Bet, ja ir jāpieņem lēmumi, kas varētu mazināt bezdarbu, atvieglot birokrātiskās procedūras un veicināt ekonomisko aktivitāti, ierēdņi ir pārslogoti un nespēj tos ātri sagatavot, Saeimā tiem jāizceļojas pa visām komitejām un komisijām, arī no politiķu puses debates, par to vai būs labi, vai ne, var ievilkties mēnešu garumā.
Konkrēts piemērs ir Ekonomikas ministra Arta Kampara solītie atbalsta soļi topošajiem uzņēmējiem. Tika solīts nepieciešamo pamatkapitālu SIA dibināšanai samazināt no 2000 līdz 100 latiem, atvieglot grāmatvedības atskaišu iesniegšanu, kā arī citi nelieli, bet pozitīvi soļi bezdarba mazināšanai un mazo uzņēmumu attīstībai. Tika solīts, ka Latvijas iedzīvotājiem tā būs dāvana zem Jaungada egles – no 2010. gada 1. janvāra.
Vēl dažas dienas un būs jau februāris, tomēr no solītajiem labumiem nav ne vēsts. Arī paši solījumi ir pieklusuši. Ir skaidrs, ka šie priekšlikumi devušies garajos ceļojumos pa dažādiem kabinetiem un komisijām, jo nevienam no valdošās koalīcijas nav prioritāri un svarīgi.
Vai tiešām lēmumu pieņemšanas ātrumu un svarīgumu nosaka tikai un vienīgi politiķu personiskā ieinteresētība un SVF?