Ievadot Dziesmu svētku 150. gadadienu, 20. jūnijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) Brīvības bulvārī 32 tika atklāta jauna koša un dekoratīvi spilgta izstāde Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā. Kopumā izstādīti gandrīz 200 vainagu: vēsturiskie no muzeja kolekcijas un vairāk nekā 20 Latvijas Mākslas akadēmijas studentu laikmetīgo darinājumu.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs glabā unikālu plašāko vēsturisko vainagu kolekciju Latvijā. Tā ietver arheoloģiski atrastos vainagus, no kuriem agrākie attiecināmi pat uz VI/VII gadsimta miju, un etnogrāfiskos vainagus, kas lietoti laikposmā no XVIII līdz XX gadsimta sākumam.
Līdz XVII gadsimtam darinātie vainagi visbiežāk atrasti apbedījumos. Saskaņā ar pirmskristietības tradīcijām, mirušos pavadot aizsaulē, tiem līdzi deva nozīmīgākās lietas, arī vainagus. Tie atrasti sieviešu un meiteņu apbedījumos gan pa vienam, gan vairākiem kopā. Vainagi ir uzieti arī vīriešu apbedījumos, kuros tie doti līdzi kā dāvana vai ziedojums kopā ar citām sievietes rotām. Reizēm vainagi noglabāti arī depozītos, bet dzīvesvietās arheologi atraduši vien atsevišķas vainagu detaļas.
Senākie vainagi Latvijas teritorijā ir vietējo amatnieku darinājums no ievestas izejvielas – bronzas sakausējuma. Laika gaitā vainagu izejmateriālu klāstam klāt nākusi āda, koksne, vilna, lins, alva, stikls, reizēm arī sudrabs un zirgu astri. Vainagu darināšanā izmantotas dažādas tehnikas: kalšana, liešana, gravēšana, cizelēšana, aušana, pīšana, izšūšana.
Latvijas teritorijā līdz pat XVI gadsimtam lietotos vainagus uzskata par lokālu parādību. Plašāk Eiropā nav sastopami līdzīgi vainagu veidi un formas, nav paraduma vainagus dot līdzi mirušajiem.
LNVM Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijā savāktie vainagi galvenokārt ir darināti un lietoti XIX gadsimtā, tomēr tie iemieso saikni ar senāku laiku tradīciju, kas pastāvējusi XVIII gadsimtā un vēlāk turpinājusies.
Arī XIX gadsimtā galvasrotu darinātāji ir bijuši vietējie amatnieki – gan sava aroda pratēji laukos, gan pilsētas darbnīcu meistari. Šī perioda vainagi bieži gatavoti no izšūta auduma, bet lietoti arī metāla vainagi. Vainagu darināšanā izmantoti vilnas, linu, zīda, kokvilnas audumi un diegi, dažādu formu un krāsu stikla krelles, metāls, koksne, kartons un papīrs, dažkārt zirgu astri, brokāta lentes un spoguļstikls.
Izstādē ir aplūkojami daudzi unikāli eksponāti, to vidū XVI–XVII gs. cilindriskais bronzas vainags no Vilces pagasta Kalnaplāteriem – viens no retajiem šāda veida arheoloģiskajiem vainagiem, kas saglabājies gandrīz vesels. Tā lielākā vērtība ir metāla virsmas bagātais ornaments, kas grupēts vairākās joslās. Arī XIX gs. lībiešu līgavas vainags no Ziemeļkurzemes ir vienīgais zināmais šāda veida priekšmets Latvijas vēsturisko liecību krātuvēs. Košais zarotais vainaga rotājums veidots no metāla stieplēm, saverot uz tām dažāda lieluma, formas un krāsu stikla krelles, kas vietām papildinātas ar brokāta pavediena un metāla stieples kamoliņiem. Vainaga pamatnes loka apakšējai malai piestiprinātas divas rakstainas zīda lentes, kas valkājot sasietas zem zoda. Par pazīstamu simbolu laika gaitā kļuvis Nīcas zīļu vainags – eksponētais XIX gs. oriģināls rotāts ar brokāta lenti, bronzas krellēm un nātrija stikla salmiņiem.
