Zināmi pirmie Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāles dalībnieki un izstādes nosaukums

Pašreizējā ekoloģisko, ekonomisko un politisko pārmaiņu un juku kontekstā RIBOCA2 vēlas aktualizēt "valdzinājuma atjaunotni" (re-enchantment) no dažādiem skatu punktiem ‒ gan kā ietvaru, caur kuru var mēģināt izprast tagadni, gan kā domāšanas veidu, kas palīdzētu konstruēt vēlamos nākotnes scenārijus. Otrā biennāles izstāde, kuras nosaukums patapināts no Māras Zālītes dzejas krājuma, ar mākslas darbu starpniecību meklēs jaunu skatījumu uz priekšstatiem par to, kas ir cilvēks, un apgūs jaunus ceļus uz visdažādāko attiecību veidošanās modeļiem. Piedāvājot alternatīvas apokaliptiskiem vēstījumiem un bailēs saskatīt jaunas iespējas un briesmās dzīvotspēku, RIBOCA2 kaismīgi iestāsies pret cinismu un politisku izmisumu.

Biennāles izstādei iedvesma gūta Rīgas, Latvijas un Baltijas valstu vēsturē. Par spīti tam, ka kopš 13. gadsimta šis reģions piedzīvojis dažādas varas, karus un ekonomisko krīžu virkni, taču tas viss pārciests, smeļoties spēku rakstītajā un mutvārdu dzejā, zināšanās par dabas ritmiem un senos tautas dziedniecības un zintniecības noslēpumos. Izstādes nosaukumam ir dziļa saikni ar latviešu dainu tradīciju un tajā ietērpto izdzīvošanas sīkstuma mākslu.

Tautas četrrindes vai sešrindes runā par tām pašām tēmām, kas ir RIBOCA2 uzmanības centrā, ‒ šīszemes dzīves samezglojumiem, saiknēm, kas mūs vieno ar citām sugām, un kosmisko kalendāru. Pievēršoties šādām pārdomām par mūsu kolektīvo un potenciālo nākotnes mantojumu, otrās biennāles izstāde vēlas veltīt uzmanību un radīt labvēlīgu vidi domu apmaiņai, kas ceļ godā balsis, žestus, ritmus un būtnes, ko valdošās kapitālisma patērētājkultūras ilgus gadus centušās apklusināt. “viss reizē zied” ir brīdis, kad pārvērtēt skatpunktus, domāt par kopīgu, visiem atvērtu atdzimšanu un iespēju celt ko jaunu, pienākot vienas pasaules galam.

Visā RIBOCA2 norises laikā izstādi bagātinās lekcijas, darbnīcas, pasākumi un performances, kuru idejas dzimušas sadarbībā ar Publiskās programmas līdzkuratori Sofiju Lemosu (Sofia Lemos).

Vismaz 85% no RIBOCA2 pārstāvētajiem darbiem būs jauni pasūtījumi, tapuši saskaņā ar ētiskas mākslas principiem un ciešā sadarbībā ar vietējiem līdzdalībniekiem un kopienām. Biennāle saved kopā māksliniekus, autorus un domātājus, atspoguļojot pinumu, kādā savijušās lokālās un globālās perspektīvas. Tāpat RIBOCA paliek uzticīga savai misijai popularizēt Latvijas un kaimiņvalstu mākslas ainu, tāpēc gandrīz trešdaļa no dalībniekiem ir no Baltijas valstīm, bet gandrīz 60% no kopējā dalībnieku skaita – no Baltijas jūras reģiona (tajā skaitā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Polijas, Dānijas, Somijas un Krievijas). Mākslinieciskais dialogs tiks veidots kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Francijas, Horvātijas, Beļģijas, ASV, Austrijas, Norvēģijas, Grieķijas, Meksikas, Šveices, Argentīnas un Itālijas.

