Vai izglītība ir prioritāte krīzes apstākļos?

Protams, jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks uzsvērs, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos Latvijai ir jāmēģina ne tikai savilkt jostas un izdevumus, bet arī jāmēģina veicināt to nozaru attīstību, kas mūs „izvilks” no šīs krīzes. Pirmkārt, tas nozīmē atbalstu Latvijas uzņēmējiem gan nodokļu atvieglojumu, gan administratīvā sloga samazināšanas veidā.

Tāpat loģiski ir atbalstīt veselības aprūpi un izglītību. Pirmo tādēļ, ka katram cilvēkam jābūt pieejamai veselības aprūpei, un tas ir valsts uzdevums to nodrošināt. Otro tādēļ, ka katram ir tiesības iegūt bezmaksas pamatizglītību, kā arī iegūt savā valstī kvalitatīvu augstāko izglītību. Arī Latvijas premjers Dombrovskis jau ir sācis uzsvērt, ka patreizējos apstākļos viņš sagaida reformas šajās nozarēs un vairs „negriezīs” algas augšminētajās nozarēs.Debatēt var par abiem šiem mērķiem vai, precīzāk sakot, par abu mērķu rezultātu. Kas attiecas uz veselības jomu, to jau aplūkoju savā iepriekšējā blogā, bet šķiet, ka vienīgās izmaiņas, uz kurām Veselības ministrija ir gatava, ir slimnīcu skaita samazināšana. Pārējais, es baidos, diemžēl nesekos.Kas attiecas uz izglītības ministriju, tad situācija ir līdzīga. Tuvojās budžeta grozījumu balsojums Saeimā, bet joprojām mēs neesam informēti par to, cik un kuras skolas tiks slēgtas. Vēl vairāk – nav skaidrs, kā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno samazināt savu aparātu? Kā plāno samazināt birokrātisko slogu skolotājiem? Kā plāno valsts mērogā saskaņot mācību procesu un skolotāju izglītošanu un pasūtījumu augstskolās? IZM un ar to saistītās iestādēs strādā simtiem cilvēku, par kuru nepieciešamību šajos amatos es šaubos. Pats galvenais – nav skaidrs, kā mūsu izglītības sistēma plāno radīt konkurētspējīgu izglītības sistēmu valstī, kas nebūtu vismaz sliktāka par to, kas mums bija pieejama padomju laikā.Līdzīgi jautājumi attiecināmi arī uz augstāko izglītību. Atverot internetu, piemēram,_ Ranking Web of World Universities_, mēs varam ieraudzīt interesantu informāciju. Tikai starp Austrumeiropas universitātēm Latvijas Tehniskā universitāte ir 89.vietā, kamēr Latvijas Universitāte ir 43.vietā. Salīdzinājumam – Tartu Universitāte ir 6.vietā, bet Viļņas Universitāte – 16.vietā. Vienlaikus, mūsu studenti ir starp tiem Eiropas studentiem, kuri par nekonkurētspējīgu izglītību maksā ļoti daudz, kamēr pasniedzēji un profesori saņem vienu no viszemākajiem atalgojumiem. Lai gan premjers Dombrovskis saka, ka samazinājuma vairs nebūs, augstskolu pasniedzējiem jau tagad ir piemērots algas samazinājums vismaz par 20 procentiem. Universitātēs tiek plānoti visādi „kosmētiski veidi”, kā nesamazinot atalgojumu pasniedzējiem un izdzīvot, manipulējot ar kontaktstundām. Atļaušos apgalvot, ka tas vien ir rūgts joks, ka pasniedzējiem un sevišķi asociētiem profesoriem un profesoriem ir jānopelna sava alga, balstoties uz kontaktstundām. Profesoru uzdevums ir veidot zinātni, nevis lasīt neskaitāmus kursus studentiem, lai nopelnītu. Profesora slodze citur Eiropā parasti nav vairāk kā divi kursi gadā, protams, jāņem vērā vajadzība piedalīties konferencēs, veikt pētījumus un publicēties. Latvijā, profesori strādā kā pamatskolu skolotāji, bet pamatskolu skolotāji nodarbojas ar IZM pieprasītām, nevajadzīgam lietām tā vietā, lai skolotu jauno paaudzi.Un tas viss notiek apstākļos, kad mēs runājam par nepieciešamību attīstīt inovācijas un sasniegt citus augstus mērķus. Jāatzīst, ka tas viss ir bleķis, piedodiet par izteicienu. Mēs mānām sevi ar mūsu izglītības kvalitāti un sistēmu. Rezultātā mūsu studenti un konkurētspējīgie profesori un pasniedzēji arvien vairāk sāks mācīties un lasīt lekcijas ārzemēs vai privātās augstskolās. Vidusšķirai un maznodrošinātajiem pasliktināsies iespēja iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību Latvijā. Savukārt Latvijas ekonomika tikai varēs sapņot par izglītības un ilgtspējīgas attīstības savstarpēju sasaisti. Domāju, ir pienācis laiks IZM beidzot samazināt savu personālu par kādiem 70 procentiem vienlaikus piedāvājot, kā mēs iegūsim nebirokratizētu, lētu un konkurētspējīgu vispārējo izglītību un kvalitatīvu un visiem spējīgiem studentiem pieejamu augstāko izglītību valsts izglītības iestādēs. Valstij ir jāspēj maksāt pasniedzējiem, kuri ir konkurētspējīgi Eiropā un kas tur ir ieguvuši labu izglītību, bet ir spiesti izniekot savu laiku, pateicoties mūsu izglītības sistēmas nespējai. Jāspēj samaksāt labiem skolotājiem un neapgrūtināt viņus ar nevajadzīgu birokrātiju.Ja mēs šajos krīzes apstākļos neesam spējīgi atrisināt šo problēmu, tad mēs lieki izniekojam naudu un laiku. Vēl vairāk – mēs turpinām graut savu valsti un sabiedrību, atņemot sev nākotni.