Vainagu tradīcija turpinās arī mūsdienās, joprojām vērojama vainagu veidu attīstība, mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, kam pamatā ir dažādu laikmetu un formu senās galvasrotas. To uzskatāmi apliecina Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) šogad tapušās jaunākās paaudzes mākslinieku interpretācijas par vainagu kā aktuālus procesus vēstījošu objektu, izceļot tā atšķirīgās simboliskās un metaforiskās nozīmes. LMA radītā laikmetīgo vainagu kolekcija augsti novērtēta starptautiskajā dizaina mesē Salone Satellite Milānā.
Izstādes koncepcijas autores ir LNVM Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere, Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja Inita Heinola un pētniece Astra Spalvēna. Dizainu veidojuši LNVM grafiskā dizainere Dita Pence un galvenais mākslinieks Ģirts Boronovskis. Latvijas Mākslas akadēmiju izstādē pārstāv mācībspēki Barbara Ābele, Elīna Ģibiete un Ieva Krūmiņa un jaundarbu autori Rūta Briede, Elizabete Cukura, Marta Cīrule, Laura Dzērve, Laima Grasmane, Ilze Grīnberga, Kaspars Gobiņš, Jeļizaveta Hmeļova, Šarlote Mia Holke, Anna Kamaldiņa, Agnese Kantiševa, Ginta Kristjansone, Kristīna Meļņika, Ella Mihailova, Gundega Pētersone, Kate Putniņa, Grieta Siliņa, Inguna Sīmansone, Daniels Treimanis, Zane Ulmane, Ilona Valaine-Blekte, Baiba Zalcmane, Kristiāns Zvonkovs.
Izstādi papildina daudzpusīga pasākumu un lekciju programma. Izstādes noslēgumā plānots izdot katalogu, kurā izstādes eksponātus papildinās plašāki vainagiem veltīto pētījumu rezultāti. Sīkāk: lnvm.lv.
Izstāde Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā būs skatāma līdz 20. decembrim.
***
Asaras zem skaistajām zīlēm
KDi ieskatījās izstādē kopā ar vienu no izstādes koncepcijas autorēm – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri.
Pastāstiet, lūdzu, par izstādes iekārtojumu. Kā būtu vēlams to skatīties?
Izstādi sākam ar senāko priekšmetu, kas ir izrakts no zemes. Visi vainagi, kas ir līdz XVIII gadsimtam, burtiskā nozīmē ir izrakti no zemes. Mēs tos iegūstam arheoloģiskajos izrakumos. Tik seni vainagi nav glabājušies ne lādēs, ne skapjos.
Sākumā rādām, cik šie vainagi dramatiski izskatās, lai arī tajos ir metāls. Šis konkrētais gan ir auduma vainags, bet tas ir satrūcis, un nespeciālistam ir grūti kaut ko saprast. Tādi šie vainagi ir lielākoties. Faktiski šo izstādi mēs varējām veidot tikai tāpēc, ka ļoti lielu darbu ir ieguldījuši restauratori. Gribam uzsvērt, ka bez viņu palīdzības vainagi nebūtu rādāmi.
Tālāk ekspozīcijā vainagi izstādīti hronoloģiskā secībā, sākot no pašiem senākajiem. Dalām tos nosacītās grupās un izejam cauri gadsimtiem. Vitrīnās iekļauti arī laikmetīgie vainagi, kas gan sasaucas, gan padziļina tēmu un būtību. Par katru no tiem ir, ko padomāt.
Ar šo izstādi gribējām parādīt vainagu ne tikai kā reāli lietojamu priekšmetu, ko uzliek galvā, bet izcelt arī tā simbolisko un metaforisko nozīmi. Šim nolūkam mums ļoti labi palīdz jaunradītie mākslinieku darbi.
