Īpaši darbu sērijai Daba klusē Ieva Jurjāne ir radījusi figūriņas, kuras ir veidotas no porcelāna. "Man bija nepieciešams materiāls, kas parāda cilvēka trauslumu," paskaidro māksliniece, kura līdz šim nebija nodarbojusies ar miniatūru tēlniecību. Figūriņas viņa ir apdedzinājusi pie pazīstamās porcelāna mākslinieces Marutas Raudas, kura ir dalījusies zināšanās par dažādiem tehniskiem risinājumiem un iespējamiem riskiem.
Līdzīgi kā veidojot iestudējumus, arī strādājot ar porcelānu, ir lietas, kuras nepakļaujas pilnīgai kontrolei, – ilgstošas piepūles rezultātā figūriņa var salūzt. "Kad tas notika pirmo reizi, man bija šoks, jo šķita, ka viss ieguldītais darbs ir vējā, bet līdzīgi kā citos radošajos procesos tu brīdi apdomājies un saproti, ka šis lūzums ir piešķīris tēlam citu dimensiju, tas ir kļuvis daudzšķautņaināks," norāda māksliniece.
"Saplīsis cilvēks ir viens no cilvēka esības veidiem," piebilst Ieva Jurjāne. Visas figūriņas autore glabā glīti satītas celofānā un saliktas nelielā kastītē. Viņa ir pārstājusi uztraukties par savām šķietamajām neveiksmēm un sākusi tās izmantot savā labā (arī saplīsušie cilvēciņi ir redzami izstādē aplūkojamos darbos). "Tāpat kā dzīvē, kad ir jāprot tikt galā ar saviem lūzuma brīžiem un jāpadara tie par savu vērtību atskaites punktiem," uzskata māksliniece.
Katram savs kalns
"Šīs figūriņas es kombinēju ar dabā atrastiem elementiem, un abu komponentu savienībā rodas jauni tēli – kaut kas sirreāls un paradoksāls," atklāj Ieva Jurjāne, kuras darbu sērija ir aizsākusies 2015. gadā. Gleznošanas procesu māksliniece salīdzina ar mediatīvu stāvokli, kura laikā viņa turpina domāt par jaunām nozīmēm. Visus tēlus māksliniece ir ielikusi baltā "izplatījumā", kas nojauc pēdējās realitātes robežas un atstāj brīvu vietu skatītāju domām.
Pirmais darbs, kas ir tapis šajā sērijā, ir porcelāna cilvēciņš uz grants kaudzes. "Noliekot sevi kaut kā lielāka priekšā, mēs cenšamies ieraudzīt kaut kādas kopsakarības savā dzīvē," uzsver Ieva Jurjāne. Alkās pēc niršanas dzelmē vai kāpšanas kalnos viņa saskata cilvēku vēlmi ieraudzīt sevi plašākā mērogā. "Viena un tā pati figūra, ievietota citā kontekstā, maina savu attieksmi pret īstenību un attieksmi pašai pret sevi," piebilst māksliniece.
"Katram ir savs kalns, kurā ir jāuzkāpj," domā Ieva Jurjāne, kura savā daiļradē ir atgriezusies pie cilvēka – pat ja viņš ir izvēlējis relatīvi mierīgu dzīvi, viņš nevar izvairīties no satricinājumiem un lielajiem dzīves un nāves jautājumiem gan personiskā, gan globālā līmenī.
Saldā indes smarža
Ievas Jurjānes gleznojumos ir redzami arī ķirbji un mušmires, kam ir bijis visai īss mūžs. "Bojājoties tās sāka tik salkani saldi smaržot, ka varēja pat sataustīt to indes aromātu," atceras Ieva Jurjāne, kuras jaunākajos darbos atbalsojas viņas aizraušanās ar dabas studijām, kad viņa ir gleznojusi nozīmīgākos atklājumus, kurus ir pamanījusi tuvākajā apkārtnē.
Ievas Jurjānes atradumu vidū ir arī tādas lietas kā šūnakmens, kuru māksliniece ir atradusi, pastaigājoties ar rakstnieci Ingu Ābeli netālu no viņas mājvietas, kāda nezināma dzīvnieka žoklis, kuru mākslinieces meita ir uzgājusi mežā un pārnesusi mājās, un beigts sikspārnis, ko viņa pati ir ieraudzījusi uz Lūznavas muižas trepēm. "Tā ir lieliski atjaunota ēka, kurā var redzēt gan respektu pret vēsturi, gan arī pret reālo dzīvi," savos iespaidos dalās Ieva Jurjāne.
Vienā no gleznojumiem ir redzama pārogļojusies pagale cilvēka kājas formā, kuru viņa ir pamanījusi ugunskurā. Šis trīsdimensionālais objekts ir viens no tiem, kas ir ticis eksponēts galerijas Alma telpās. Ieva Jurjāne vērš uzmanību uz to, ka izteiksmīgais ekstremitātes tēls atklājas tikai no viena vienīga rakursa. "Ir svarīgi, kā mēs raugāmies uz lietām, – vai mēs iekapsulējamies vienā punktā vai mainām kaut ko savā uztverē," akcentē māksliniece.
Dzīves uzslāņojums
"Šo sakni es atradu ūdenī," atceras Ieva Jurjāne, rādot vienu no gleznojumiem. Strādājot pie režisora Viestura Kairiša filmas Melānijas hronika, uzņemšanas grupa dzīvojusi atpūtas kompleksā Zirga smaids, kas atrodas gleznainā Nirzas ezera krastā. Ieva Jurjāne ir šīs filmas māksliniece un kostīmu māksliniece. "Es šo sakni iztīrīju un paņēmu līdzi," saka māksliniece, kura atzīst, ka, attīstoties idejām, acis kļūst arvien redzīgākas.
Par vienu no Ievas Jurjānes darbu sērijas tēliem ir kļuvusi iespaidīga koka ripa, kurā var ieraudzīt koka likteni. "Tu nevari nedomāt par to, kā šis koks ir audzis un ko viņš ir pieredzējis šo daudzo gadu laikā," stāsta māksliniece, kura ar draugiem biologiem ir pētījusi vairāku koku šķērsgriezumus, kuros var saskatīt zināmas līdzības ar cilvēka mūžu. "Tu neesi tas pats, kas tu biji vakar, pat ja tu gribētu, – viss uzslāņojas virsū," piebilst autore.
Ieva Jurjāne nevienam no sērijas Daba klusē darbiem nav devusi atsevišķu nosaukumu, nevienu no saviem darbiem nav parakstījusi no fasādes puses. "Es redzu, ka paraksts uzreiz iznīcina tēla neatkarīgo dzīvi, tas uzreiz pārāk atgādina par autoru, bet man nav nekādas vajadzības ierobežot skatītāja uztveres brīvību ar savas personības atgādinājumu."
P. S. Paralēli ekspozīcijai apgādā Neputns tapis Ievas Jurjānes izstādes darbu katalogs Daba klusē.
Ieva Jurjāne
Personālizstāde Daba klusē
Galerijā Alma līdz 17. novembrim