Pirmajos iespaidos par Fausta pazudināšanu dalījos žurnālā SestDiena (11.12.2015.), rakstīju, ka izrādē ir divi Fausti – vienu izdzied Jonass Kaufmanis, otru nekustīgi izdejo ratiņkrēslam pienaglotais Pīnas Baušas domubiedrs Dominiks Mersī. Tagad esmu pārliecināts, ka iestudējumā ir vēl viens Fausts – tas ir pats Alvis Hermanis, uz skatuves neredzams, bet visuresošs. Viņš ir tas zinātnieks, domātājs, izgudrotājs, nemiera plosītā dvēsele, kura iekustina visu šo sarežģīto, pretrunīgi vērtēto, romantikas un traģisma piestrāvoto mehānismu un par saviem atklājumiem maksā dārgu cenu.
Hermaņa vairāk nekā Kaufmaņa
Jauniestudējums Bastīlijas operā Parīzē nav Hermanis/Kaufmanis – režisora Hermaņa tajā ir vairāk nekā dziedātāja Kaufmaņa, kura dēļ uz izrādi raujas klausītāji "kaufmaniaki" no visas pasaules. Šajā uzvedumā Alvis Hermanis Hektora Berlioza skaņdarba krāsainību un bagātību dzelžaini pakļauj savai koncepcijai – Fausta/ Stīvena Hokinga ceļojums uz elli/Marsu notiek saskaņā ar režisora izstrādāto vizuālo, ētisko un estētisko plānu. Mūsdienu muzikālajā teātrī viss ir iespējams: Gluka Alčeste kļūst par princesi Diānu, Kerubīni Mēdeja – par Eimiju Vainhausu, Berlioza Fausts – par Stīvenu Hokingu, kuram izdodas pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.
Svarīga piebilde – Parīzes operā šī ir nozīmīgāko Eiropas režisoru paraugdemonstrējumu sezona. Savus jauniestudējumus jau izrādījuši Romeo Kastelluči, Keitija Mičela, Kšištofs Varlikovskis un Alvis Hermanis. Nākamajos mēnešos gaidāmas Aleksa Olē (La Fura dels Baus), Stefana Herheima, Dmitrija Čerņakova, Klausa Gūta un Kaliksto Bjeito pirmizrādes. Atjaunojumu klāstā – Roberta Vilsona, Lorāna Pelī, Mihaela Hanekes, Benuā Žako, Roberta Karsena, Damiano Mikjeleto, Herberta Vernikes un Olivjē Pī uzvedumi. Tāds ir Parīzes operas jaunā vadītāja Stefana Lisnera uzstādījums – opera ir aktuāla teātra māksla. Muzikālo kvalitāti skatuviskais laikmetīgums neapdraud – tā tiek saglabāta visaugstākajā līmenī.
Tas ir konteksts, kurā ir skatāma, klausāma un vērtējama Fausta pazudināšana. Berlioza opuss nav komponēts kā opera – drīzāk tā ir vokālā simfonija. Par šā abstraktā un filosofiskā skaņdarba nozīmīgumu un novatorismu var lasīt Parīzes operas muzikālā vadītāja un jauniestudējuma diriģenta Filipa Žordāna esejā, kas publicēta teātra mājaslapā. Maestro atgādina, ka Berliozs sapņoja par "neredzamu teātri", kurā primārais ir humānisma spēks, nevis stāstījuma skaidrība. Alvja Hermaņa humānās idejas (Stīvens Hokings – XXI gadsimta Fausts, Marsa kolonizācija, ekoloģiskās un citas katastrofas, cilvēku fantāzijas, kaislības un fobijas, bīstamā futuroloģija) iekļaujas komponista universā un nav pretrunā ar Berlioza muzikālajām tēmām.
Mīla un naids kosmodromā
Fausta pazudināšanas scenogrāfiju, kuras autors ir Alvis Hermanis, veido ekrānu sistēmas, stalažas un stikla būri. Sterila, nosacīta vide, attīrīta no liekiem sadzīves priekšmetiem. Viss, kas vēl ir dzīvs, ievietots stikla konteineros. Tajos iekonservēti Ādams un Ieva, dejotāji, kā arī Zemes floras paraugi. Dramatiskās leģendas notikumi risinās šajā mobilajā botāniskajā dārzā/planetārijā/kosmodromā, un Jonasa Kaufmaņa atveidotais Fausts ir tipisks botāniķis. Floras un faunas dzīve turpinās Katrīnas Neiburgas videoprojekcijās. Skatītājs var meditēt, vērojot rasas lāses zālē, magoņu laukus, vīrišķo valkīru – spermatozoīdu – lidojumu, Marsa krāteru un kanjonu panorāmu. Klausoties Berliozu, var aizceļot tālu un neatgriezties.
Izrādē skan trīs lieliskas solistu balsis, kuras pieder tenoram Jonasam Kaufmanim, mecosoprānam Sofijai Košai un basbaritonam Brīnam Tērvelam. Viņi Alvja Hermaņa kosmiskajā gleznā tā arī paliek dziedātāji. Pavisam citādi ar izpildītājiem strādā režisors Kšištofs Varlikovskis, kura iestudētais diptihs – Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils un Fransisa Pulenka Cilvēka balss – novembrī un decembrī bija skatāms uz Parīzes operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves paralēli Fausta pazudināšanai: Varlikovska izrādes enerģijas centrs ir dziedātāju fenomenālie aktierdarbi, un katra loma ideāli pieskaņota izpildītājam, radīta kopā ar viņu.
Berlioza skaņdarbā ir daudz kora dziedājumu un simfonisko epizožu, kuras izdaiļo Allas Sigalovas horeogrāfija. Fausta un Margaritas mīlas dueta laikā dejotāji stikla būros sāk intensīvi pāroties, taču šīs kustības ir tikai fiziski, ne erotiski vai metafiziski vingrinājumi. Kad Fausts ir pametis Margaritu, varone dzied savu skaistāko romanci D’amour l’ardente flamme, stumjot ratiņkrēslu, kurā sēž Fausts – Stīvens Hokings. Opusa jutekliskākajos brīžos uz skatuves parādās Marsa izpētes zonde robots Curiosity, un šīs ainas pēkšņi kļūst neiedomājami aizkustinošas. Alvis Hermanis ar savu reaktīvo spēku ir panācis to, ka turpmāk, kad redzēšu kosmosa raķetes startu, galvā skanēs Fausta pazudināšanas traģiskā fināla motīvi.
Fausta pazudināšana
Diriģents Filips Žordāns
Režisors Alvis Hermanis
Bastīlijas operā Parīzē 17., 20., 23., 27., 29.XII
www.operadeparis.fr
Raksts tapis ar VKKF atbalstu