Komponists Rihards Štrauss operu Danajas mīla raksturojis kā jautru mitoloģiju, režisors Alvis Hermanis Zalcburgas festivālā to iestudējis kā pasaku ar izteikti orientālu kolorītu. Ja tā nebūtu tik gara – gandrīz četras stundas ar diviem starpbrīžiem –, to varētu dēvēt par izklaidējošu izrādi visai ģimenei. 1940. gadā pabeigtā Danajas mīla ir priekšpēdējā no Štrausa piecpadsmit operām, tā neiekļaujas viņa populārāko darbu vidū, lai gan pats komponists ar šo opusu, kurā vēlējās satuvināt antīko grieķu kultūru un vācu romantismu, ļoti lepojās. Danajas mīla vēsturiski paliek Štrausa šedevru – Salomes, Elektras un Rožu kavaliera – ēnā. Kritiķi par šo darbu nekad nav bijuši sajūsmā – klasiķis Danajas mīlā demonstrējot savu meistarību, taču nepasakot neko jaunu, tā esot noguruša ģēnija rotaļa.
Multimediālas orientālās dzīres
Šovasar Zalcburgas festivāls piedāvā retu iespēju dzirdēt Štrausa vēlīno sacerējumu izcilā izpildījumā. Pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults stājas austriešu maestro Francis Velzers-Mests. Vai Danajas mīla ir otršķirīga opera? "Spēlēsim to, it kā tā būtu viņa labākā!" – tie varētu būt vārdi, kurus Francis Velzers-Mests teicis visiem jauniestudējumā iesaistītajiem mūziķiem.
"Lielisks uzvedums! Tik spilgts!" man saka svētdien, 31. jūlijā, notikušajā pirmizrādē sastaptais laikraksta The New York Times klasiskās mūzikas kritiķis Entonijs Tomasīni. Visi skatītāji – pat ietekmīgākie kritiķi – uzreiz reaģē uz krāsām. Kaleidoskopiskais faktūru un ornamentu salikums Danajas mīlā ir galvu reibinošs. Izslēdziet skaņu – un jūs nesapratīsiet, kur esat nonākuši. Tā ir operas vai baleta izrāde? Kleopatras pils? Šeherezades dzimšanas dienas svinības? Salidojums Sindbada harēmā? Ballīte pie sultāna? Riharda Štrausa iedvesmotās orientālās dzīres sarīkotas ar atvēzienu. Vērts atgādināt, ka Zalcburgas festivāla budžets šogad ir 60,54 miljoni eiro. Afišā no 22. jūlija līdz 31. augustam – 192 pasākumi (operas un teātra izrādes, koncerti, programmas bērniem). Tādu episku multimediālu šovu kā Danajas mīla, kurā sintezējas opera, balets, mode, videomāksla un gaismas efekti, nebūtu kauns izrādīt olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.
Skaistuma saknes jūgendstilā
Alvja Hermaņa daiļradē Danajas mīla ir stila pērle un skaistuma manifests, kuru var novietot blakus viņa iestudētajai Leoša Janāčeka Jenūfai (Brisele, Boloņa, Poznaņa) un Džuzepes Verdi Diviem Foskāri (Milāna). Štrausa operā režisors nevis pēta varoņu – cilvēku un dievu – psiholoģiju, bet auž austrumniecisku paklāju un izdaiļo to ar eksotiskiem ornamentiem.
Vārds "pasaka" ir kā drošības spilvens, jo pieļauj nosacītību un distanci. Kā tu sacelsies pret skatuves pasaku, kurā piedalās milzīgs butaforisks zilonis un mazliet kautrīgs, pavisam īsts ēzelis? Kā tu atļausies kritizēt skaistumu? Paskatieties, kāda greznība tiek piedāvāta jūsu uzmanībai! Kādi turbāni ir vīriešiem – apaļi kā konfektīte Mozart! Uz Danajas mīlas fona nobāl pat varavīksne.
Zalcburgas festivāla mājaslapā publicētajā intervijā Alvis Hermanis stāsta, ka šajā uzvedumā kopā ar savu radošo komandu (videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu mākslinieks Jozs Statkevičs, gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis un horeogrāfe Alla Sigalova) rada fantastisku utopiju un spilgtu pasaku bez jebkādiem politiskiem un sociāliem vēstījumiem.