Izejot cauri gadsimtiem, hronoloģiski var redzēt, kā vainagi mainās gan vizuāli, gan materiāla ziņā. Rādām arī XIX gadsimta etnogrāfisko materiālu, kura vitrīnās ir ieplūdināti jaunradītie vainagi. Mums ir ekrāns, kurā ir informācija par to, kā vainagi nonākuši muzejā. XIX gadsimta vainagi pārsvarā ir iegūti ekspedīcijās. Retāk – kā dāvinājumi. Līdz ar Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanu XIX gadsimtā vainagus sāka vākt mērķtiecīgi. 1923. gadā nodibināja Pieminekļu valdi, un tā rīkoja mērķtiecīgas ekspedīcijas. Ekrānā ir aplūkojami ekspedīciju materiāli. Tomēr par vainagiem mēs zinām ļoti maz. Mēs redzam, kādā stāvoklī tos atrod. Parasti tie visi ir iziruši. Senākie ir no metāla. Šeit mēs tos redzam brūni zaļus apsūbējušus, kaut arī pēc restaurācijas, bet, kad vainagi bija jauni, tie bija spoži un mirdzoši. Lai to uzsvērtu, arheoloģiskajā kolekcijā mums ir daudz vairāk rekonstrukcijas vainagu. Gandrīz katrā vitrīnā, lai radītu priekšstatu, kādi vainagi bija, kad tie bija jauni. Dažkārt vainagi pēc restaurācijas atgūst spožumu, bet ne vienmēr. Pārsvarā tie paliek diezgan tumši un raibi. Visi senākie vainagi ir no metāla, bronzas – tas ir vairāku metāla sakausējums. Atkarībā no tā, kā procentuāli sastāvdaļas saliek, metāla krāsa var būt atšķirīga. Tā var būt gaišāka, sarkanīgāka vai spilgtāk dzeltena. Var būt dažādas nianses.
Vai arheoloģiskie vainagi pirmām kārtām liecina par cilvēku turību?
Tieši tā. Tas viss ir ievestais materiāls, tas liecina, ka tajā laikā vainags bija prestiža priekšmets un visi to nevarēja atļauties. Izrakumos varam pārliecināties, ka ne jau katrai sievietei ir bijis vainags. Ir diezgan daudz apbedījumu, kuros ir vairāki vainagi – divi vai pat četri. Tas liecina, ka vainagam ir bijusi cita simboliskā nozīme.
Vai ir ziņas par to, vai mazāk turīgie nēsāja parastākus vainagus vai vispār nekādus?
To mēs nezinām. Apbedījumos cita veida vainagi nav saglabājušies. Vainagi ir apmēram trešdaļai vai pusei, arī mazām meitenēm.
Kas vainagus darināja?
Vainagus noteikti ir darinājuši vietējie speciālisti, amatnieki no ievesta materiāla. Tas, ka vainagi ir speciālista darināti, ceļ priekšmeta vērtību. Tādu meistaru bija samērā maz. Viņiem bija nepieciešami īpaši instrumenti un pieeja metālam; to nevarēja nodrošināt katrā mājā. Visi šie vainagi ir pasūtīti pie meistara, tādus katrs pats mājās nevarēja izgatavot.
Šūdinātie un izšūtie XIX gadsimta vainagi rada aizdomas, ka čaklākās un talantīgākās rokdarbnieces tos ir darinājušas pašas. Vai tā ir?
Jā, tā varētu domāt, bet arī par tiem ir ziņas, ka tuvākajā apkārtnē bija kāda speciāliste, sieviete, kas šuva vainagus. Tas nenozīmē, ka tie visi bija vienādi. Katrs šis priekšmets ir atšķirīgs. Iespējams, kāds bija tik talantīgs, ka varēja mājās izgatavot pats.
Piemēram, līgavu vainagi ar vizuļiem visiem mājās nemaz neglabājās. Tie bija pieejami plašākā apkaimē, un uz precību dienu tos nomāja, aizņēmās. Bija jāmaksā nauda, un to arī visi nevarēja atļauties.
Šie greznie, vizuļojošiem kronīšiem līdzīgie vainagi šodien, šķiet, piedzīvo vislielāko renesansi un jaunrades transformāciju. Arī Dziesmu svētkos tādus varēja redzēt galvā daudzām dziedātājām.
Jā. Agrāk tradicionālākie bija Nīcas vainagi ar kronīšiem un lielām zīlēm gar malu. Tagad populāri ir kļuvuši šie.
Vēlos vaicāt par terminoloģiju – kas jūsu skatījumā ir vainags un kas – kronis?
Manā skatījumā mēs tomēr lietojam vārdu ''vainags''. Tas ir baltu cilmes vārds. Kronis asociējas ar valdnieka kroni. Tas ir varas simbols. Es teiktu, ka tas nav mums piemērots.
Šodienas sievietes, man šķiet, saka ''kronis'', jo ir pierasts, ka vainags saistās ar meitenību, bet savu galvasrotu vēlas arī nobriedušas sievietes. Varbūt tas ir iemesls?
Jā, visdrīzāk. Tas ir mūsdienīgs pavērsiens, ka es izceļu sevi ar kroni.
Kā vainaga nozīme ir mainījusies cauri laikam?
