Brauciens uz Valmieru pie Lomika jeb Ģirta Laumaņa ir ierasta lieta daudzām Latvijas rokgrupām, kad tās ir gatavas ierakstīt albumu. Studija Hodila Records kā vieta, kur mūzika iegūst skanējumu, kādā cilvēki to klausīsies, jau ir nopelnījusi savu kvalitātes zīmi. Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijā 16. martā Ģirts Laumanis saņems speciālbalvu kā labākais studijas producents, kaut viņš pats sevi labprātāk dēvē par skaņu inženieri, kurš saliek mikrofonus un piespiež pogu Record. Vārds "producents" viņam vairāk saistoties ar kādu, kurš mūziķiem pienes kafiju un citādi rūpējas par viņu labsajūtu ieraksta procesa laikā. Un patiesībā arī nekā no tā netrūkst – tepat blakus mājā ir pirtiņa un istabas, kur palikt, ja atbrauc uz vairākām dienām.
Lomiks ir lielisks sarunbiedrs, ar kuru var parunāties par visdažādākajām tēmām, kas grozās ap mūziku, tāpēc mākslinieki pie viņa labprāt atgriežas ne vien kaut ko ierakstīt, bet arī kā pie drauga.
Sākums – Valmieras punk/hc
Šogad studijai Hodila Records paliek divdesmit gadu, kopš Ģirts visu sāka no nulles gan pieredzes ziņā šajā jomā, gan finansiāli. Viss noticis pamazām, soli pa solim. Interese par mūziku radusies, klausoties lentes uz tēva magnetofona, vēlāk spēlējis disenes skolā un deviņdesmitajos gados jau iekļāvies Valmieras kustībā punk/hc, spēlējot grupās Non Skid un Hope Dies Last. "Mēs vispār neko nemācējām, bet tas bija viens no interesantākajiem posmiem dzīvē – tu spēlē rokgrupā un dzīvo visu to dzīvi. Sākām 1994. gadā – tagad, skatoties filmu Jelgava 94, man bija nostalģija. Mums viss bija tāpat, vienīgi atšķirībā no filmas varoņiem mēs tikām līdz grupai un sākām spēlēt. Nebiju pārāk labs mūziķis, bet atradu citu veidu, kā piedalīties tajā visā. Skolā ļoti labi padevās tehniskie priekšmeti un bija saprašana, kā tumbas pieslēgt. Vecāsmammas mājā uztaisījām mēģinājumu telpu, līdz ar to es biju grupā automātiski. Jau tad patika mēģināt ierakstīt, ko tur grabinām. Kad mūs uzaicināja Lietuvas panku draugi, tur es ieraudzīju studiju ar kompjūteru! Ierakstījām divās dienās albumu, un, atbraucot atpakaļ, nebija citas domas. Man arī tā vajag! Un tad mēs varēsim baigi kruto muzonu uztaisīt," atceras Lomiks.
Iestājies Rīgā ģeogrāfos, jo tur bijis visvieglāk tikt iekšā, un strādājis par velokurjeru. Reiz bijusi jāved paciņa uz kādu kantori, kur tirgotas skaņu kartes. "Es tieši biju tās meklējis, bet datorveikalos tikai raustīja plecus. Tu aizved paciņu, ieej ofisā un saproti, ka tie ir tieši tie džeki, ko tu esi meklējis, – Tava skaņa. Mūzika tā vilka, ka neinteresēja nekas cits, – tā arī nevienu augstskolu nepabeidzu. Uztaisīju studiju un pametu. Nezināju, ko gribu darīt. Gribējās tikai tusēties. Lai izveidotu studiju, noderēja visas tehniskās zināšanas. Un vēl kas – tu nevari būt skaņu inženieris studijā, ja pats neesi spēlējis rokgrupā. Tev nav jābūt mūziķim ar akadēmisko izglītību, bet jābūt bijušam tajā iekšā un jāsaprot, kā tas notiek. Mana studija ir izveidojusies caur tādu panku un hārdkoristu prizmu. Tagad jau ierakstu dažādu stilu mūziku. Runājot no skaņu inženierijas viedokļa, ierakstīt smago mūziku ir vissarežģītāk. Ja vari izdarīt to, vari ierakstīt jebkuru mūziku, skaidro Ģirts.
