Bet kā lai vērtē apgalvojumu, ka nevis valdošajai koalīcijai, kas iedzina Latviju dziļā krīzē, bet Saskaņas centram, kas brīdināja par šādu iespēju, ir jāmaina sava programma, jo tā Ulmaņa kungam „galīgi nebūtu pieņemama”? Tātad ar koalīcijas partijām un programmām viss ir kārtībā? Kāpēc tad valsts sēž tādā bedrē? Taču ne jau „nepieņemamās” SC programmas dēļ!
Tā mēdz gadīties, ja politisko diskusiju valstī aizvieto ar vienu politisko spēku pasludināšanu par „labiem” un „pareiziem”, bet citu – par „sliktiem” un „nepareiziem”. Tad „labajiem” vairs nav „jānolaižas” līdz diskusijai ar „sliktajiem”, nav pat jāzina „slikto” uzskati, jo viņiem, jau pēc definīcijas, nevar būt taisnība. Pietiek ar dažu pašu izdomātu un „sliktajiem” piedēvētu stereotipu nemitīgu atkārtošanu, līdz pašiem sāk likties, ka tie „nepareizie” patiešām tā domā. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka Ulmaņa kungs, atzīstot SC programmu par viņam pilnīgi nepieņemamu, vispār nav to lasījis, jo grūti ir iedomāties, ka viņam būtu kas iebilstams pret SC programmas pašā pirmajā teikumā izteikto apņēmību savas uzmanības centrā izvirzīt „sociālā taisnīguma un solidaritātes ideju”. Vai, pēc viņa domām, Saskaņas centra uzskats, ka Latvijas „problēmas ir sabiedrības integrēšana, valsts un sabiedrības spēja izmantot Eiropas Savienības finansiālo atbalstu, globalizācijas procesu izmantošana un negatīvo seku mazināšana, harmonisku attiecību ar dabu veidošana” tiešām varētu tikt saistīts ar risku „iekļūt vēl lielākās, ne tikai ekonomiskās problēmas”? Varbūt Ulmaņa kungam šķiet, ka Latvijas drošībai un labklājībai varētu kaitēt tas, ka SC „saprot integrāciju kā sabiedrības slāņu, sociālo, etnisko grupu, paaudžu un atsevišķu indivīdu nošķirtības pārvarēšanu un apvienošanu, it īpaši politiskajā, sociālajā, tiesiskajā un kultūras jomā; sabiedrībai kopīgu vērtību, zināšanu un mērķu nostiprināšanos grupu un atsevišķu indivīdu apziņā”? Tādā garā var nocitēt vai visu programmu pa rindkopām. Pieļauju, ka par atsevišķām tēzēm un arī par programmu kopumā varētu diskutēt, un tas būtu tikai apsveicami. Taču esmu pārliecināts, ka nedz programmā kopumā, nedz atsevišķās tās tēzēs pat gribēdams nevar atrast neko, kas būtu vērsts pret Latvijas valsts, Latvijas sabiedrības un latviešu tautas interesēm.
Mūsu sabiedrībai ir jāpanāk konsenss pārliecībā par to, ka visi tie politiskie spēki, kas atzīst Satversmi kā valsts augstāko likumu un darbojas tās ietvaros, apriori tiecas uz vienu un to pašu mērķi – uz valsts un visu tās iedzīvotāju drošības, labklājības un ilgspējīgas attīstības panākšanu un uzturēšanu. Taču politiskie spēki var atšķirties savos priekšstatos un pārliecībā par to, kādā ceļā un veidā šis mērķis ir sasniedzams, un politiskā cīņai jānotiek par tiesībām, pārliecinot sabiedrību, iegūt iespēju īstenot savu programmu kopīgā mērķa sasniegšanai, kā tas notiek jebkurā patiesi demokrātiskā valstī. Kamēr politiskās debates risinās ap to, kurš ir un kurš nav īsts Latvijas patriots, kamēr priekšlikuma pieņemšanu izšķir nevis tā lietderība, bet gan kas to iesniedzis – pozīcijas vai opozīcijas pārstāvis, tā nav politiska diskusija, bet kašķis, kas nekādā veidā nepalīdz risināt nevienu reāli valstij nozīmīgu jautājumu.
Tāda situācija ir īpaši nepieņemama tad, kad valsts pārdzīvo grūtus brīžus, kad, tikai apvienojot spēkus, var atrast izeju un to sekmīgi izmantot.
Saskaņas centrs, apzinoties, ka pa visiem gadiem pēc neatkarības atjaunošanas Latvija vēl nav pagaidām tikusi uz zaļā zara un ka uz to vēl tāls ceļš ejams, uzskata par savu svarīgāko pienākumu atbalstīt nedz „kreisos”, nedz „labējos”, nedz pozīcijas, nedz opozīcijas, nedz „krievus”, nedz „amerikāņus”... Vienīgais iespējamais kritērijs ir Latvijas, tās sabiedrības, tās tautas, tās iedzīvotāju intereses. Kas savos spriedumos balstās nevis uz gataviem stereotipiem, bet gan kaut cik uzmanīgi seko Saskaņas centra aktivitātēm, tā frakcijas balsojumiem Saeimā un pašvaldībās, zina, ka tie nav skaļi vārdi. Tas, protams, nenozīmē, ka mums negadās kļūdas. Dažkārt trūkst pieredzes vai zināšanu, vai virsroku ņem emocijas, vai steiga. Taču mums netrūkst labas gribas un gatavības mācīties no savām un arī citu kļūdām.
Būtu patiess prieks pārliecināties, ka arī Ulmaņa kungam un Latvijas politiķiem kopumā līdzīgs skatījums uz politiku šķistu pats par sevi saprotams un kļūtu par rīcības pamatu.