Sākotnēji mēs to uztveram kā statusa simbolu. Vainags varēja būt lietots arī maģiskajai aizsardzībai. Par to, manuprāt, liecina aizmugurē piestiprinātie pušķi, važiņas un zvārguļi. Tas iet cauri no pirmajiem vainagiem līdz šīm kāzu vainagu lentēm – aizmugurē vainagam vienmēr ir kaut kas, kas pasargā no iedomāta ļaunuma vai mistiskiem ļauniem gariem. Tāda versija arī varētu būt. Ar XVI–XVII gadsimtu vainagu nozīme nedaudz mainās. Aprakstos lasām, ka tad vainags jau ir jaunas meitas rota. Pirms tam ir ziņas, ka gan jaunas meitas, gan vecākas sievas staigāja vaļējiem matiem ar vainagu galvā.
Vai vainags bija tikai svētku rota vai to valkāja arī ikdienā?
Es tomēr domāju, ka tā bija tikai svētku rota, bet varētu domāt, ka svētku ir bijis diezgan daudz. Metāla vainagiem bieži vien redzam, ka ir izdilušas metāla daļiņas, nolietojušās. Uzliekot galvā tikai pāris reižu mūžā, to nevar panākt.
Lasīju interesantu faktu, ka arī vīriešu apbedījumos ir atrasti sieviešu vainagi. Vai tas uztverams kā pēdējais sveiciens no sievas vai radiniecēm?
Jā, tā varētu domāt, ka tā ir mīļa dāvana vai piemiņa, vai ziedojums no sievas.
Vainaga noņemšana metaforiski saistās ar nevainības zaudēšanu. Vai pēc kāzām sievas vainagus tiešām vairs nevalkāja?
Mums rakstīto ziņu ir diezgan maz. Cik avotos lasām, pārsvarā tā ir bijis, bet par pilsētas iedzīvotājiem ir lasāms, ka vēl mēnesi pēc precībām varēja nonēsāt savus vainagus (smejas). Bija tāds periods, kad varēja.
Izstādes ievadvārdos ir teikts, ka nezināmo jautājumu ir ļoti daudz. Lūdzu, apkopojiet nezināmos! Vai ir tādu jautājumu loks, uz ko vairs necerat rast atbildes?
Nezināmā ir ļoti daudz. Par senākiem vainagiem mēs nezinām, kāpēc tos lika tik daudz vienu virs otra. Vai cilvēki arī dzīvē nēsāja vairākus vai uzlika tikai uz to brīdi. Arī par darinātājiem īstenībā zinām tik maz – tikai sīkus faktiņus, un arī tad tā ir to cilvēku interpretācija, kas strādā ar šiem materiāliem. Tāpat arī par XIX gadsimta vainagiem. Ziņu ir tik ļoti maz. Mēs, piemēram, nezinām, vai vainagus nodeva no paaudzes paaudzē vai mantoja. Tagad mēs zinām, ka glabā kā piemiņu, bet, kā bija senāk, mēs faktiski nezinām. Nezinām arī, kā cilvēki paši jutās, kas slēpās aiz tā spožuma. Mums bieži liekas, cik skaists moments, bet, ja tā padomā: pavisam jauna meitene ir izrauta no savas vides. Viņa dažkārt savu iecerēto vīru nebija pat redzējusi. Tas bija sava veida darījums. Nav jau kā tagad, kad ir mīlestība un varam mainīt vīrus.
Interesanti pafantazēt – varbūt bija arī tādas meitenes, kas sadumpojās un nemaz nevēlējās šo vainagu valkāt.
Jā, tas varēja būt ļoti grūti un smagi. Tajā laikā tu būtu izraidītā. Zem tām spožajām pērlēm, iespējams, bija milzum daudz asaru. Kad palasa kāzu aprakstus, arī pašas kāzas ir diezgan interesantas (smejas). Mēs bieži uz šīm lietām skatāmies ar mūsdienu acīm, mums liekas – tu esi tik skaisti sapucēta!
Mūsu skatījums ir pārāk romantizēts?