Mūža ieguldījums
Priekštelpā uz plaukta stāv masīva vairs neesošā Kroga Aptieka 2013. gada balva par mūža ieguldījumu un Alternative.lv 2014. gada specbalva, kam nu pievienosies Zelta mikrofons, bet studijā skan šeit ierakstīta vēl nepublicēta dziesma: "... Brāļiem un māsām bij’ bailes/Un alerģija no naida..." Protams, tas ir Juris Simanovičs, taču šoreiz ne Bērnības milicija vai solo, bet ar grupu DZ, kas pagājušoruden iesildīja Židrūnu albuma Kovārņu mazbērniem prezentācijas koncertā uz Noasa.
Galvenā studijas telpa, kurā strādā Lomiks pats, iekārtota vecāku privātmājas pagalma garāžā, kurā pēc izmēriem savulaik varēja iedzīt divus žiguļus. Ģirts stāsta, ka garāžas atņemšana tagad ziemā nākot par labu arī mašīnai, jo siltumā tā ātrāk rūsētu. Skaņas režijas darba telpa pa visiem šiem gadiem pilnveidota, lai tepat rastos objektīvs priekšstats par to, kā mūzika skanēs arī citur. Agrāk, lai pēc ieraksta notestētu, kas sanācis, vajadzējis izmēģināt, kā skan mašīnā. Tagad skaņa nāk no sienām, kurās iebūvētas skandas, lai viss būtu skaidrs, arī neizejot no šīs telpas. Skaņu izkliedējošie koka klucīši pie aizmugures sienas ir pašgatavoti, jo, pirkti jau kā gatavi produkti, tie izmaksātu milzu naudu. Šajos darbos palīdzējis Reinis Kārkliņš no Cēsīm, kuram arī tagad esot sava studija.
"Tu nevari uztaisīt miksu, ja tev nav akustiski pareizi balansēta telpa, – viss, aizmirsti! Mūsdienās ar datortehnoloģijām var kaut ko paredzēt, bet arī ne vienmēr. Tehnoloģija ir tik ļoti attīstījusies, ka ierakstu studija var būt jebkur. Nav nekādu problēmu arī dzīvoklī ierakstīt albumu. Problēma sākas, kad ir jāklausās, jo katra telpa ir kā filtrs. Tāpēc režijas telpā ir svarīga neitrāla akustika, lai nebūtu nekādu joku, kad tā jāklausās citur. Tā bija viena no ilgākajām lietām, ko risināt," uzsver Ģirts.
Tagad viņš šajā telpā arī māsterē albumus, kas nav ierakstīti šeit. Tas ir tehnisks darbs, lai to paveiktu, līdz šim daudzas grupas sūtījušas ierakstus uz ārzemēm, bet tagad ar viselementārāko salīdzināšanas metodi daudzi ir pārliecinājušies, ka to var izdarīt tepat. Lomiks nesūdzas par darba trūkumu un katru piedāvājumu izvērtē, vai nesūtīt tomēr pie kāda cita skaņu inženiera. "Kad mēs panku spēlējām, nebija iespējas atrast, kas ierakstītu, kā mēs gribam, bet šodien var izvēlēties skaņu inženieri, pie kura iet, jo zini, ko kurš dara. Grūti ir tad, kad mūziķu ambīcijas ir lielas, bet spēlētprasmes nav, – tad es kā inženieris nebūšu īpaši noderīgs."
