieču Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas dueta Skuja Braden ekspozīcija – daļa no personālizstādes Samsāra – nelīdzinās nekam, ko līdz šim esam redzējuši Purvīša balvas izstādēs. Darbu pamata materiāls – porcelāns, papildināts ar košiem apgleznojumiem, kažokādām, barokāliem rakstiem, homoseksuālu erotiku, – sagriež muzeja atmosfēru trakā karnevālā, kas, izrādās, ir tikai māņu kustība, aizvedot līdz centrālajam objektam Ilgas altāris – veltījumam Ingūnas Skujas mātei. Tas ir viens no kontroversiālākajiem un satriecošākajiem darbiem, kas Latvijas mākslā radīts pēdējās desmitgadēs un kurā izaicinoša vizualitāte savienojas ar personisku atklātību, nepārejošās tēmas – tautas vēsture un paaudžu attiecības – saskaņojas ar aktuāliem jautājumiem – par LGBT ģimeņu atzīšanu, garīgās veselības problēmām un eidžismu. Vienlaikus Ilgas altāris mūs ieved memoriālās un sakrālās mākslas gadsimtiem senajā tradīcijā, kas laikmetīgajai mākslai visbiežāk kalpo tikai kā atgrūšanās punkts. Ja nu ko šai Skuja Braden izstādei var pārmest, tad pārlieku blīvumu, detaļu pārbagātību.
Telpas plašums ir Amandas Ziemeles izstādes Kvantu matu implanti trumpis, kas gandrīz pilnībā atkārto Laikmetīgās mākslas centrā Kim? 2019. gadā izstādīto versiju, ieskaitot dalījumu divās telpās. Pirmajā gleznojumi ir iekārti griestos, otrajā – grupēti ap durvīm, tuvu pie grīdas, citos atjautīgos veidos. Sterilā vide ļauj uzreiz iesaukties "Cool!" un pievērsties mākslinieces oriģinālajai valodai – skopiem, lakoniskiem žestiem, kas neko neattēlo un nestāsta, bet rada spēcīgu klātbūtnes iespaidu. Rīgā un Drēzdenē izglītotā Amanda Ziemele Latvijas mākslā parādījās pirms pieciem gadiem jauno gleznotāju grupas izstādē Arsenālā, un viņas rokraksts, ticiet vai ne, tūliņ kļuva pamanāms pārsātinātajā glezniecības vidē. Nacionāla mēroga godalga šodienas internacionalizētajā mākslas vidē ir uztverama kā labs starts, nevis finišs, tādēļ apsveikumiem Amandai ir jāpievieno laba vēlējumi!
Muzeja zālē, kas ir piepildīta ar žilbinošu dienasgaismu, ir izvietoti audekli no Aijas Zariņas personālizstādes Mosties, mosties reiz, svabadais gars, kas pirms pusotra gada bija aplūkojama septiņus stāvus augstāk – LNMM Kupola zālē. Aijas Zariņas mākslas izcelsme meklējama turpat, kur viņas jaunāko kolēģu Amandas Ziemeles un Elīnas Vītolas mākslas izcelsme, – fovismā, atraisītā žesta glezniecībā, un arī telpiskie meklējumi ir bijuši pārliecinoši, bet tā nekad nav bijusi dizains, nav bijusi cool. Tieši otrādi, audeklu malas nevērīgi karājas zigzagā, kā bijušas pienaglotas pie grīdas gleznošanas laikā. Aijai Zariņai tas nav svarīgi, svarīgs ir vēstījums, idejas. Nav arī nekāds brīnums, ka tās ir oriģinālas, nevis standarta idejas. Tomēr konkrētās izstādes pārnesumu nevar uzskatīt par pilnīgu – trūkst ne tikai Kupola zāles spraišļu atbalstošā meža, bet arī vairāku spēcīgu darbu, un izkārtojums "baltajā kubā" ir pārāk formāls, lai ļautu ārzemju ekspertiem ieraudzīt šajā mākslā to, ko saskatām mēs, izredzētie.
Paralēli visam
No dienasgaismas ienirstot piķamelnā tumsā, tikai pēc brīža pamanīsiet, ka esat Rasas un Raita Šmitu pasaulē, instalācijā Atmosfēriskais mežs, kas uz šejieni esot pārceļojusi no izstādes Karlsrūē. Šmiti Latvijas mākslā tiešām pastāv paralēli visam pārējam, par spīti tam, ka ir izaudzinājuši ne vienu vien sekotāju paaudzi. Atmosfēriskais mežs ir komplicēta, vizuāli suģestējoša vieta, kas piespēlē aktuālajai vides tematikai. Tomēr, lai to novērtētu, ir vērts iedziļināties novatoriskajos tehniskajos risinājumos, bet līdz Purvīša balvas piešķiršanai viņiem arī turpmāk būtu vērts rīkot izstādes formātā "septiņi pretendenti un Šmiti".
Izstādes kuratores Daigas Rudzātes un iekārtotāja Martina Vizbuļa atjautību un ieguldīto darbu, meklējot katram māksliniekam atbilstošāko izstādīšanas formu, var novērtēt tikai, nonākot pie astotā, atsevišķi eksponētā izstādes objekta. Jāatgādina, ka kurators ir ierobežots savās izvēlēs un izstādes iekārtotājs tāpat, jo dalībnieku sastāvu un viņus pārstāvošos darbus nosaka ekspertu kolektīva balsojums. Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācija ZRwhdZ, kas tapusi Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālei un tajā atzinīgi novērtēta, ir atradusi sev piemērotu vietu muzeja otrā stāva vestibilā – tajā valda operiska atmosfēra (darba tēma ir saistīta ar Vāgnera mūziku), un komponista Krista Auznieka speciāli veidotais skaņu raksts izplūst pa visām blakus zālēm. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī šī instalācija muzejā rekonstruēta daļēji: uz rotējošā milzu postamenta trūkst svarīgas daļas – virsbūves, kurā varēja iekāpt skatītāji. Ir nācies dzirdēt, ka šo veidojumu nemaz neesot iespējams saglabāt ilgstoši. Tomēr, ja ir izdevies iedzīvināt postamentu – mūzikas instrumentu –, kas gan neiespējams būtu kartona kastē? Pastāstiet, skeptiķi, to Rīgas biennāles veidotājiem, kuri spēja realizēt piecdesmit gadu senas idejas, kas mūs iepriecina vēl šodien!
"Lai dzīvo māksla!" Purvīša balvas ceremonijā iesaucās Maija Tabaka. "Lai dzīvo visa māksla!" viņa precizēja pēc aplausiem. Bija jauki kaut ko tādu dzirdēt no cienījamās gleznotājas. Nekādas tehniku, stilu, pieeju cīņas! Pārfrāzējot klasiķi – vēl līdz 8. augustam Purvīša balvas izstādes apmeklētājiem būs iespēja nodomāt: "Lai dzīvo laureāte! Lai dzīvo visi pretendenti!"
Purvīša balva 2021
Kandidātu darbu izstāde
LNMM galvenajā ēkā līdz 8. augustam