Jā. Mēs varam izvēlēties sev dzīvesdraugus un varam viņus mainīt, ja mums kaut kas nepatīk, bet tajā laikā taču nebija izvēles. Tev bija ar to vienu jādzīvo, vai viņš tev patīk vai ne, vai ir 50 reižu par tevi vecāks vai ne. Mēs ļoti romantizējam – liekas, uzvilka skaistus tērpus un bija tik skaisti, bet kā tie cilvēki tajā laikā dzīvoja... Vienās bailēs. Tu nekad nebiji nodrošināts. Arī dzīves apstākļi bija smagi – nedzīvoja viņi nekādās gaišās pilīs, bet mazās, zemās būdiņās bez logiem, bez kādām iespējām. Ir interesanti aizdomāties arī par sadzīvisko, ikdienišķo. Tas, ko mēs zinām, ir maziņš nieciņš. Varbūt ar tehnoloģijām mums vēl kas varētu atklāties, bet, kā šie cilvēki dzīvoja un ko viņi domāja, to mēs nevaram uzzināt ne ar kādām tehnoloģijām.
Es visiem rādu šo eksponātu – te ir tādi mazi, mazi nieciņi, pīti no zirgu astriem. Grūti pat saskatīt.
Kad ieskatās, tur ir izveidots pat ornaments.
Jā. Iztēlojos Āraišu mazo namiņu, kur cilvēciņš tumsā bez brillēm, bez lupas kaut ko tādu ar pirkstiņiem uzmeistaro! Astri turklāt ir ārkārtīgi nepakļāvīgs materiāls.
Tas bija iedzimts, intuitīvs talants?
Jā, katram tas neizdevās. Cilvēki pina arī no koka saknītēm.
Kurš no laikmetīgajiem, mākslinieku veidotajiem vainagiem jūs īpaši pārsteidz un uzrunā?
Diezgan daudzi. Mani ļoti uzrunāja kaulu vainags. Tas arī liek domāt par sievietes lomu, ko no viņas gaidīja. No otras puses – stāvēšana pie katla tur kopā ģimeni. Bet vai tas ir tas, ko mums gribas visu laiku darīt?... Daudzi vainagi ir ļoti interesanti. Arī betona vainags. Ir cilvēki, kas saka – kā tad betona vainagu uzliks galvā? Bet tas jau nav galvā liekams, tas ir domu smagums, domu cietums ar visām tām nosvītrotajām domām vai nedēļām, mēnešiem, gadiem, ko tu nes savā galvā. Jaunajiem māksliniekiem ir ļoti dziļas domas.
Šis vainags sasaucas ar izrakumiem. Tas ir veidots kūdrā. Te varam manīt, ka kaut kas mistisks ir atklājies, var domāt, kas tas ir un no kurienes nāk. Jaunie vainagi katrs ir ar savu ļoti interesantu domu un šarmu.
***
Vainags – priekšāteicējs
Asprātīgu darbu ciklu Pielaiko vainagu, nekāp uz grābekļa radījusi māksliniece Zane Ulmane. Raksturā seši dažādi vainagi – Pacelšu tevi spārnos, Bagātā līgava, Dreijāta meita, Vējš galvā, Es būšu tev dzīslās, Būšu gaisma tev ceļā – apspēlē ideju, kā būtu, ja potenciālajam līgavainim pati meita nedaudz atvieglinātu izvēli un pateiktu priekšā.
''Muzeja darbiniece mūs iepazīstināja ar vēsturisko daļu un arī ar vēsturisko skatījumu. Agrāk vainagi tika likti tieši kāzu dienā, nevis kā mums, īpaši neiedziļinoties, šķiet, Jāņos vai tamlīdzīgi. Mēģināju arī saprast, kas mūsu dainās ir rakstīts par vainagiem. Ja pavirši skatās, tur viss ir slikti – viss tikai saistībā ar raudāšanu un vainadziņa noņemšanu, nu tik visiem jāraud, ka meita iet zudībā. Bet, ja pameklē tradīcijas un kāzu lietas, jau parādās daudz vairāk. Vainagi tika speciāli darināti. Tie bija amatnieki, ne tikai kādi brāļi vai bāleliņi. Tas bija ļoti interesanti, no tā es iedvesmojos.
Tā kā iepriekš esmu studējusi psiholoģiju, man šķita interesants stāsts par attiecībām. Pagriezu to šādi: kā zināms, ir daudz šķiršanos un neizdevušos attiecību, kas līdz laulībām pat nenonāk. Doma bija tāda – ja nu visas meitas nēsātu vainagu ar skatpunktu uz sevi, vai tajos parādītos tas, kā viņas redz māte vai tēvs, vai brālis vai māsa. Vai tas dotu kādu rezultātu – vai būtu mazāk šķirtu laulību vai līgavainim būtu vieglāk izvēlēties un attiecības būtu noturīgākas?