Skaņas autentiskums
Mūziķu telpa iekārtota kādreizējā malkas šķūnī, un pēdējos gados nākusi klāt jauna piebūve, kur tagad tiek ierakstītas bungas. "Studijā visgrūtākais ir bungu ieraksts. Viss pārējais ir pupu mizas. Bungas ir akustisks instruments, un ar tām ir grūti operēt – jāizmanto daudz mikrofonu. Tā ir tāda izzūdoša prasme. Jau pirms daudziem gadiem mūzikas žurnālos rakstīja, ka mūsdienās var aizvietot bungas, necensties, bet ko tas ir nodarījis smagajai mūzikai? Visi ieraksti skan vienādi! Tu dzirdi, ka viens un tas pats drobenes sempls ir tajā ierakstā un nākamajā, un aiznākamajā. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc cilvēki vairs neklausās mūziku? Jo autentisks ieraksts prasa ļoti daudz visādu lietu. Vēl kas studijās notiek ļoti reti, un tā jau kļūst par tādu jocīgu parādību – ka raksta bez metronoma. Tā, kā to savulaik darīja visas sevi cienošas grupas. Tagad visi spēlē zem klika – slikta grupa var uztaisīt studijā labu albumu, bet priekš kam tas mums ir vajadzīgs?" jautā Ģirts, kad ejam apskatīt bungu telpu, paņemot līdzi diktofonu, un arī sarunas ierakstā uzreiz jūtama telpas akustika. Tā būvēta pēc zelta proporcijas – izvēloties garumu, platumu, augstumu, pareizos leņķus, protams, arī materiālus. Telpa ļoti labi skanējusi arī tukša.
Bungu telpas stūrī ir arī klavieres, bet šīs neesot tās, kuras Kristiāna Kārkliņa spēlējusi Zelta mikrofonam nominētajā Pamirt albumā Mausoleum. Šīs esot tādas bāra panku klavieres, uz kurām var iespēlēt kādu akordu, ja jau gatavā ierakstā pēc tā prasās, un Ģirts parāda, kādu plašumu dod šī telpa, kad nospiež vienu taustiņu, jo, dzīvajiem instrumentiem elektroniski pēc tam pievienota, šī skaņa būtu kā svešķermenis kopējā skaņas audeklā. Tagad jau samazinās to grupu skaits, kuras uz šejieni brauc ierakstīt visu albumu, – daudzi ieraksta tieši bungas, izmantojot speciāli tām būvēto telpu, un basģitāras, bet pārējo pēc tam ieraksta savās mājās, jo ne visi var atļauties maksāt simt eiro dienā, lai ierakstītu tikai vokālu, un grūti arī būtu visu dienu dziedāt.
Vēl divi ieraksti, kas dažādās kategorijās nominēti Zelta mikrofonam, ir grupas Židrūns albums Kovārņu mazbērniem un Martas asiņu albums Bauda. Par otro Lomiks atklāj kādu man vēl nezināmu lietu – tas viss esot ierakstīts dzīvajā. "Mūsdienās viss ir pārņemts ar producēšanu. Ierakstu, kas top dzīvajā, kļūst arvien mazāk. Skumji, bet tajā pašā laikā Latvijā tagad ir tik daudz rokgrupu kā vēl nekad," viņš konstatē.
Piecdesmit vārdu
Lomiks stāsta, ka agrāk grupas neesot bijušas īpaši apmierinātas, ka ierakstu kompānijas tām piekabinājušas studijas producentus, bet tagad bieži vien tieši producenti paveic lielāko darbu un daudzas grupas bez viņiem nevar iztikt. "Ar savu divdesmit gadu pieredzi studijā varu teikt, ka tas, ko cilvēki šeit runā par ierakstiem, ir pilnīgas muļķības – tāda tur tehnika, lenšu ieraksti utt. Svarīgākā lieta ir aranžija un izpildījums, nevis tehnika. Es augu tajos panku laikos, kad mums nekā nebija un visu vainu novēlām uz to, ka mums nav labas tehnikas un ir slikti instrumenti. Tagad laiki ir mainījušies, mums ir tāda pati tehnika kā visur citur pasaulē, bet vai mūsu mūzika ir kļuvusi konkurētspējīgāka? It kā ne. To labo grupu ir tik, cik ir. Protams, ir forši, ka mūsdienās visiem viss ir pieejams, bet daļa cilvēku, kuriem nevajadzētu nodarboties ar mūziku, ar to spītīgi nodarbojas, savukārt tiem, kuriem patiešām vajadzētu to darīt, nepaliek vairs tās brīvās nišas, kur darboties, jo tā jau ir aizņemta ar visiem tiem, kam to darīt nevajadzētu. Agrāk vai vēlāk viņi to sapratīs, un labāk to saprast agrāk nekā vēlāk," skarbo patiesību par daudziem mūziķiem, kuriem neviens neiedrošinās ieteikt labāk nodarboties ar kaut ko citu, atklāj Lomiks, vārdā nevienu, protams, nesaucot, jo apzinās, ka var būt arī tāda mūzika, kuru viņš nesaprot.
