Māksliniece Anna Salmane (1980) līdz šim aktīvāk darbojusies ārvalstīs, taču Latvijas mākslā jau guvusi augstu atzinību, saņemot Purvīša balvu. 2017. gadā tā tika piešķirta par darbu Dziesma, kuru Anna Salmane radīja sadarbībā ar brāli mākslinieku Krišu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nupat atklāts jau trešais viņu kopdarbs – izstāde Daudzskanis, kurā autori atkal pievērsušies jauniem skaņas konceptualizēšanas mēģinājumiem. Paralēli tam Dzejas dienu ietvaros līdz 30. septembrim Rīgas mākslas telpā ir aplūkojama Rīgas urbānajai dzejai veltīta izstāde Rīgas pieraksts dzejā, kuru rīko Rakstniecības un mūzikas muzejs un kurā Anna Salmane radījusi Vizmas Belševicas un Elles ķēķa pārstāvju dzejai veltītus darbus.
Dzejai un pilsētai bijusi svarīga loma arī citos mākslinieces darbos, tie ir bijuši gan spontāns iedvesmas avots, gan tēls, caur kuru izteikt sazarotākus vēstījumus, kas balstās novērojumos par cilvēkiem, sabiedrību, globālām politiskajām norisēm un mums apkārt esošajām ikdienas savdabībām. Abas izstādes var uzskatīt arī par Annas Salmanes atgriešanos Latvijas mākslas telpā, jo pēdējos astoņus gadus viņa pavadījusi Londonā, kur pabeigusi mākslas bakalaura studijas Londonas Universitātes Goldsmita koledžā.
Man šķiet zīmīgi, ka tu nupat esi atgriezusies Latvijā un tavs darbs Visas ilgas saplūst vienā izstādē Rīgas pieraksts dzejā ir veltīts dzejoļiem, kas ietver ilgas pēc dzimtās pilsētas.
Rakstniecības un mūzikas muzejs mani uzaicināja veidot darbu par padomju perioda dzeju. Tas ir periods, ko esmu pieredzējusi tikai bērnībā, taču tā laika nospiedumi joprojām šķiet jūtami, un man ir interesanti ar tiem strādāt. Padomju periods izstādē ietver gan Latvijas kultūru, gan Ņujorkas apvienību Elles ķēķis – tās dzejoļos jūtamas spēcīgas ilgas pēc mājām, dzimtenes, gan Rīgas, gan Latvijas dabas. Izstādes darbam izvēlējos Gunara Saliņa dzejoli Apmežosim Ņujorku, kurā viņš ierosina Ņujorku apstādīt ar kokiem, sapņojot pārvērst Amerikas lielpilsētu par Latvijas laukiem. Skatās uz debesskrāpjiem un caur tiem redz laukus. Radot darbus izstādei, sapratu, ka arī man, dzīvojot Londonā, vislabāk patīk tās vietas, kur daba ir atstāta nedaudz savā vaļā un veidojas dabiska nekārtība. Domāju, ka tajā ir kaut kas absurds – aizbrauc dzīvot uz Eiropas trešo lielāko pilsētu, un par tavām mīļākajām vietām kļūst nekoptas teritorijas, kas atgādina Rīgu. Līdz ar to darbs tika veidots ne tikai no Gunara Saliņa dzejolī pateiktā, bet arī no manis pašas personiskās pieredzes. Es dzīvoju Londonas ziemeļos, divu skaistu mežu tuvumā, daļa no teritorijas ir iekopta, bet daļa atstāta savā vaļā. Šī vieta izmantota arī izstādē redzamajās stereofotogrāfijās.
Tavs otrs izstādes darbs ir saistīts ar Vizmu Belševicu un to, kā mūsdienu paaudze pārmanto padomju cenzūras mehānismus. Vai vari konkretizēt, par kādu cenzūru ir runa?