Mana morāle ir tāda, ka ļoti jau šādi vainagi nepalīdzētu. Katram pašam ir jāiepazīstas un jārunā, un pirmais skats ne vienmēr ir pilnībā patiess, tas ir tikai tā brīža sajūtu vainags,'' savus ierosmes avotus un cikla ideju atklāj Zane Ulmane.
"Mēs esam ārkārtīgi priecīgi par šo sadarbību. Tas ir ļoti forši, ka mēs, institūcijas, saejam kopā un savienojam tēmas. Mums pašiem tas bija ļoti interesanti, un izskatās, ka arī skatītājiem, jo priekšmets ir apskatīts no dažādām pusēm,'' par radošo sadarbību ar Nacionālo vēstures muzeju saka Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Elīna Ģibiete. ''Tas bija pasniedzēju uzstādījums, ka mēs neiesim dekoratīvo ceļu. Vēsturiskie vainagi ir ārkārtīgi skaisti, bet mums bija doma, ka mēs paskatīsimies, kas vainagā slēpjas. Studentu uzdevums bija meklēt saturisko vēstījumu. Kā nu kurš to ir atradis un saskatījis un kurā virzienā devies. Kopējais uzdevums bija iet pa saturisko, nevis vizuālo ceļu, atklājot stāstus, ko vainagi slēpj, bet varbūt arī neslēpj." Studentu darbi vainagu ideju apspēlējuši negaidītos, arī asos, sociāli kritiskos rakursos, ļaujot priecāties par īstu jaunradi un spirgtu domāšanu. Vienu no savdabīgākajām vainagu interpretācijām iemieso Gintas Kristjansones kūdras vainags. Pasniedzēja stāsta, ka tas izaudzis no jaunās mākslinieces diplomdarba, pētot senos vārdus.
Vaicāta, kā viņu pašu kā mākslinieci iedvesmo seno amatnieku darbi, Elīna Ģibiete atbild, ka etnogrāfija viņai vienmēr ir bijusi ļoti mīļa, jo tā vienmēr bijusi līdzās ģimenē. Elīnas mamma ir rokdarbniece un tautastērpu valkāšanas tradīciju pārzinātāja Lia Mona Ģibiete, kura izveidojusi Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centru un ilgus gadus to vadījusi.
Šteinberga smeldzes
Gatavojot izstādi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicināja uz sadarbību arī piecus dažādu paaudžu dzejniekus, kuru muzeja krātuvē gūtie iespaidi transformējušies dzejas rindās. Eduarda Aivara, Andra Kalnozola, Ilmāra Šlāpina, Ivara Šteinberga un Krišjāņa Zeļģa rakstītais apliecina, ka arhaiskie nozīmju slāņi joprojām caurvij mūsu pasaules redzējumu un vērtējumu. Rezultāts ir ārkārtīgi interesants.
''Lai uzrakstītu dzejoli, man parasti jāapjauš divas lietas – forma un tēma, kurām veiksmīgā gadījumā būtu jāsaspēlējas. Sapratu, ka tematiski dzejolim jābūt saistītam ar novecošanu, kas, man šķita, labi saslēdzas ar vainagu vilkšanu pārejas rituālos un sava veida cikliskumu. Bet struktūru uztaustīju, pateicoties LNVM nosūtītajiem vainagu etnogrāfiskajiem aprakstiem, kuros parādījās sastāvdaļu nosaukumi, to vidū bija, piemēram, daudznozīmīgais apzīmējums ''smeldzes". Dzejoļa tēlainības izstrādē noteikti piedalījās arī muzeja darbinieču izsmeļošie stāstījumi, kas labu laiku pirms izstādes atklāšanas mani iepazīstināja ar vainagu vēsturi. Pasūtījuma dzejoļus esmu rakstījis agrāk, piemēram, izdevumam Monta Kroma. Re: (2019) un Savvaļas burtnīca (2020), man to ļoti patīk darīt, tāpēc ceru turpmāk uz jaunas sadarbības iespējām. Pasūtījuma darbs, manuprāt, īpaši neatšķiras no ''parastās rakstīšanas'', jo arī t. s. parastajā rakstīšanā darbojas tāds kā mūžīgs ''pasūtījums''. Jebkurā gadījumā – gaidu piedāvājumus,'' sava dzejoļa Vaiņaga sastāvdaļas tapšanā ļauj ieskatīties Ivars Šteinbergs.