Man derdzas, ka šis „naša Jurmala” gars arvien pašpārliecinātāk atgriežas Maskavas jaunbagātnieku izklaidei rīkotajā jauno izpildītāju konkursā. Tās dažas reizes, kad esmu mēģinājusi festivālu klausīties, esmu pārliecinājusies par tā apšaubāmo kvalitāti un vakara vadītāju komentāru īpašo bezgaumību.
Kad no plašsaziņas līdzekļiem uzzināju, ka ir izņirgta Latvijas valsts himna, biju dziļi sašutusi. Nē, ne par to, ka neaudzināti svešinieki nezina, ka ciemos jāuzvedas pieklājīgi un vismaz ārēji jāizrāda cieņa tās valsts simboliem un himnai, kurā pats pēc brīva prāta viesojies. Par to atbildība jāuzņemas viņiem pašiem. Mani tas aizvainot nespēj. Esmu sašutusi par to, ka tas notika Latvijā un ka mūsu valsts amatpersonas, kas koncertu klausījās, nepiecēlās un neaizgāja. Manuprāt, koncertu būtu bijis jāatstāj ikvienam lojālam Latvijas pilsonim.
Atceros, kad vēl biju vēstniece Francijā, Parīzē notika Francijas un Alžīrijas futbola spēle. Tā bija pirmā abu valsts vienību tikšanās, kopš Alžīrija bija atbrīvojusies no franču koloniālā jūga. Tribīnēs, kur atradās daudzi Magreba izcelsmes emigranti un to pēcteči, nu jau Francijas pilsoņi, valdīja sakāpināta gaisotne. Skanot Marseljēzai, tribīnēs sākās troksnis un svilpieni. Prezidents Širaks nevilcinoties piecēlās un atstāja spēli, jo viņš kā Francijas valsts augstākais pārstāvis tīri personīgi jutās aizskarts. Prezidents negrasījās „norīt” rupjo apvainojumu pat integrācijas mērķu labad. Kopā ar prezidentu aizgāja arī citas oficiālās amatpersonas. Notikušais bija šoks visai Francijai, par to runāja vēl mēnešiem ilgi.
Nemaz nevajag ielūkoties desmit gadus vecā pagātnē. Tikai pirms dažiem mēnešiem līdzīgi rīkojās Igaunijas prezidents Ilvess, kurš atstāja somugru tautu kongresu pēc asās kritikas, ko Igaunijai izteica kāds Krievijas Domes deputāts. Ilvesam viņa valstsvīra pašapziņa neļāva klausīties nepamatotus apvainojumus savai valstij. Turpretī mūsu prezidents nākošajā dienā pēc valsts apvainošanas uzskatīja par pareizu rīkot oficiālu pieņemšanu konkursa organizētājiem Rīgas pilī!
Daudz kas konkursā „Jaunais vilnis” un ap to balansē uz ideoloģiskas divdomības un likuma pārkāpšanas robežas. Kā lai saprot jociņu „Ko latvieši var pastāstīt par Sibīriju?”, ja ne kā ņirgāšanos par tiem tūkstošu tūkstošiem, kuri pēc Staļina rīkojuma tika izsūtīti un nolemti necilvēciskiem pārbaudījumiem un nāvei! Kā gan baltkrievu konkursants var atļauties šeit izrādīt kreklus ar uzrakstu „PSRS” un sarkano zvaigzni? Kāpēc starpbrīžos rāda reklāmu, kurā „Jaunais vilnis” tiek dēvēts par atpūšanos krievu stilā, kur parādās arī sirpis un āmurs? Un tas viss notiek Latvijas televīzijas kanālā!
Vai kādā Eiropas valstī gan būtu iedomājams, ka publiskā pasākumā kāds atļautos izpildīt dziesmu, kas aicinātu atjaunot nacistisko Vāciju un apkārt lēkātu meitenes kreklos, ko rotātu kāškrusts? Tāpat neviens neuzdrīkstētos banāli pajokot par Aušvicu vai Buhenvaldi. Tieši tas notiek „Jaunajā vilnī”. Šajā ziņā esam īpaši nekonsekventi. Mēs pamatoti prasām, lai ES pieņem likuma normas, kas aizliegtu visā Eiropas Savienībā izplatīt dezinformāciju par staļinisma noziegumiem vai tos popularizēt un banalizēt, bet vienlaikus pieļaujam padomju simbolu banalizāciju pašmāju izklaides pasākumos. Un mēs peļņas un it kā labu kaimiņattiecību vārdā uz to pieveram acis. Vai tiešām viss ir pārdošanai?