Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Dīvas fūrijas nav modē. Intervija ar operdziedātāju Kristīni Opolais

"Esmu cilvēks, kurš iet tikai uz priekšu, un iznīcināt mani ir ļoti grūti. Pārliecināt mani, ka man kaut ko nevajag darīt, ir neiespējami. Manī rodas kaisle, ja man saka – nesanāks!" uzsver Kristīne Opolais. Piektdien, 16. novembrī, viņa dziedās Bohēmā Latvijas Nacionālajā operāNedziedāju deviņus mēnešus.

Mana pēdējā uzstāšanās notika, kad es biju sestajā grūtniecības mēnesī, – pagājušā gada septembra beigās Verdi Rekviēmā Birmingemā kopā ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Decembra beigās piedzima meitiņa, pirmo koncertu nodziedāju šogad jūlijā. Bija smagi, un bija bail. Bija sajūta, ka viss, ko pratu, ir aizgājis, – intervijā Izklaidei stāsta starptautiski atzītais Latvijas soprāns Kristīne Opolais, kura tagad savu operdziedātājas karjeru apvieno ar māmiņas laimi. Mazā Adriana, kura Kristīnes un pasaulslavenā diriģenta Andra Nelsona ģimenē nāca pasaulē pagājušā gada 28. decembrī, lika dziedātājai iepauzēt. Tikai šoruden viņa atgriezās uz operskatuves, pie kuras no jauna radinājusies, sešas nedēļas divreiz dienā mēģinot galveno lomu Leoša Janāčeka Jenufas jauniestudējumā. Dziedātājai tā bija dubulta debija – gan jaunā lomā, gan Cīrihes operā. Šonedēļ – 16. novembrī – šogad vienīgo reizi būs iespējams baudīt izcilās dziedātājas sniegumu Latvijas Nacionālajā operā – Mimī lomā Džakomo Pučīni Bohēmā.  Labi, ka nebija jāielec pēdējā brīdī – kā aukstā ūdenī?Es to droši vien vairs nedarītu. Tomēr Antonīna Dvoržāka Nārā Bavārijas Valsts operā Minhenē 2010./2011. gada sezonā un Madama Butterfly Londonas Koventgārdenā 2011. gada vasarā bija riktīgas un liktenīgas ielēkšanas, pēc kurām mans kalendārs sakārtojās ilgu laiku uz priekšu. Dziedāt Koventgārdenā piekritu, jau būdama stāvoklī. Ja nediriģētu Andris (Nelsons – I. L.), es nepiekristu, jo stress un tādas smagas lomas ar nepazīstamu diriģentu ir bīstamas. Man patīk uzstāties ar Andri, jo viņam Pučīni neapstājas, mūzika iet uz priekšu. Kā viņš pats izsakās: "Mans Pučīni ir labi piemērots jauniem dziedātājiem."

Tā bija mana debija Koventgārdenā, un bija vērts riskēt. Piekrītot man bija stress, bet, kad atbraucu uz Londonu, visi bija ļoti mīļi un par mani rūpējās. Es negaidīju tādus panākumus, zinot par britu vēso publiku, un jo īpaši kritiķiem. Kā jokoja mans skatuves partneris tenors Jozefs Kalleja: pat ja piemaksāsi, Londonas kritiķi neko labu nerakstīs. Tomēr publika uzņēma silti, un recenzijas bija žilbinošas. Tas man, sievietei stāvoklī, bija bonuss, Dieva dāvana. Esmu pateicīga arī Londonas Karaliskajai operai, ka nenobijās un uzticēja lomu dziedātājai, kura gaida bērnu.

Vai lomas izdošanos ietekmē sievietes apmierinātība ar sevi un sadzīviskā laime? Vai tās tomēr ir divas nošķirtas pasaules?