Izstādei es izvēlējos Vizmas Belševicas dzejoli Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, un viens no stimuliem bija vārda "klusē" atkārtošanās. Belševicas dzejolī izskan doma, ka tiem, kuriem ir taisnība, nekas nav jāpierāda, turklāt pierādīt savu taisnību politiskajā ziņā tolaik nemaz nebija iespējams, varēja tikai klusēt. Savukārt tiem, kam nav taisnība, – šis stāvoklis ir pārejošs, tas izārdās kā vējš, tam nepieder mūžība. Belševicas dzejolī nebija nekādu zemtekstu, un tas drīzumā tika aizliegts, dzejniecei uz laiku aizliedza publicēties.
Saistībā ar šo dzejoli vēlējos radīt kādu ikdienišķu priekšmetu, kurš tomēr ietver kaut kādu draudu. Beigās tas ieguva lakata formu. Manuprāt, uzdāvināt viņai lakatu nozīmē ignorēt Vizmu Belševicu kā dzejnieci, kā domātāju, kā personību: esi laimīga un paklusē. Savukārt par mūsdienu cenzūru visas savas paaudzes vārdā es negribētu runāt, lai gan kaut kādu saistību esmu novērojusi. Es pati gāju skolā un mani audzināja padomju laika beigās, politiskā iekārta drīz vien mainījās, bet skolotāji palika tie paši, tāpēc skolu sistēmā joprojām bija tikai pareizās un nepareizās atbildes. Nebija jāsaprot, jādomā, jādiskutē vai jāizsaka viedoklis, bija tikai jāzina pareizās atbildes. Joprojām kaut kur sevī jūtu bailes pateikt nepareizo atbildi, tas šķiet tāds padomju laika nospiedums.
Tev arī iepriekš ir bijuši darbi, kas tapuši, iedvesmojoties no literatūras vai radot kaut ko līdzīgu pilsētu poēzijai, piemēram, veidojot dzejoļus no ielu nosaukumu fotogrāfijām. Šī interese droši vien nav nejauša?
Aizbraukusi uz Londonu, es pamanīju, ka tur ir lieliski ielu nosaukumi. Arī pie mums Latvijā ir lieliski ielu nosaukumi, bet Londonā ir vēl lieliskāki, jo angļu valodā nav jāloka vārdu galotnes, līdz ar to tie ir vieglāk izmantojami teikumos, un arī personu vārdos nosauktajām ielām tiek piešķirti tikai uzvārdi, tāpēc tos var izmantot kā lietvārdus. Kādā brīdī man likās, ka Londona man kaut ko mēģina pateikt ar šiem nosaukumiem.
Prombraucot es uztaisīju vēl vienu ielu nosaukumu dzejoli, kurā atzinos mīlestībā Londonai, – visu dienu braukāju pa pilsētu un fotografēju ielu nosaukumus, turklāt radās sajūta, ka esmu redzējusi pilnīgi visu Londonu. 2013. gadā Tukumā piedalījos projektā Piezīmes par Tukumu, kas tika veidots kā komentāri par mazpilsētas dzīvi, un darbi bija jāeksponē pilsētvidē. Man ļoti patika šis nosacījums, jo vienmēr ir interesanti uzzināt, ko cilvēki, kuri ikdienā neapmeklē izstādes, domā par taviem darbiem. Sanāk saskarties ar dažādiem cilvēkiem un redzēt viņu reakciju.
Iepriekš tu esi apgalvojusi, ka motīvi, kas tavos darbos atkārtojas, ir vārdi, skaitīšana, fikcija. Vai šiem elementiem joprojām ir svarīga nozīme?
Skaitīšana ir kaut kas līdzīgs kārtības ieviešanai. Ar to es vienmēr cīnos arī pati sevī, jo viena manas personības puse ir ļoti kārtīga un loģiska, otra – tāda izteikti radoša. Skaitīšana laikam ir mazinājusies un palikusi otrajā plānā, taču vārdi joprojām patīk. Fikcija ir lieliska. Atklātā vai slēptā veidā tā ir klātesoša visos darbos, kuros ir kaut kāds stāsts un kuri nav pilnībā abstrakti. Fikcija man patīk tāpēc, ka var paņemt kaut kādu lietu, apstrādāt pa savam un radīt savu patiesību, pašam tai noticot. Tā ir iespēja radīt nevis faktoloģisku patiesību, bet sajūtu līmeņa patiesību.