RIBOCA2 ievedīs skatītājus pašos bezcerīgākajos scenārijos, lai, domājot par kopīgu nākotni, meklētu alternatīvus rīcības ceļus, domas un naratīvus.

Pirmie izziņotie RIBOCA2 dalībnieki:

Pāvels Althamers (Pawel Althamer*, Polija (1967))

Kristaps Ancāns*, Latvija (1990)

Alekss Bačinskis-Dženkinss (Alex Baczynski-Jenkins*, Lielbritānija un Polija (1987))

Nina Baijere (Nina Beier*, Dānija (1975))

Olivers Bīrs (Oliver Beer, Lielbritānija (1985))

Hišams Berada (Hicham Berrada*, Francija un Maroka (1986))

Dora Budora (Dora Budor*, Horvātija un ASV (1984))

Egle Budvītīte (Eglė Budvytytė*, Lietuva (1981))

Valdis Celms*, Latvija (1943)

Emanuele Koča (Emanuele Coccia, Itālija (1976))

CAConrad, ASV (1966) 

Lorēna Dastona (Lorraine Daston, ASV (1951))

Edīte Dekinta (Edith Dekyndt*, Beļģija (1960))

Vensjāns Deprē (Vinciane Despret, Beļģija (1959))

Ērika Eifela (Erika Eiffel*, ASV (1972))

Vija Eniņa*, Latvija (1941)

Miķelis Fišers*, Latvija (1970)

Heincs Franks (Heinz Frank*, Austrija (1939))

Monika Galjāno (Monica Gagliano, Austrālija)

Sipriens Gajārs (Cyprien Gaillard*, Francija (1980))

Bendiks Jiske (Bendik Giske*, Norvēģija (1982))

Honkasalo, Niemi, Virtanena* (Felicia Honkasalo (1986), Akuliina Niemi (1987), Sinna Virtanen (1987)), Somija)

Katrīna Horneka (Katrin Hornek*, Austrija (1983))

Pjērs Uigs (Pierre Huyghe), Francija (1962))

Margarita Umo, (Marguerite Humeau, Francija (1986))

IevaKrish*, Latvija un Lietuva (Krišjānis Sants (1989), Ieva Gaurilčikaitė (1992))

Mihails Karikis (Mikhail Karikis, Grieķija (1975))

Agnese Krivade*, Latvija (1981)

Lina Lapelīte (Lina Lapelytė*, Lietuva (1984))

Hanna Liparda (Hanne Lippard*, Norvēģija (1984))

Anna Lovenhaupta Tsinga, (Anna Lowenhaupt Tsing, ASV (1952))

Mihails Maksimovs (Mikhail Maksimov*, Krievija (1974))

Mareunrol’s*, Latvija (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa (1982), Rolands Pēterkops (1982))

Berenise Olmedo (Berenice Olmedo*, Meksika (1987))

Dominika Olšovija (Dominika Olszowy*, Polija (1988))

Sāra Ortmaijere (Sarah Ortmeyer*, Vācija (1980))

Filips Petits, (Philippe Petit, Francija (1949))

Bridžita Polka (Bridget Polk*, ASV (1960))

Pauls B. Presiado (Paul B. Preciado, Spānija (1970))

Tobiass Rīzs, (Tobias Rees, Vācija un ASV (1973))

Ugo Rondinone (Ugo Rondinone, Šveice (1964))

Jānuss Samma (Jaanus Samma*, Igaunija (1982))

Tomass Saraseno (Tomás Saraceno*, Argentīna un Itālija (1973))

Boaventura de Souza Santosa, (Boaventura de Sousa Santos, Portugāle (1940))

Ešlija Hanss Šeirla (Ashley Hans Scheirl*, Austrija (1956))

Augusts Serapins (Augustas Serapinas*, Lietuva (1990))

Marina Simakova, (Institute of the Cosmos, Kosmosa institūts, Krievija (1985))

Timurs Sičiņs (Timur Si-Qin*, Vācija (1984))