Jebkurš īsts mākslinieks nebūtu laimīgs mākslā bez ģimenes, bez tuviem cilvēkiem, un mēs nebūtu laimīgi ģimenē bez mūsu profesijas. Bez panākumiem, bez izaicinājumiem, bez visa tā, kas dod adrenalīnu. Kas dod spēku pat tad, kad esmu nogurusi. Kopš piedzima meitiņa, esmu jau aizmirsusi, ko nozīmē izgulēties. No sākuma bija grūti, taču cilvēks ir spējīgs uz to, ko pat nevaram iedomāties. Bija jāpierod jaunajā režīmā dziedāt ar svaigu balsi, lai gan vēl joprojām katru nakti tīrā miega ir tikai trīs četras stundas. Meitiņa iepīkstas, un es pamostos, pēc tam nevaru uzreiz aizmigt. Tagad esmu jau pieradusi un jūtos ļoti laimīga.

Protams, ir kļuvis grūtāk, jo tagad ne tikai es dzīvoju uz čemodāniem, bet nu jau arī bērns. Sarežģīti, jo mums joprojām nav aukles. Nevaru atrast cilvēku, kuram varētu uzticēt bērnu. Es domāju, ka tā ir visu pazīstamo cilvēku problēma: lielākoties nāk ar interesi par ģimeni, nevis ar mīlestību pret bērniem. Interesanti paskatīties, kā mākslinieki dzīvo, un varbūt kaut kur aizbraukt, forši paceļot. Īstu mīlestību pret bērniem es pagaidām neredzu. Tāpēc iztiekam pašu spēkiem. Pašlaik palīdz tikai mana mamma. Esmu viņai pateicīga, jo viņa ir atteikusies no savas dzīves. Viņa ir veiksmīga vokālā pedagoģe, viņas audzēkņiem jau ir sešpadsamit konkursu diplomi. Viņa tagad ziedojas mums, kamēr meitiņa paaugsies. Vismaz divus gadus vēl ceļosim visi kopā. Ceru, ka atradīsim auklīti, kuru varēsim saukt par ģimenes locekli.

Vai tu arī spētu tā uzupurēties ģimenei vai norakties pedagoģijā, bez skatuves "narkotikas" un spožuma?

Nesen par to runājām ar Andri. Viņš teica, ka nevarētu pamest orķestrus un auklēt mazbērnus. Taču bērns mūsu dzīvē ir ienācis diezgan vēlu: man bija 31, Andrim – 32 gadi, un es ceru, ka meitiņa sešpadsmit gadu vecumā mums neuzdāvinās mazbērnu. Es domāju, ka tajā brīdī, kad piedzims mazdēls vai mazmeitiņa, es vairs uz skatuves nedziedāšu. Man šķiet, ka vajag mācēt laikus aiziet no skatuves.

Sapņojat par kuplu ģimeni?

Es esmu vienīgais bērns ģimenē, un šķiet, ka arī mums ar Andri būs tāpat. Taču nekad nezini, kādus pārsteigumus Dievs sūtīs. Dzīve parādīs. Tagad dziedāšanā man ir bijusi liela pauze, un vajag atkal virzīties uz priekšu. Man ir daudz plānu.

Kurp pašai visvairāk gribētos būt?

Viss atkarīgs no tā, kur Andrim būs nākamā darba pozīcija, ar kādu orķestri – Eiropā vai ASV. Es dodu priekšroku vīram, jo viņš ir vīrietis un viņa karjera attīstās nenormāli strauji. Viņš muzicē tikai ar labākajiem orķestriem, un man ir milzīgs prieks par viņu. Viss būs tā, kā viņam gribēsies. Tur arī dzīvosim un sūtīsim skolā meitiņu.

Godīgi sakot, pārsteidza, ka viņš vēlreiz pagarināja līgumu ar Birmingemas simfonisko orķestri. Aizsēdējies?

Nē, es to nosauktu par mīlestību. Tas ir rets gadījums. Var apprecēt sievieti izdevīgi un prestiži, bet nemīlēt. Un pēc tam satikt savu īsto mīlestību un nožēlot. Taču var arī mazliet pagaidīt. Lielbritānija varbūt finansiāli nav tā labākā vieta, toties viņa un orķestra mūziķu mīlestība ir milzīga. Diriģentam ir ļoti svarīgi, ka tevi mīl, gaida un ciena tavs kolektīvs. Ne vienmēr tā notiek, ir piemēri, ka orķestris "noēd" un grib padzīt savu diriģentu. Ja ir tāda mīlestība, ka visi par vienu un viens par visiem, ir vērts palikt. To var just: kā viņi spēlē un elpo kopā ar Andri, un viņš strādā relaksēts. Tā ir jebkuram mūziķim, arī dziedātājiem – ja ir tāda saskaņa ar diriģentu un kolēģiem, rezultāts ir daudz labāks.