Režisors piebilst, ka Danajas mīlas skaistuma saknes ir meklējamas jūgendstila estētikā, tāpēc izrādē tik liela loma tiek piešķirta ornamentiem. "Latvijā mēs protam lasīt ornamentus kā tekstu, mēs visu zinām par to nozīmi," saka Alvis Hermanis. Viņaprāt, ornamenti palīdz uzbūvēt tiltus starp Dievu un cilvēku, un zīmes, kuras redzam tērpos, projekcijās un skatuves noformējumā izmantotajos paklājos, ir piepildītas ar apslēptiem vēstījumiem. Turklāt ornamentu valoda ir universāla, tāpēc tepiķus no Latīņamerikas var miksēt ar paklājiem no Kaukāza zemēm un Indijas. Tikpat brīvi jūgendstils izrādē savienojas ar orientālismu. Izrādes gaitā dažādi ornamenti transformē skatuves telpu un uzlādē to ar metaforu spēku. Alvis Hermanis ir pārliecināts, ka spēle ar ornamentiem sniedz iespēju vizualizēt mūziku, nesabojājot tās uzburto tēlu pasauli.
Eksotika bez erotikas
Eiropā pazīstamā lietuviešu modes mākslinieka Joza Statkeviča darinātajos kostīmos ir vērojamas atsauces uz arābu un indiešu pasakām, kā arī uz Leona Baksta tērpiem, kuri tika radīti Sergeja Djagiļeva Krievu baleta izrādēm XX gadsimta sākumā. Šīs trupas modernās dejas ietekme izpaužas Allas Sigalovas horeogrāfijā, kurai Danajas mīlas gobelēnā ir stratēģiski svarīga loma. Arī operas personāži kļūst par ornamenta detaļām – Danajas mīlā pirmajā plānā ir soprāns Krasimira Stojanova (Danaja), tenors Gerhards Zīgels (Mids) un basbaritons Tomašs Koņečnijs (Jupiters).
Varoņu raksturi tiek atklāti muzikāli, bet ne dramatiski (Krasimiras Stojanovas sniegumā visvairāk pietrūkst jutekliskuma!). Tas joprojām ir pārsteidzoši, ja analizējam smalku teātra matēriju meistara Alvja Hermaņa sniegumu operas režijā. Līdzīgs pārmetums skanēja pērn decembrī pēc Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas pirmizrādes Bastīlijas operā Parīzē: tajā iestudējumā bija radikāla un drosmīga (tāpēc tik daudziem skatītājiem nepieņemama, nesaprotama) režijas koncepcija, taču Alvis Hermanis neizmantoja izrādes dalībnieku – Jonasa Kaufmaņa, Sofijas Košas un Brīna Tērvela – aktierisko potenciālu.
Zelta lietus noved līdz ekstāzei
Danajas mīlas libreta autors ir Jozefs Gregors, kurš izmantojis Hugo fon Hofmanstāla atstātās scenārija skices. Šajā darbā satiekas personāži, kuru ceļi grieķu mitoloģijā nemaz nekrustojas. Operā apvienots mīts par skaistuli Danaju ar mītu par Midu, kurš pārvērš zeltā visu, kam pieskaras. Starp viņiem uzliesmo jūtas. Uz Danajas labvēlību pretendē arī brunču mednieks un seksuālo piedzīvojumu meklētājs dievs Jupiters, kurš alkst mīlēt, kā to dara cilvēki. Vispār Jupiters ir romiešu mitoloģijas varonis – grieķiem tas bija Zevs, kurš iekļuva Danajas istabā zelta lietus veidā. Taču operas mākslā viss ir iespējams, turklāt Rihards Štrauss neslēpa, ka Danajas mīla ir parodija un komisks mītu remikss. Grieķu mitoloģijas tēli ir sastopami arī citās viņa operās – Ariadne Naksā, Ēģiptes Helēna un Dafne.
Danaja ir ķēniņa Polluksa meita. Pollukss ir iegrimis parādos, un vienīgā izeja no finanšu krīzes ir meitas laulības ar bagātnieku, vēlams – Midu. Operu atklāj aizraujošs, harmoniski un ritmiski sarežģīts kreditoru kora dziedājums. Danajas mīlas mūzika ir teatrāla, tēlaina, virtuozi orķestrēta. Zelta lietu simbolizē vizuļojošas arfas un čelestas skaņu kaskādes. Muzikologi atgādina, ka Štrausu allaž iedvesmojusi naudas tēma (Danajas mīlas sižets ir līdzīgs vēl vienas viņa operas – Arabella – stāstam).
