Ko lai uzraksta par Vimu Vendersu? Savējie tāpat jau zina, un cita asinsgrupa – tāpat nesapratīs. Un tomēr. Lai gan ir grūti atrast jelkādus racionālus argumentus, kur nu vēl piemērotus mākslas zinātnes terminus tam, kāpēc Vima Vendersa mazās, it kā nepretenciozās bildītes tik ļoti ievelk un dara laimīgu, izstādi Wim Wenders. Instant Stories/Vims Venderss. Acumirklīgie stāsti (piemērotāk šķiet vienkārši Acumirkļi) gribas reklamēt visiem, kas gatavi klausīties.
Pēdējais izvirdums
Apmēram 240 polaroīda fotogrāfiju ar specifiskajām platajām, baltajām malām, kurās izstādes skatītāji ieliecas teju ar visu augumu, – tā ir Vima Vendersa fotoizstāde, kas aplūkojama Berlīnes flagmaņa fotogalerijā C/O Berlin vēl līdz 23. septembrim. Nokļūšana – ļoti ērta. Līdz metro pieturai Zoodārzs, un turpat ap stūri būs. Galerijas nosaukums atrodams pat ceļa norādēs krustojumā, tas apliecina tās īpašo nozīmi pilsētas kultūras dzīvē. Ierastāk, ka šādi pagodina vēsturiskas kultūras celtnes, nevis laikmetīgās mākslas parādības. "Polaroīda fotogrāfija ir pēdējais analogā laikmeta ģeniālais izvirdums," uzskata Vims Venderss, viens no pasaulē pazīstamākajiem vācu kinorežisoriem, vācu jaunā viļņa aizsācējiem. Tam, kas fotogrāfijā notiek šobrīd, patiesībā būtu jāatrod kāds cits apzīmējums. Tik atšķirīga, viņaprāt, ir digitālā klikšķināšana. Izstāde ir kā slavenā kinorežisora (Alise pilsētās, 1973; Parīze, Teksasa, 1984; Debesis pār Berlīni, 1987; jaunākās dokumentālās filmas – 3D filma Pīna Bauša (2011) un brazīliešu fotogrāfam Sebastjanam Salgādu veltītā Zemes sāls, 2014) vizuālā dienasgrāmata 20 gadu garumā – laika periodā no 60. līdz 80. gadiem. Road movie izstādes formātā.
Izstādes rīkotāji uzsver, ka "tas nav uztverams tik daudz kā nostalģisks atskats uz aizgājušo, bet drīzāk kā konkrēta medija cildinājums". Proti, fotoaparāta Polaroid SX-70 cildinājums. Izstādes kompozīcijas un tēlainības ass ir Vendersa 1973. gadā uzņemtā mazbudžeta filma Alise pilsētās, kurā Vims Venderss vēlējies būt pilnīgi brīvs un klausīt tikai savai mākslas izjūtai. Un tā – amerikāņu žurnālists Fēlikss Ņujorkas Kenedija lidostā iepazīstas ar jaunu vācieti, kura viņu nākamajā rītā atstāj ar savu deviņgadīgo meitu Alisi un zīmīti, lai pavada meiteni uz Amsterdamu, pati sekošot. Velti izgaidījušies, žurnālists un Alise dodas Vācijā dzīvojošās meitenes vecmāmiņas meklējumos. Un fotografē, fotografē, fotografē. To, kas apkārt, un viens otru. Ar to dīvaino polaroīda kameru, kuras pamatnes slīpums atgādina kancelejas ierīci, ar kuru papīrā izspiež caurumiņus.
Galerija līdztekus Vima Vendersa izstādei ir saorganizējusi arī iespēju izzināt tēmu padziļināti. Nopērkamas gan paša Vima Vendersa grāmatas (atliek dziļi nožēlot, ka neprotu vācu valodu) un albumi, gan teorētiski pētījumi par polaroīda fotogrāfiju (arī angliski). Aplūkojama arī vēsturiska avīze, kurā redzama fotogrāfija, kā polaroīda filmas izgudrotājs – amerikāņu ideju ģenerators Edvīns Lends – demonstrē, kā no aparāta pēc 50 sekundēm bildītes veidā izkritīs viņa pašģīmis. Brīnišķīgā izgudrojuma pamatā bijis meitiņas 1943. gadā uzdotais precīzais jautājums – bet kāpēc fotogrāfijas nevar redzēt uzreiz? Tā radās momentuzņēmumi, kurus Vims Venderss cildina par to "masīvo fiziskumu un klātbūtnīgumu". Viņaprāt, šīs bildītes ir gan tevis paša, gan "vietas identitātes liecinieces". Tās ir tikai vienā eksemplārā. Nepavairojamas un vienreizīgas. Vai to iespējams iztēloties Instagram laikmetā, kad nemitīgi dalāmies ar nekad rokā neturētiem attēliem? Tieši tāds ir retoriskais jautājums, kuru organizatori uzdod izstādes speciālizdevuma ievadā: "Kas vieno instagramu un polaroīdu? Kāda ir mūsu digitālās vizuālās kultūras saistība ar analogo momentuzņēmumu?"