Šad un tad mašīnā Ģirts paklausās radio, lai dzirdētu, kas pasaulē notiek. "Pēdējā laikā ir laba tendence – cilvēki mēģina dziedāt latviski. Protams, kā daudzi tagad intervijās saka, dziedāt latviski ir daudz grūtāk nekā angliski, bet tas ir tāpat kā iemācīties kādu instrumentu, un te mēs nonākam pie tā, ka cilvēki nelasa grāmatas, – nevar uzrakstīt tekstu, ja ikdienas vārdu krājums, ko lietojam, ir tik mazs – kādi piecdesmit vārdi. Interesantā laikmetā dzīvojam. Es tagad spēlēju vienā grupā ar savu dēlu. Viņš spēlē bungas labāk par pusi no tiem, kas te brauc rakstīties. Viņam ir trīspadsmit gadu, bet neviens viņa draugs neklausās rokmūziku," atzīst Ģirts.
Uz darbu nav jāiet
Lomiks pats pieturas pie reiz kaut kur lasītas kāda slavena skaņu inženiera atziņas, ka visbīstamākais ierakstā ir laikmeta nospiedums. "Man vienmēr bijis svarīgi veidot tādus ierakstus, kurus klausoties pēc desmit vai divdesmit gadiem tu nevarēsi pateikt, kurā laikmetā tie tapuši. Kāpēc man patīk veco laiku fantastikas filmas? Jo tad nebija iespējams viss šis tehnoloģiskais – bija vajadzīgs sižets. Stāsts. Es nenoliedzu tehnoloģijas – man ir ļoti moderna studija pēc labākajiem standartiem, kādi iespējami, bet mūsdienās mūzika lielākoties tiek radīta ar tehnoloģiskiem paņēmieniem, nevis iespēlēta īsta, dzīva mūzika, izmantojot šīs tehnoloģijas. Tas ir paradokss. Viss sastāv no tehnoloģijām, bet nav pašas mūzikas. Mūsdienās ir grūti iztaisīt tādu dokumentālu ierakstu, lai tas būtu konkurētspējīgs ar tehnoloģiski superapstrādātu ierakstu. Ļoti daudziem faktoriem jāsakrīt – spēlētprasmei, dziesmu aranžijai. Tas nav tik vienkārši," saka Lomiks.
Šeit ir jāpiebilst par viņa paša divdesmit gadu laikā trenētās dzirdes un pakāpeniski pilnveidotās studijas lomu tajā visā, kur ideālajā variantā atrodas arī klausītājs, kurš to spēj novērtēt. Bet tad jau tā būtu ideālā pasaule, kurā nevar dzīvot visu laiku, jo tad vairs nebūs iespējas to salīdzināt ar parasto pasauli.
"Katrs jauns ieraksts ir jārisina kaut kā citādi – tas mani šajā profesijā visvairāk apmierina. Studija, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava, visu laiku tu kaut ko maini un uzlabo. Kad mācījos augstskolā, viena no lietām, kas man lika aizdomāties, bija tā, ka es negribu strādāt rutīnas darbu, bet nav jau daudz tādu radošu darbu, ko strādāt. Tagad es neesmu gājis uz darbu ilgus gadus, jo nejūtos darbā, kad esmu studijā."