Pirms tam tu esi studējusi arī filosofiju. Vai interese par mākslu radās pirms vai pēc studijām, vai arī tās vienmēr ir bijušas paralēlas intereses?
Gan filosofija, gan māksla mani ir interesējušas aptuveni no 16 gadu vecuma. Vidusskolu man bija iespēja pabeigt Anglijā, pateicoties iegūtajai stipendijai, un mācību sistēma paredzēja, ka pēdējos divos gados jāizvēlas pāris priekšmetu, kuros padziļināti jāspecializējas. Es tolaik izvēlējos mākslu, un arī mana skolotāja mudināja doties studēt to. Pamēģināju iestāties un tiku Svētā Mārtina koledžā, taču tolaik, 90. gadu beigās, Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, naudas nebija ne mācībām, ne dzīvošanai, tāpēc nesāku studijas un braucu atpakaļ uz Latviju. Atgriežoties turpināju domāt par mākslu, pastrādāju muzejā, divreiz centos iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču netiku. Man toreiz bija 21 gads, un likās, ka esmu tik veca un tā arī palikšu neizglītota, tāpēc iestājos filosofos. Tad mainījās valsts politiskā situācija, mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, un 12 gadu vēlāk man tomēr izdevās aizbraukt uz Angliju studēt mākslu. Līdz tam laikam nodarbojos ar mākslu hobija līmenī, savā nodabā, tomēr ik pa brīdim nelika mierā doma, ka kādreiz taču esmu tikusi Svētā Mārtina koledžā.
Filosofijas studijām droši vien arī ir bijusi ietekme uz tavu radošo darbību? Laikmetīgās mākslas pārstāvjiem bieži ir pretenzijas uz filosofiskumu, taču bez padziļinātām zināšanām rezultāts var sanākt panaivs.
Cenšos paturēt prātā lielāko no gudrībām – apzināties savu nezināšanu un sava prāta robežas. No filosofijas studijām droši vien nāk patika strādāt ar kaut kādu izejmateriālu, ko es interpretēju nevis ar tekstu un vārdu palīdzību, bet mākslinieciskā veidā. Atsaucēm ir jābūt, gluži kā referātos (smejas). Tad ir drošāk.
Arī mākslas darbu tu uztver kā uzdevumu, kam jau ir konkrēti lielumi un kas jāatrisina?
Daļa darbu tieši tā arī top, taču ne visi. Ir darbi, kas sākas ar konkrētu stāstu, literāru vai patiesu. Mēdz būt tik fantastiski stāsti, ar kuriem gribas būt saistītai, kaut ko tiem sniegt no sevis.
Sanāk nedaudz paradoksāli, ka Latvijas mākslas dzīvē tu neesi darbojusies ļoti aktīvi, taču esi ieguvusi augstāko apbalvojumu – Purvīša balvu. Vai, turpinot sadarboties ar Krišu Salmani un Kristapu Pētersonu, jums nerodas sajūta, ka Latvijā šāda mēroga sasniegumi uzliek lielāku atbildības nastu arī nākamajiem darbiem, jo tiem savā ziņā ir jābūt iespaidīgākiem par iepriekš radīto?
Pirmajā gadā vismaz es jutos dīvaini – ko un kā darīt tālāk –, taču tas ir pārgājis, un mums vienkārši patīk trijatā sadarboties. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojamais Daudzskanis nedaudz atšķiras no iepriekšējiem projektiem. Daļēji kā iedvesmas avots tika izmantots Freda Hoila darbs Melnais mākonis (1957), tas ir britu astrofiziķa zinātniskās fantastikas romāns, kas skar vispārīgus jautājumus par cilvēku dabu, sabiedrību, saprašanos un nesaprašanos. Izstādē joprojām liela nozīme ir skaņai, vizuālā un skaniskā proporcijas saglabātas aptuveni tādas pašas, taču atšķirībā no iepriekšējiem darbiem tas nav pētījums. Piemēram, mūsu pirmais kopdarbs Dziesma tika radīts kā Dziesmu svētku kritika, savukārt otrais kopdarbs Etīde Cēsu Mākslas festivālā bija piedāvājums Dziesmu svētkiem, ko tomēr neiekļāva repertuārā (smejas).
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