Kinorežisors atceras, ka video tolaik vēl nebija radies un, fotografējot polaroīda tehnikā, viņš juties kā zivs ūdenī. Tā bijusi viņa iespēja būt pa īstam brīvam – tikai viņš un fotoaparāts – atšķirībā no filmēšanas laukuma situācijas burzmas un smagnējības.
Leģendārs kečups un sniegs
1973. gads. Sarkanrūtots galdauts. Kečupa pudele, šķiņķis, omlete, tomāti. Skats, kāds redzēts neskaitāmās amerikāņu filmās, kad varoņi ieturas kādā lētā ceļmalas, visbiežāk benzīntanka, ēstūzī. Vims Venderss iemūžinājis zīmīgu brīdi – dienu, kad sākās filmas Alise pilsētās filmēšana. Izstādē netrūkst arī citu prozaisku acumirkļu, tomēr lielākā tiesa ir tās Vimam Vendersam raksturīgās "tukšās" ainavas, kuru dēļ daudzi viņu tā mīl, kurās cilvēki, pat ja atrodas konkrētā pazīstamā vietā, šķiet, dodas no nekurienes uz nekurieni. Kaut kur brauc mašīna. Priekšējā logā – slapja sniega izplūdušie punkti. Gandrīz dzirdi, kā ausīs sāk skanēt Parīzes, Teksasas pārtrūkušās stīgas maģiskais skaņu celiņš. Realitātē – izstādes telpā dzirdama specifiskā skaņa – kaut kas starp izkapts strīķēšanu un papīra plēšanu – brīdī, kad no polaroīda aparāta izkrīt bildīte. Stirkš, stirkš, pakš, pakš, pakš… Nebeidzami. Šajā brīdī atceros vienīgo polaroīda uzņēmumu ģimenes arhīvā. 80. gadi laikam. Vecākās māsas izlaidums. Smieklīgas frizūras, dīvainas drēbes, visi tik jauni un dzīvi. Ļoti labi palicis prātā mirklis, kad pie mums pielēca tāds glums vīriņš, acīmredzot viens no pirmajiem biznesmeņiem, un, medainā laipnībā pieprasījis palielu naudu, piedāvāja izmēģināt šo tehnikas brīnumu. Nezinu, kas vecākiem bija iekodis, ka piekrita vērt maku šādam apšaubāmam pasākumam, bet bilde kastē stāv joprojām kā vienreizēja (burtiski) laika kapsula.
Filmā Alise pilsētās ir kadrs, kurā Fēlikss caur lidmašīnas iluminatoru nofotografē debesis. Kad attēls izkrīt, viņš to parāda Alisei, kura saka: "Skaists attēls – tik tukšs." Šis ir ļoti zīmīgs autobiogrāfisks brīdis, kad mazā Alise kļūst par Vimu vai otrādi.
Tam, kāpēc Vimam Vendersam tik ļoti patīk plašums – vietu un ainavu stāsti –, patiesībā ir iemesli, kurus risina psihiatra kabinetā. Režisors intervijās stāsta, ka viņam gribējies izrauties gan fiziski, gan garīgi. No vācu kultūras, kurā nebija nekāda rokenrola, – amerikāņu kultūrā, no zināmas šaurības (stingrības) – tuksneša un ceļa izplatījumā. Un, ja tā padomā, vai polaroīda fotogrāfijas arī neatgādina pa vilciena logu garām zibošas ainavas kadrus?
Kad Vimam ir pieci gadi, mamma, kura ir stāvoklī un nevar braukt līdzi, viņu vienu pašu iesēdina vilcienā. Gluži kā Emīlu Tišbeinu. Līdz šim brīdim viņš spilgti atceras savu sašutumu, ka mamma mēģinājusi atrast kādu, kas viņu ceļā pieskatītu. Neviens īsti nav gribējis ķēpāties ar mazu puiku, un Vims piedzīvojis pirmatklāsmes eiforiju, ko sauc par ceļošanu vienatnē. Viņam tas šķitis pats labākais, kas pasaulē var būt. Sešu gadu vecumā Vima tēvs, ķirurgs, uzdāvina dēlam pirmo fotoaparātu. "Fotogrāfija ir puse manas dzīves," intervijās atzīstas režisors.
