Andris Nelsons: svarīgi, lai Latvijai būtu koncertzāle

Viņa diriģētos koncertus šovakar un sestdien Latvijas Nacionālajā operā varēs baudīt arī tiešraidēs Latvijas Radio 3 "Klasika" (26.XI plkst. 19.30) un LTV1 (27.XI tiešraide ar laika nobīdi plkst.21.15), kā arī mobilajā tālrunī, ieejot mājas lapā www.lmt.lv.Jautājumu par labas, orķestru koncertiem piemērotas koncertzāles nepieciešamību diriģents daudzkārt pārrunājis ar iepriekšējo kultūras ministru un savu kādreizējo kolēģi Latvijas Nacionālās operas orķestrī, Intu Dālderi un cer, ka Latvijā tomēr izdosies pie tādas tikt. 'Es domāju, ka koncertzālei nav obligāti jābūt uz ūdens. Noteikti var atrast vietu, piemēram, Kongresu namā. Mums ir brīnišķīga opera, bet vajag arī koncertzāli. Jo Rīga ir brīnišķīga, skaista pilsēta un piesaistītu publiku arvien vairāk," teica A.Nelsons.Jautāts par simfoniskās un opermūzikas notikumu nozīmi savā mūziķa karjerā, viņš atklāja: "Es nekad neesmu mēģinājis vērtēt opermūziku un simfonisko mūziku kā atsevišķus žanrus. Dziļākā izpratnē, mūzika ir barība dvēselei. Esmu laimīgs, ka man ir iespēja diriģēt labākos pasaules orķestrus un opernamos. Es mīlu abus šos žanrus un esmu priecīgs, ka varu piedalīties tajos abos. Es nevaru pateikt, ka viens vai otrs man būtu nozīmīgāks. Tā ir mūzika un es to ļoti mīlu. Praktiski man vairāk sanāk diriģēt simfonisko mūziku. Viens no iemesliem ir brīnišķīgais Birmingemas simfoniskais orķestris, tā ir brīnišķīga komanda vēl no Saimona Retla laikiem. Viņš tik ilgi tur strādāja, ar lieliem sasniegumiem, un man ir liels prieks, ka varu turpināt šo darbu. Tas man paņem daudz laika un tā ir mana lielā mīlestība."Daudz laika aizņemot arī viesdiriģēšana pie labākajiem orķestriem un operu izrādēs. Tomēr "jāsaka atklāti: man patīk operas mūzika, bet man ne vienmēr patīk tas, kas notiek apkārt operai un saistīts ar intrigām. Es vienmēr cīnīšos, lai tas ir pēc iespējas tīrāks un patiesāks žanrs," noteica diriģents.Viņš izstāstīja, ka Birmingemā divos koncertos pagājušajā nedēļā spēlēta Gustava Mālera 5. simfonija, tāpēc nolemts izmantot iespēju to nospēlēt arī Rīgā. "Tā ir ļoti sarežģīta, ļoti liela apjoma simfonija un spēj parādīt orķestra dažādas tehniskās muzikālās iespējas. Man ir liels prieks, ka Vestards Šimkus piekrita piedalīties. S. Rahmaņinova klavierkoncertu esam reiz atskaņojuši mūsu Operā, un tagad ir iespēja atskaņot vēlreiz ar manu tagadējo orķestri. Tas ir brīnišķīgs, emocionāls skaņdarbs. Savukārt pēc tam mums ir turneja un divos koncertos piedalīsies arī Vestards kā solists," A. Nelsons komentēja Rīgas vieskoncertu programmu. Viņa vērtējumā programma ir gara, toties ar brīnišķīgu mūziku.Piekrītot, ka katra diriģenta sapnis ir strādāt ar labākajiem orķestriem, A.Nelsons uzsvēra, ka viņam ir svarīgi, lai uzstāšanās notiktu regulāri un tāpēc priecājas, ka divreiz gadā sadarbojas Berlīnes Filharmoniķiem, katru gadu ar Vīnes Filharmoniķiem, Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Bavārijas Radio orķestri. "Svarīgi, ka man ir daudz nākotnes, uz ko skatīties. Protams, es ļoti mīlu Birmingemas orķestri un mums ir ļoti daudz kopīgu plānu. Šobrīd man ir līgums līdz 2014. gadam, kas varbūt tiks pagarināts. Atbildības sajūta tikai aug, un nepaliek vieglāk. Kļūst tikai grūtāk. Gandarījums un prieks ir liels, bet sajūtas, ka viss ir sasniegts, nav. Varbūt tā ir zīme, ka man ātri jāmirst? Mūziķa ceļš ir regulārā attīstībā. Pat tad, ja nedari labāk, tu vari darīt savādāk, atrast citu pieeju skaņdarbam vai izrādei, satiec jaunus solistus un režisorus. Ceļam jābūt visu laiku radošam un nekad nevar būt sajūta, ka kaut kas ir sasniegts un beidzas. Man visu laiku kaut kas turpinās un sākas," savās sajūtās dalījās A. Nelsons, atzīstoties ka ārpus mūzikas viņam ir tikai dziedātāja Kristīne Opolais, "kura arī ir mūzika" un Antons, viņu sunītis. Ar mūziku saistīti esot arī visi diriģenta draugi un paziņas.Ieejot mūsu Operā, kur A. Nelsons savulaik sāka karjeru kā orķestra mūziķis, bet pēc tam bija galvenais diriģents, viņam bijusi