Danaja sapnī redz zelta lietu, kas pamodina viņā kaisli un noved līdz ekstāzei. Sieviete cer, ka šīs fantāzijas īstenos bagātnieks Mids, kurš ierodas pie viņas savā zelta kuģī. Operas intriga saistās ar varoņu identitātes maiņu: par Midu izliekas Jupiters, kurš vēlas pavedināt Danaju. Savukārt Mids, noslēdzis vienošanos ar Jupiteru, tēlo pats savu ziņnesi. Paskaidrojums: nabadzīgais ēzeļu dzinējs Mids atļauj dievam Jupiteram izmantot savu identitāti un kompensācijā par šo pakalpojumu tiek apveltīts ar spēju pārvērst zeltā visu, kam pieskaras, un kļūst par bagātāko cilvēku pasaulē. Kad viņš iemīlas Danajā un apskauj mīļoto, viņa pārvēršas par zelta statuju. Maskas krīt, Jupiters plosās – viņš piedāvā Danajai palikt ar viņu vai turpināt dzīvot kopā ar Midu, kurš vairs nespēj izspēlēt savus zelta trikus. Danaja, zaudējusi interesi par materiālo labklājību, izvēlas mīlestību un Midu. Operas finālā dievs Jupiters pārvēršas par dižu traģisku figūru, kuru mēdz salīdzināt ar Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena Votānu.
Tiksimies labākā pasaulē
Gan Danajas mīlas autoram, gan izrādes režisoram ir īpašas attiecības ar Zalcburgas festivālu. 1920. gadā dibinātais Zalcburgas festivāls ir rakstnieka Hugo fon Hofmanstāla, režisora Maksa Reinharta un komponista Riharda Štrausa lolojums – miera projekts, kura uzdevums bija apvienot Eiropu un dziedēt brūces pēc Pirmā pasaules kara.
Zalcburgas festivālam ir nozīmīga loma Alvja Hermaņa karjeras attīstībā Rietumeiropā – 2003. gadā šeit viesojās Jaunā Rīgas teātra izrāde Revidents, par kuru viņš saņēma festivāla labākā jaunā režisora balvu. Sešus gadus vēlāk JRT atgriezās Zalcburgā ar Alvja Hermaņa iestudējumu Klusuma skaņas. Pēdējos piecos gados Zalcburgā Alvis Hermanis iestudē operu – Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldātus (2012), Herisona Bērtvisla Gaveinu (2013), Džuzepes Verdi Trubadūru (2014–2015).
Arī Danajas mīlas vēsture ir cieši saistīta ar Zalcburgas festivālu un Vīnes filharmoniķiem – orķestri, kurš to šovasar atskaņo. Operas pirmizrāde Zalcburgā bija plānota 1944. gada augustā, taču pēc 20. jūlijā notikušā atentāta mēģinājuma pret Hitleru visi teātri Trešajā reihā tika slēgti un Zalcburgas festivāls tika atcelts. Nacisti tikai atļāva sarīkot Danajas mīlas ģenerālmēģinājumu Zalcburgā 16. augustā, lai to varētu dzirdēt 80 gadu vecais komponists un viņa viesi. Vīnes filharmoniķus diriģēja maestro Klemenss Krauss. Pēc operas izskaņas Rihards Štrauss pienāca pie orķestra bedres un, vēršoties pie mūziķiem, ar asarām balsī teica: "Iespējams, mēs atkal tiksimies labākā pasaulē." Dziļi aizkustināts, komponists atstāja zāli, un visi klātesošie viņu pavadīja svinīgā klusumā. Štrausa vārdi par "labāku pasauli" lielā mērā iedvesmoja Alvja Hermaņa pieeju šim darbam.
Danajas mīlas pirmizrāde Zalcburgā notika trīs gadus pēc Štrausa nāves – 1952. gada 14. augustā ar Klemensu Krausu pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults. Kopš tā laika Danajas mīla festivālā skanējusi vēl tikai 2002. gadā.
Alvja Hermaņa jauniestudējuma muzikālais vadītājs Francis Velzers-Mests stāsta,ka šajā izrāžu ciklā Vīnes filharmoniķi izmanto partitūru ar Klemensa Krausa piezīmēm. Tajās, piemēram, ir norādīts, ka pirms Danajas mīlas pirmizrādes 1952. gadā bija notikuši 47 orķestra mēģinājumi. "No Danajas atskaņošanas ir jāizvairās visiem spēkiem," – teikts vēl vienā Klemensa Krausa remarkā.
Pēdējais vērtību bastions
Šī opera visiem izpildītājiem – gan orķestra bedrē, gan uz skatuves – izvirza ļoti augstas prasības. Dziedāšanā tā prasa vieglumu un intensitāti vienlaikus. Danajas mīlai nav tik vienkārši piemeklēt spožus solistus – dziedātājiem nav motivācijas mācīties lomu, kuru pēc tam viņi, visticamāk, vēl ilgi nekur nedziedās. Alvja Hermaņa izrādes titullomas atveidotāja Krasimira Stojanova atzīst, ka Danaja ir sarežģītākā partija viņas repertuārā.
"Šajā operā Štrauss centies izpētīt galējās robežas visās vokālajās partijās, nevis tikai tenora lomā, kā tas parasti notiek," saka maestro Francis Velzers-Mests. Viņaprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Danajas mīla skan tik reti.
