Atsauc atmiņā panākumus Parīzē

Beidzot arī publikai Latvijā būs iespēja ieklausīties izcilajā poļu soprānā, kas kopā ar LNSO un Valsts akadēmisko kori Latvija starptautiskā solistu kvartetā piedalījās Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojumā Parīzē Elizejas lauku teātrī 2015. gada maijā. Tā bija Latvijas Eiropas prezidentūras kultūras programmas augstākā mākslinieciskā kulminācija. Publika toreiz sarīkoja karstas, ilgas ovācijas. "Šī ir jūsu valsts uzvara," tā veiksmīgo Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojumu Parīzē diriģenta Andra Pogas vadībā novērtēja viņu pārstāvošās aģentūras Productions Internationales Albert Sarfati mākslinieku menedžmenta vadītāja Marina Bauere. Agas Mikolajas un Krievijas mecosoprāna Oļesjas Petrovas sniegums izrādījās visa vakara emocionālais centrs.

Izstudējusi vokālo mākslu Poznaņas Mūzikas akadēmijā un Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas universitātē, slīpējusi balss meistarību pie pašas Elizabetes Švarckopfas un guvusi laurus starptautiskos konkursos, Aga Mikolaja savu karjeru uzsāka Poznaņas Lielajā teātrī (Mocarta operās) un vairākos citos Eiropas opernamos, līdz kļuva par vienu no vadošajām solistēm Bavārijas Valsts operā. Aga Mikolaja slavēta par pilnasinīgu, dzelžaini pārliecinošu, taču vienlīdz arī maigu balsi un nevainojamu vokālo tehniku.

Agas Mikolajas balss skanējusi Parīzes Nacionālajā operā un Milānas La Scala, Berlīnes Valsts operā un Zempera operā Drēzdenē, Maskavas Lielajā teātrī, Glaindbornas festivālā un Montekarlo operas Falstafā, kā arī Daniela Bārenboima veidotajā Nībelunga gredzena iestudējumā un BBC Proms. Viņa dziedājusi arī Mocarta operas Dons Žuans koncertiestudējumā Losandželosas filharmonijā Gustavo Dudamela vadībā un Japānas turnejā ar Vīnes Valsts operu un Seidži Odzavu pie diriģenta pults. Vēzendonkas dziesmas viņa jau atskaņojusi Andra Pogas diriģētā Lionas Nacionālā orķestra koncertā.

Koncerta otrajā daļā LNSO spēlēs Jāņa Ivanova 5. simfoniju, kuru padomju varas nomenklatūra nopēla kā "formālistisku" sacerējumu. Komponists to pabeidza 1945. gada martā, un, kā rakstījusi mūzikas vēsturniece Diāna Albina (žurnālā Mūzikas Saule), "tās skaņu tēli bija krājušies viņa apziņā visus kara gadus. Visiem tincinātājiem, kas atbilstoši padomju laika cenzūras tradīcijām vēlējās dzirdēt no autora simfonijas tēlu programmatisku skaidrojumu, komponists kategoriski atsacīja un spītīgi klusēja… Vienīgā atslēga – komponista skopi pasviestie vārdi "te ietvēries viss, kas bija krājies tos gadus". (…) Te nebija plakātiskā uzvaras prieka un gavilējošā gandarījuma, kuru tā gaidīja un pieprasīja darba vērtētāji jaunajā sabiedriskajā vidē".

1948. gada februārī, kad staļiniskā vara vērsās pret "formālistiem", Jāņa Ivanova 5. simfoniju vairs neglāba ne 1945. gada beigās pieredzētais veiksmīgais atskaņojums Maskavā, ne Arama Hačaturjana labvēlīgais vērtējums. Tikai 50. gadu beigās to nodiriģēja no Zviedrijas pārbraukušais latviešu diriģents Leons Reiters.