Ak Dievs, cik dzīve ir skaista! – vienmēr teiks gleznotāja Biruta Baumane (dzimusi Frīdberga) Ilonas Brūveres filmā no cikla Dominante. Biruta sapņoja atrasties uz skatuves un dejot kā Edīte Pfeifere rozā pačkā, taču vecāki meitas sapņošanu neatbalstīja. Glezniecība iesākumā bija tikai aizsegs, lai tiktu prom no mājām uz Rīgu.
Otrā pasaules kara laikā Biruta apmetās pie Natālijas Sutas kā Romana Sutas bijusī studiste, par meitas istabas īri maksājot ar Tērvetes lauku labumiem. Dzīvokļa saimniecei tas bija izdevīgs piedāvājums. Biruta pierunāja Tatjanu Sutu apmeklēt Helēnas Tangijevas-Birznieces studiju, jo lielākam cilvēku skaitam būtu mazāka mācību maksa. Savukārt Taņa ieveda draudzeni savu skolasbiedru frankofilu lokā. Dzīvojot pašā modernisma sirdī ar Aleksandras Beļcovas kubistiski gleznoto pilsētu virs guļvietas, Biruta savienoja dejošanu un studijas gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Vēl 90. gadu otrajā pusē Biruta Baumane gāja uz aerobikas nodarbībām, kas notika Kara muzeja telpās. Viņa neatteicās ne no vienas aizrautības. "Man ir kaislība uz kustību, apzināt savu ķermeni, kustēties – tas nozīmē dzīvot," intervijā Laurai Feldbergai teica māksliniece.
Spēle ar risku
Biruta Baumane Mākslas akadēmijā mācījās zīmēt pie Kārļa Miesnieka, savukārt gleznot – pie Valdemāra Tones. Diplomdarbu Biruta gleznoja 1948. gadā Jāņa Liepiņa vadībā. Un nav nejauši, ka agrīnajos Birutas Baumanes darbos dominē tumsināts kolorīts, pastozs un ekspresīvs otas žests, kā radīts dzīves intensitātes tvērumam. Vēlāk ekspresiju nomainīja stingrs, konturēts zīmējums, krāsainība pieņēmās spēkā, triepiens izlīdzinājās, līdz mūža nogalē gleznojums ieguva akvarelisku caurspīdīgumu, paverot skatam audekla struktūru.
Savu ekscentrisko tēmu – cirku – Biruta Baumane atklāja, kad speciāli akadēmijas un citu augstskolu studentiem cirks bija sarīkojis dienas izrādi. Tā sasaucās ar bērnības atmiņām par Labrenča dienas tirgu Tērvetē. Klaunādes daudzslāņainība, formu spilgtums, spēle ar risku, smeldze un neizdibināma vilkme pēc pārdzīvojuma un brīvības kļuva par vielu Birutas Baumanes glezniecībai. Izrādījās, ka glezniecībā pietiek vietas visiem pasaules klaidoņiem un spēlmaņiem – čigāniem, jūrniekiem, baletniekiem, operniekiem, aktieriem un mūziķiem. Šajā pašā orbītā atrodamas arī dzīves svinēšanas gleznas ar garām kāzām Latgalē, muzikantu, pārgurušām saimniecēm un cauraugušu speķi uz āķa. Kā rakstīja Birutas Baumanes draugs dzejnieks Ojārs Vācietis, "visa šī mutuļojošā dzīvība sakoncentrējas audeklā, kā pali upē, kā uguns kramā, kā vesels pieneņu lauks mazā sēkliņā" (1976).
Vieta līdzās Felicitai
Otru aizrautību nodrošināja Mākslinieku savienības glezniecības studija. Te pulcējās savienības biedri, lai gleznotu aktus. Biruta Baumane parasti izvēlējās vietu līdzās savai kursa biedrei Felicitai Pauļukai. Felicitai piemita smalkums, iekšējā grācija, apbrīnas pilns, erotisks skatiens, turpretim Biruta mālēja robusti, vitāli, vienkārši, tāpat kā sauca modeļus, piemēram, "resnā Ieva". Akta žanrs, tāpat kā klusā daba, bija ārpus socreālisma hierarhijas, taču palīdzēja uzturēt formu. Bieži Birutas Baumanes gleznotajiem modeļiem ir Amedeo Modiljāni acis bez zīlītēm.
Saistību ar klasiķiem un laikabiedriem Biruta Baumane atraidīja, izcēla savu autonomiju. Taču, ja raugāmies no malas, ir redzams laika zīmogs, kam pieder jūsma par modernismu kā aizliegto augli, vēlme iedomāto Parīzi uzskatīt īstenāku par reālo pilsētu. Biruta Baumane paplašināja socreālisma gultni, gleznojot pieprasīto darba tēmu un demokrātiskos portretus, kuros atrodam monolītu vīrišķību piekrastes zvejniekos un lauku ļaudīs. Arī cirks te iederējās kā otra no svarīgākajām mākslām tūlīt pēc kino. Mākslinieces skatiens kavējās Vecrīgas senatnē, Pārdaugavas ieliņās, koka namu apbūvē un mazpilsētu mājīgumā. Te jaušama tuvība starpkaru nomaļu mītpoētikai. Jauninājumus Biruta Baumane negleznoja. Pēdējais spilgtākais Birutas Baumanes atradums bija stroncija dzeltenie rapšu lauki. Tie sasaucas ar Viļa Ozola rapšiem.
Spilgti krāsotas lūpas
Pārsteigumu savas mākslas cienītājiem gleznotāja sagādāja 2010. gadā, kad galerija Daugava izdeva apjomīgu Birutas Baumanes reprodukciju albumu. Izrādījās, ka pārdotie darbi ir atkārtojumi, un "nav ko apvainoties muzejiem un kolekcionāriem, jo autora paša radīta kopija arī ir vērtība" (Anda Treija). Mākslas scēnas dīva nespēja šķirties no savām gleznām.
Sevi Biruta Baumane ir gleznojusi vairākkārt. Vienā no pašportretiem viņa redzama spāniskā melnā plīvurā ar Annas Kareņinas gatavību mesties zem vilciena, jo vīrs tēlnieks Kārlis Baumanis bija aizgājis pie citas sievietes. Stāsta, ka cilvēki pašnāvības domās visasāk izjūt dzīves alkas. Un tad tapa Āgenskalna Grupas portrets (1969), kurā Biruta apjoza sevi kā Ekebijas majoriene ar kavalieriem – Borisu Bērziņu, Aleksandru Stankeviču, Vili Ozolu un Gunāru Cīlīti.
2008. gadā, kad Biruta Baumane bija izstādījusi "rapšus" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē, viņa parādījās publiskajā telpā koši dzeltenā kleitā bez piedurknēm, spilgti krāsotām lūpām, balstoties nevis uz spieķa, bet kavaliera Aleksandra Stankeviča elkonī. Skaisti.
Birutai Baumanei nepatika datēt darbus, taču autobiogrāfiju Es dzīvoju (apgāds Jumava, 2002) viņa uzrakstīja ar garšu. Dzīvi viņa vērtēja augstāk par mākslu.
virtenē sietais