sajūta, ka "ir tāpat kā toreiz, kad te orķestrī spēlēju trompeti. Jocīga sajūta: it kā ir pagājis liels laika posms, bet es ļoti labi atceros, kā mēs gājām uz kafejnīcu, kā trenējāmies. Esmu priecīgs un pateicīgs, ka man bija iespēja spēlēt orķestrī. Tā ir liela skola, ko nevar iegūt savādākā veidā, kā tikai izejot tam cauri,” A. Nelsons to iesaka katram jaunam diriģentam.Uz laikraksta Diena jautājumu par lielākajiem nākotnes sapņiem, A. Nelsons stāstīja, ka viņa repertuārā esot ļoti daudz skaņdarbu, kurus viņš grib atkārtot — trīs, četras vai pat desmit reizes. "Viens liels sapnis ir Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde. Nākošgad mums būs koncertizpildījums Birmingemā un brauksim uz Parīzi. Man ir sapnis uzstāties ar Birmingemas orķestri Vīnes Musikverein. Esmu tur jau muzicējis ar Vīnes filharmoniķiem, bet es gribu tur uzstāties ar Birmingemas orķestri. Man kā muzikālajam vadītājam ir liels gandarījums īstenot ne tikai savus, bet arī sava orķestra plānus, jo tā ir mūsu kopējā muzikālā ģimene. Man ir liels prieks, ka mums katru gadu ir svarīgas koncertturnejas. Atkal būs Lucernas festivāls, Vīne, Berlīne, Amsterdama. Tas ir viens no maniem sapņiem, kas jau īstenojas. Gribu diriģēt R. Štrausa operu Rožu kavalieris."Jautāts par atšķirīgo, apbrīnas un sajūsmas vērto Birmingemas orķestrī, A. Nelsons paskaidroja, ka katram orķestrim ir sava individualitāte, vēsture un tradīcijas, tomēr īpaši viņu sajūsmina tas, ka šajā orķestrī "komandas darbs, savstarpējā cieņa, sapratne un mīlestība pret mūziku stāv pāri cilvēciskām vājībām. Ja kopā muzicē tik daudz cilvēku, ir ļoti ērti jebkuros apstākļos, ja kaut kas neapmierina (mūzikas vai sadzīves jomā – piemēram, zālē ir par aukstu) radīt plaisas. Bet šis orķestris saprot, kas ir pats galvenais. Arī ar menedžmentu mums vienmēr ir ģimenisks un komandas sajūtas darbs un ļoti liela cieņa vienam pret otru. Tas ir ļoti svarīgi un es to novēlu visiem latviešiem. Mēs esam tik maza tauta, bet tieši šīs problēmas dēļ ļoti daudz zaudējam. Jāsaka atklāti: tas nav patīkam, bet tā ir. Un es novēlu, lai tas tā nebūtu."Uzsvarot orķestra augsto profesionālo kvalitāti, diriģents īpaši slavēja saliedēto ansambli un to, cik ātri orķestris var pielāgoties dažādiem spēles stiliem un dažādiem diriģentiem, īsā laikā sagatavojot grūtas programmas. "Viņiem piemīt sensitivitāte, domāšana kā lielā kameransamblī."Par vissvarīgāko uzskatot to, lai cilvēkiem arī mūsu laikos būtu emocionāla nepieciešamība baudīt orķestri vai operu dzīvē, A. Nelsons norādīja, ka gadījumos, kad nav tādu iespēju (piemēram, biļetes ir izpirktas), modernās tehnoloģijas var būt labs palīgs, lai pievērstos klasiskajai mūzikai. "Slikti ir, ja cilvēks neiet uz koncertiem un paliek mājās, graužot popkornu un neapmeklē koncertu dēļ slinkuma. Bet ja tehnoloģijas ir papildus līdzeklis kā pievērsties klasiskajai mūzikai,  tas ir tikai apsveicami,» diriģents teica viņa koncerta mobilās tiešraides sakarā. Birmingemas simfoniskā orķestra direktors Stīvens Medoks izstāstīja, ka Birmingemas simfoniskais orķestris ir uzstājies gandrīz visās Eiropas valstīs, taču Latvijā muzicēs pirmoreiz. «Kopš kopā ar Guntaru Ķirsi sākām plānot koncertus, pirms diviem vai trim gadiem, mēs ļoti gaidījām brīdi, kad kopā ar Andri varēsim koncertēt viņa dzimtajā pilsētā. Orķestra dalībnieki par to ir daudz runājuši," klāstīja orķestra direktors. "Esam pateicīgi koncerta rīkotājiem un sponsoriem, bet visvairāk Latvijas mūzikas sabiedrībai ne tikai par šo lielisko diriģentu, bet arī par daudziem citiem izcilajiem mūziķiem, kuri koncertē visos pasaules opernamos un koncertzālēs. Tas ir pārsteidzoši, ka no tik mazas valsts nāk  tik daudz izcilu mūziķu!" uzsvēra S. Medoks. Orķestrī šoruden iekļāvusies latviešu altiste Liene Kļava, kura spēlēs arī abos vieskoncertos Rīgā. Pēc S. Medoka teiktā, orķestrī pašlaik spēlē nekā desmit dažādu tautību mūziķu. Piemēram, koka pūšaminstumentu kvartetā ir flauta no Vācijas, oboja no Jaunzēlandes, klarnete no Anglijas un fagots no Nīderlandes.