Dziedātāji brīvmākslinieki – tādi kā tu – ir pasaules klaidoņi. Vai ir kāds teātris, ar kuru tevi saista šāda mīlestība?

Es jau sen esmu gribējusi izveidot kompāniju, kurā vienmēr atgriezties. To nevar izveidot, kamēr neesi veiksmīgi debitējis vietā, kur tevi sauc vēl un vēl. Pašlaik man ir četri teātri, kuros man ir visvairāk līgumu un plānu. Tie ir Bavārijas Valsts opera Minhenē, Londonas Koventgārdena opera, Ņujorkas Metropolitēna opera un Vīnes Valsts opera. Esmu laimīga, ka mani tur sauc un katru gadu uzstāšos uz šīm skatuvēm. Protams, fiziski nevaru uzstāties citos teātros – līdz 2017. gadam man viss kalendārs ir pilns. Uz visiem krēsliem nenosēdēsi. Es izvēlos atgriezties tur, kur mani mīl un sauc, nevis mēģināt apliecināt sevi teātros, kuros vēl neesmu bijusi. Varbūt vēlāk mainīšu virzienu un atkal atgriezīšos Milānā, varbūt beidzot aizbraukšu uz Barselonu. Tagad to nevaru, jo man vajag laiku, lai pievērstos bērnam. Es gribētu pati audzināt bērnu, nevis tikai atstāt vecaimammai.

Kas būs vislielākie izaicinājumi?

Man ir prieks, ka tieši Pučīni mūzikā – manā vismīļākajā pasaulē. Vēl viena sapņu loma ir Manona Lesko, ko 2014. gadā dziedāšu jauniestudējumā Koventgārdenā ar maestro Antonio Papano un tenoru Jonasu Kaufmani. Hamburgai gatavošu Dezdemonu Džuzepes Verdi Otello atjaunojumā. Atgriezīšos arī pie Mocarta – Tita žēlsirdības jauniestudējumā Minhenē, kur man būs jāatveido Vitēlijas loma. Daudz jauna jāmācās jau tagad, jo 2013. gada janvārī debitēšu Magdas lomā Pučīni operā Bezdelīga. Uztraukums ir īpašs, jo tā būs mana debija Ņujorkas Metropolitēna operā.

Aprīlī dziedāšu Amēlijas lomu divos Verdi operas Simons Bokanegra koncertuzvedumos Vīnes koncertzālē. Galveno lomu atveidos Tomass Hempsons, mans partneris būs tenors Jozefs Kalleja – kompānija Decca izdos šā koncertuzveduma ierakstu. Pavasarī Koventgārdenā uzstāšos Toskas lomā, Vīnes Valsts operā – Mimī lomā, ar kuru tur debitēju 2009. gadā. Cīrihē dziedāšu Pētera Čaikovska Pīķa dāmas jauniestudējumā.

Krāšņosi arī Rīgas koncertdzīvi?


Es noteikti piedalīšos, ja vien būšu mājās un man būs brīvs laiks. Jau piekritu piedalīties Galā koncertā operā nākamā gada septembrī. Jāatzīst, ka dziedāt mājās iznāk arvien retāk, jo brīva laika ir ļoti maz. Šobrīd Rīgā esmu divas nedēļas, un pirmā paskrēja tā, ka pat nepamanīju: jāsakārto dzīvoklis, jāpadomā par sevi pašu, šeit ir visi mani un bērna dakteri un mūsu suņuks Antons. Ar vienu nedēļu nepietiek, lai dziedātu operā, atpūstos un vēl padarītu mājas darbus. Mājās ir ļoti grūti uzstāties. Uztraukums ir trīsreiz lielāks, lampu drudzis ir nenormāls.