Diriģents ir pārliecināts, ka Vīnes filharmoniķi perfekti izjūt Riharda Štrausa stilu un tajā iekodēto "Vīnes idiomu": "Šā orķestra skanējums ir izteikti dziedošs, ar tumsnēju, slāvisku nokrāsu un siltiem akcentiem. Tajā visā ir jūtams muzicēšanas prieks, kas ir unikāls Vīnes un Austrijas skaņu kultūrā."
Šo jautro operu Štrauss komponēja kara un nacistu valdīšanas apstākļos. "Mākslai ne vienmēr ir jāatspoguļo realitāte. Politisko kataklizmu laikā Štrauss gremdējās savā iekšējā pasaulē, kurai nebija nekā kopīga ar to, kas notika ārpusē. Apzināti vai neapzināti viņš vēlējās aizbēgt no sava laika un dzīvot mūzikā," uzskata Francis Velzers-Mests. Diriģents uzsver, ka Danajas mīla apdzīvo mākslas un filosofijas telpu. Viņš atgādina – Rihards Štrauss bija ateists un asociēja sevi ar Jupiteru.
Maestro piebilst: "Danajas mīla ir klasiķa vēlīnais opuss, kurā viņš pēdējo reizi apliecina vērtības, kurām viņš tic. Tā ir viņa mīlestība un cieņa pret antīko grieķu kultūru, apgaismības laikmeta ideāliem un šā perioda meistardarbiem. Komponists paliek uzticīgs savai muzikālajai valodai, kura šajā operā izpaužas visā krāšņumā un vieglumā. Mēs jūtam gan viņa humoru, gan melanholiju. Danajas mīla ir darbs, kas radīts ar veca cilvēka gudrību un asprātību. Viņš gatavojas atstāt šo pasauli un atvadās no visa, kas viņam ir dārgs un svarīgs, tāpēc Danajas mīlā var saklausīt motīvus, kuri šķiet pazīstami no citām komponista operām."
Danajas mīlā ir jūtama Riharda Vāgnera un impresionistu ietekme. "Štrauss izmēģina arī kaut ko tādu, ko viņš nekad agrāk nav darījis. Piemēram, zelta lietu viņš uzbur ar skaņām, kuras ir līdzīgas Kloda Debisī mūzikai, un tajā pašā laikā tām piemīt dzidrums un delikātums, kuru mēs asociējam ar Štrausa rokrakstu," skaidro Francis Velzers-Mests.
Prezidentes komplimenti
Zalcburgas festivāla prezidente Helga Rabla-Štadlere sarunā ar KDi slavē Alvja Hermaņa jauniestudējumu. Helga Rabla-Štadlere ir politiķe, uzņēmēja un ārkārtīgi ietekmīga personība Austrijas kultūras dzīvē. Viņa ir pie festivāla stūres kopš 1995. gada – mākslinieciskie vadītāji (Žerārs Mortjē, Pēters Ružička, Jirgens Flimms, Aleksandrs Pereira, Svens Ēriks Behtolfs) mainās, bet viņa paliek.
"Danajas mīla ir mitoloģiska opera. Rihards Štrauss bija pārliecināts, ka par aktuālām problēmām var izteikties caur mitoloģiskām tēmām. Alvis Hermanis labi sapratis Štrausa koncepciju un iestudējis fantastisku izrādi. Mani ļoti interesē Alvja režijas darbi. Es labi atceros viņa pirmo vizīti Zalcburgā 2003. gadā ar Nikolaja Gogoļa Revidentu. Kopš tā laika esam draugi, un es esmu laimīga, ka viņš strādā Zalcburgā," saka festivāla prezidente.
"Alvis Hermanis smalkjūtīgi interpretē šā brīža problēmas. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka viņš nāk no bijušās komunistiskās valsts un zina, kā strādāt ar detaļām un niansēm, lai paustu svarīgas domas. Tieši viņa jūtīgums mums pašlaik ir tik svarīgs. Labākie mākslinieki darbojas kā seismogrāfi, un Alvis ir viens no tiem. Viņi pirmie nojauš, kas mums tuvojas un kas mūs sagaida. Alvis Hermanis ir mākslinieks, kurš zina ļoti daudz par šodienu un nākotni," uzsver Helga Rabla-Štadlere. "Izrāde Danajas mīla guvusi brīnišķīgus panākumus. Publikai tā ļoti patīk, un Alvis var lepoties ar šādu uzņemšanu," apgalvo Zalcburgas festivāla prezidente.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu
Danajas mīla/Die Liebe der Danae Diriģents Francis Velzers-Mests, režisors Alvis Hermanis Zalcburgas festivālā 5., 8., 12., 15.VIII Biļetes EUR 185–430 www.salzburgerfestspiele.at