Nikolajs Smirnovs (Nikolay Smirnov*, Krievija (1982))

Anastasija Sosunova (Anastasia Sosunova*, Lietuva (1993))

Daina Taimiņa*, Latvija (1954)

Antons Vidokle, (Anton Vidokle, Institute of the Cosmos, Kosmosa institūts, Krievija un ASV (1965))

Arsenijs Žiļajevs (Arseny Zhilyaev, Kosmosa institūts, Krievija (1984))

(*) simbols apzīmē jauna mākslas darba pasūtījumu

RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadela, kura mākslas pasaulē daudzkārt ir atzīta par vienu no drosmīgākajām un iedvesmojošākajām jaunās paaudzes kuratorēm. Pastiprinātu starptautisko uzmanību viņas profesionālā darbība ir izpelnījusies pēc veiksmīgu izstāžu virknes laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo Parīzē, kur viņa strādāja no 2012. gada līdz 2019. gada pavasarim. Šo septiņu gadu laikā tapuši mākslas projekti, kuros starptautiski atzītu mākslinieku darbi mijušies ar lokālām mākslas vidēm raksturīgu tīrradņu veikumiem. Rebeka bijusi kuratore personālizstādēm tādiem māksliniekiem kā Margarita Umo (Marguerite Humeau), Eds Atkins (Ed Atkins), Dāvids Duārs (David Douard), Elēna Martena (Helen Marten), Fransuā Kurlē (François Curlet) un Džons Rafmans (Jon Rafman).

Kā viena no nesenākajām un publikas jo īpaši mīlētām izstādēm ir argentīniešu mākslinieka Tomasa Saraseno (Tomás Saraceno) jaunāko darbu prezentācija ON AIR, kas norisinājās pagājušajā gadu mijā un kļuva par Palais de Tokyo visapmeklētāko izstādi tā pastāvēšanas vēsturē. Līdzīga apjoma sadarbība kuratorei bijusi arī ar Berlīnes mākslinieku Tino Zegālu (Tino Sehgal). 2016. gadā Palais de Tokyo piešķīra viņam tā saukto carte blanche - neierobežotu māksliniecisko brīvību pār mākslas centra visām ekspozīcijas telpām 13000 kvadrātmetru platībā.

Kuratore regulāri sadarbojas arī ar citām mākslas institūcijām: viņa ir bijusi Versaļas pils muzeja asociētā kuratore (2017), kuratora padomniece 11. Bamako biennālei Mali (2017-2018), Ņujorkas laikmetīgās mākslas centrā MoMA PS1 veidojusi projektus Truce (2013) un Bright Intervals (2014), bet Stedelijk muzejam Amsterdamā – izstādi Landscape (2013).

Līdztekus neatkarīgās kuratores darbam Rebeka Lamarša-Vadela regulāri piedalās dažādos semināros, diskusijās un ar mākslas darbību saistītās konkursu žūrijās un komisijās. Viņas raksti ir bijuši publicēti tādos preses izdevumos kā Frankfurter Allgemeine Zeitung, Monopol, Mousse, Cura un l’Officiel Art. Viņa bija 2019. gada vieskuratore Parīzes mākslas meses FIAC īpašajiem projektiem. Rebeka Lamarša-Vadela ir absolvējusi Sorbonas universitāti, kur apguva mākslas vēsturi, politikas zinātni un vēsturi.

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), kas dibināta 2016. gadā notiek reizi divos gados, un tās radošā vadība ik reizi tiek uzticēta citam starptautiska mēroga mākslas kuratoram. RIBOCA ir sabiedriska iniciatīva, kuru aizsākusi biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska, lai pievērstu starptautisku uzmanību kultūras norisēm Baltijas reģionā, kā arī lai veicinātu domu apmaiņu un sadarbības iespējas, kas piešķirtu Rīgai īpašu vietu mākslas pasaules kartē.