Ik dienas mūsu sabiedrībā parādās jautājumi, kuru risināšana vai nerisināšana atspoguļo mūsu politiskās sistēmas vērtības. Pirms pāris mēnešiem uzmanību piesaistīja jautājums par kādu slimnieci, kurai draudēja nāve, bet kura nevarēja saņemt zāles, jo tās bija ļoti dārgas. Paradoksāli, bet valsts atteicās tās apmaksāt tieši šī iemesla dēļ, jo zāles bija ļoti dārgas. Vienkāršiem vārdiem runājot, valsts uzskatīja, ka tās līdzcietība ir nosakāma finansiāli, tādejādi, parakstot nāves spriedumu konkrētam cilvēkam. Savukārt, 20.martā, pavasara pirmajā dienā, veselības ministram Eglītim nācās taisnoties žurnālistu priekšā par to, ka Latvijā nav pieejamas pret encefalīta vakcīnas, lai gan pavasaris jau ir sācies. Mani ieintriģēja ministra atbilde, kas lielā mērā atspoguļo valdošo politiski ekonomisko vērtību kopumu. Proti, ministrs argumentēja, ka valstij šeit maz kas sakāms, jo vakcīnu pieejamību nosaka brīvais tirgus. Savukārt, brīvais tirgus vai drīzāk stereotipi par to, ir vienlaikus gan svētā govs, gan dūmu aizsegs daudzu Latvijas domātāju un politiķu vērtību sistēmā, kuru neviens neuzdrošinās pārskatīt pat tad, kad tas skar cilvēku veselību un, iespējams, dzīvību. Daudzi no mums patiesi un automātiski uzskata, ka brīvais tirgus patiešām ir svētā govs un valsts iejaukšanās tajā ir nevēlama. Ja gadījumā kas iet greizi, tad dodiet laiku un tirgus to sakārtos, galvenais ir tam netraucēt. Šī pieņēmuma atbalstītāju netrūkst arī teorētiskajā vidē, kur Eiropā tie pieder tā saucamajiem neoliberāļiem, savukārt ASV tos vairāk asociē ar neokonservatīvajiem. Nosauksim tikai dažus – Fridrihs Haijeks un Miltons Frīdmans. Ja runājam par Haijeku, tad valsts lomu viņš noreducē tikai un vienīgi uz tiesisko sistēmu, kurai jāgarantē cilvēku vienlīdzība likuma priekšā. Un viss. Haijeks, tāpat kā Frīdmans, izslēdz valsts iejaukšanos tirgus ekonomikā, jo tad agri vai vēlu tiek samazināta citu cilvēku brīvība sociālo jautājumu labad.
Mans jautājums ir: vai valsts neiejaukšanās „visvarenā un, it kā sevi regulējošā, tirgus ekonomikā” ir pareiza? Vai ļaut cilvēkam nomirt tādēļ, ka viņam vajadzīgās zāles ir dārgas un valsts tās nevēlas apmaksāt? Vai citu cilvēku veselības labad varam, bet galvenais, vai gribam atļauties ierobežot savu brīvību, tai skaitā finansiālo brīvību?
Politikas teorijas apcirkņos šis ir bijis sevišķi plaši debatēts jautājums jau gadu desmitiem, bet jaunu elpu tas ieguva 20.gadsimta 70-tajos gados. Laikā, kad no vienas puses neokonservatīvās ekonomiskās idejas tika ieviestas autoritāros apvērsumus piedzīvojušās Latīņamerikas valstīs, bet no otras, sāka pieaugt sociālās atšķirības un vājinājās vidusšķira.
Šajā laikā tapa arī viena no labākām pēdējā laika politikas teorijas grāmatām (Justice as Fairness) par valsts un sabiedrības sociālo atbildību, kas ir nepieciešamas, lai cilvēks spētu saglabāt savu pašcieņu un brīvību. Ašķirībā no neokonservatīvajiem ideologiem, Rolss argumentē, ka valstij jānodrošina saprātīgs kompensējošs mehānisms, kas palīdz ekonomiski sliktākā situācijā esošiem sabiedrības indivīdiem.
Cilvēki intuitīvi vēlas sabiedrību, kurā vispirms eksistē vienlīdzība pamattiesību un pienākumu laukā. Cilvēki vēlas vienlīdzību sociālos un ekonomiskos jautājumos. Tas ir arī jautājums par bagātību un varu. Ja nav iespējams visiem būt vienādi bagātiem un vareniem, tad vismaz ir jābūt kādam kompensējošam mehānismam, kas domāts tai sabiedrības daļai.
Ja šis kompensējošs mehānisms netiek nodrošināts, sabiedrība agri vai vēlu kļūst netaisnīga un personas brīvību ierobežojoša. Rolss uzskata, un ir grūti viņam nepiekrist, ka sabiedrisko institūtu tikums ir taisnīgums. Sociālā līdzcietība ir taisnīgumu un cilvēka brīvību veicinoša. Savukārt, nav svarīgi cik labi un efektīvi valsts institūti strādā, ja tie netiek uzskatīti par taisnīgiem to pastāvēšana ir neleģitīma demokrātiskā sabiedrībā.
Lai gan sociālā politika uzliek papildus slogu un ierobežojumus pilsoņu ekonomiskai brīvībai, šie ierobežojumi ir pieļaujami, jo citādi mēs ne tikai zaudējam vidusšķiru, bet ilgtermiņā zaudējam tiesisku valsti. Līdz ar to, nevar piekrist ne Miltonam Frīdmanam, ne intuitīva neokonservatīvisma atbalstītājiem Latvijas valdībā, kuri iestājas pret valsts atbildību par tirgus ekonomikai nepieciešamajiem resursiem. Cilvēks ir gan darbaspēks, gan ideju ģenerators. Valsts, nevis brīvais tirgus, ir atbildīga par izglītības un veselības aizsardzības kvalitāti, tādējādi pozitīvi iejaucoties ekonomikā. Un ja tas tā, tad ekonomiskā politika nevar funkcionēt autonomi no sabiedriskiem un cilvēciskiem faktoriem, kā to aizstāv daudzi mūsu politiķi nezināšanas, stereotipu vai personīgo interešu dēļ.