Izstādē atrodami arī pavisam konkrēti uzņēmumi, draugu un kolēģu portreti, piemēram, Annija Leibovica, Robijs Millers, Deniss Hopers, Pēters Handke u. c. Dažādas Eiropas pilsētas un Amerikas skati. Protams, ne jau tie, ko liek tūristu bukletos, bet tie, ko Vims Venderss ieraudzījis caur savu zilo apaļo brillīšu stikliem.
Vima Vendersa uzņēmumi ir no sērijas – te nekas nenotiek, patiešām pilnīgi nekas. Tikai kāpēc gribas viņa izstādē uzcelt telti un apmesties uz dzīvi?
Un vēl – Venderss visu mūžu fotografē mākoņus. Secina, ka ne vella neizdodas: "Attēli nekad nerāda to, ko tu redzi. Turpinu mēģināt."
Ar otu un jūras zvaigzni
Turpinot fotomākslas svētkus (tiem, kam tuvas XX gadsimta klasiskās vērtības, jo tā, protams, nav laikmetīgā konceptuālā fotogrāfija), iesaku Berlīnē pievērst uzmanību vēl divām fotoizstādēm. Tajā pašā kvartālā – Berlīnes Fotogrāfijas muzejā. Izstādē Starp mākslu un modi. Fotogrāfijas no Karlas Sodzāni kolekcijas. Kādreizējā itāļu Vogue un Elle redaktore, mākslas galeriju menedžere un publiciste Karla Sodzāni dalījusies ar ievērojamu kolekciju. Kopš 90. gadiem viņa ciešā sadarbībā ar modes fotogrāfiem Helmutu Ņūtonu un Alisi Springu bija šos darbus eksponējusi savā Milānas galerijā. Melnbaltā elegance, ķermeņu silueti kā augi vai arhitektoniskas būves, gaismēnu filigrānums. Izstāde divās zālēs aptver vairāk nekā 200 fotogrāfu darbus.
Ārkārtīgi interesanta ir fotoizstāde Mākslinieka komplekss. Portreti no Bāzelica līdz Vorholam. No fotogrāfes Anželikas Platenas kolekcijas. Gan tīri no izziņas viedokļa – te sastopami ne tikai jau ikoniski, bieži tiražēti Pikaso, Frīdas Kalo un Salvadora Dalī portreti, bet arī reti uzņēmumi, gan tēmas interpretācijas un izstādes kompozīcijas ziņā. Izstādes autori analizē mākslinieka tēlu, balstoties uz diviem konceptiem – pieņēmumu, ka mākslinieks ir cilvēks, kuru asociē ar radošumu, atjautību, izdomas spējām un brīvību, un psihoanalītiķa Karla Gustava Junga "kompleksa" jēdziena izpratni. 180 fotogrāfu darbi laika periodā no 1910. līdz 2000. gadam sadaļās Ar otu un kameru, Karikatūriskais portrets, No tāluma, Ne portreti, Pigmalions darbībā izgaismo mākslinieka tēlu, kas konstruēts no dažādām idejām un motīviem. Izstāde spilgti, pārliecinoši un asprātīgi atklāj tās gaidas un klišejas, ko sabiedrība piedēvē māksliniekam, proti, kā viņam būtu jāizskatās un jāuzvedas publiskajā telpā. Viņam ir jābūt ekscentriskam (vislabāk tas sanācis, protams, Dalī, šeit ar jūraszvaigzni un dzīvnieka miroņgalvu cepures vietā), viņam jābūt dziļās domās nogrimušam un jākrāmējas ap saviem darba instrumentiem radīšanas ekstāzē, kas pozēta izskatās ļoti muļķīgi, vai ne? Vēl viņam jābūt arī "vienkāršam" mājas cilvēkam čībās pie sava putnu būrīša un pāri visam ekscentriski jāpalecas kā Filipa Halsmana lidojošajiem kaķiem. Retu reizi mākslinieks drīkst būt normāls un vienkārši skatīties objektīvā (tas, protams, nav nemaz tik vienkārši). Šie portreti apkopoti sadaļā Portreti.
Izstādes
@Vims Venderss. Acumirkļu stāsti.
Fotogalerija C/O Berlin Līdz 23. septembrim.
@Starp mākslu un modi. Fotogrāfijas no Karlas Sodzāni kolekcijas.
Helmuta Ņūtona fonda Fotogrāfijas muzejs. Līdz 18. novembrim.
@Mākslinieka komplekss.
Helmuta Ņūtona fonda Fotogrāfijas muzejs. Līdz 7. oktobrim.