Kāpēc?

Mājās klausās citādi, salīdzina ar to, kā bijis. Piekasās. Tāpēc mākslinieks nav brīvs. Viņš strādā, domā. Nav momentānās atdeves. Tevi vērtē, nevis bauda. Tas nepalīdz, kad esi uz skatuves. Es to jūtu.

Dziedātājai ir liels risks iznēsāt un dzemdēt bērniņu? Ļoti baiļojies, kā mainīsies balss un figūra?


Viss ir individuāli. Es nevaru teikt, ka balss ļoti mainās. Varbūt nedaudz – tā kļūst kuplāka, stabilāka, taču tikai tad, ja tu neatsāc dziedāt par agru. Lielākā problēma dziedātājām ir tā, ka viņas nemāk pagaidīt, kamēr atgriežas iepriekšējā forma un vari atkal lietot balss saites. Šajā ziņā es biju pacietīga malacīte, nogaidīju sešus mēnešus. Atcēlu Madama Butterfly izrādi Berlīnē šogad maijā, jo sapratu, ka vajadzēs žonglēt ar balsi. Mana pirmā izrāde bija Leoša Janāčeka Jenufas jauniestudējums šoruden Cīrihē – ar ilgu mēģinājumu procesu, kas deva iespēju pakāpeniski atgriezties pie tembra. Mana balss ir kļuvusi stabilāka, un es vairs tā nedomāju par augšām. Viss notiek dabiski, un es vairāk pārvaldu savu ķermeni. Pirmizrādē Cīrihē vēl jutos smagnēji, tagad jau esmu nometusi liekos kilogramus.

Atšķirībā no citām dziedātājām man bija grūtāk dziedāt, kad vēl biju dūšīgāka. Kad esmu notievējusi, balss nav smagnēja, un es jūtos labāk. Citādi jūtu, ka balss valda pār mani. Es gribu būt saimniece, negribu ļaut balsij diktēt noteikumus. Man vairs nav arī "divsimtprocentīgās" skatuves atdeves, jo es vairs nevaru atnākt iztukšota mājās. Vienmēr atstāju kādu procentu sev un meitai. Es vairāk skatos uz priekšu, jo zinu, kā dziedāt.

Vai arī savai meitai novēlētu skatuves valdzinājumu vai gribētu viņu no tā pasargāt?

Es neietekmēšu viņas izvēli, taču ļoti negribētu, lai viņa nodarbojas ar šo profesiju. Pirmkārt, tā ir nežēlīga, un, ja kāds apgalvo, ka viņam ir viegli un tā ir tīrā bauda – tā nav taisnība. Tā nevar būt, jo ir nemitīgs iekšējais darbs un stress un tu nekad nezini, kā tevi pieņems publika. Ar emocionālo atdevi katrā lomā un izrādē tevī kaut kas pazūd un neatgriežas. Es gribētu, lai Adriana nodarbojas ar mākslu, tikai ne ar operdziedāšanu. Ja viņa jautās, pateikšu, cik tas ir grūti, ka ir trīsreiz jāpārdomā. Jo ir jābūt dūšai, jābūt darbspējām. Nedrīkst baidīties un klausīties citos, tikai jāiet uz priekšu. To katrs nevar.

Kāpēc pati padevies šai vilkmei, redzot, kā jāmokās?

To nevar izskaidrot. Es neredzēju sevi nekur citur, lai gan kādreiz gribēju kļūt par aktrisi, arī tagad ir piedāvājumi gan kino, gan teātrī. Esmu cilvēks, kurš iet tikai uz priekšu, un iznīcināt mani ir ļoti grūti. Pārliecināt mani, ka man kaut ko nevajag darīt, ir neiespējami. Tieši otrādi – manī rodas kaisle, ja man saka – nesanāks!

Spīts?

Jā, jā. Ļoti liela. Bija arī šķēršļi, taču bija arī spēks, un gribējās pierādīt sev un tiem, kuri man neticēja. Mīlestība un kaisle pret to, ko daru, virzīja uz priekšu, un, ja reiz esmu sākusi, tad jāiet līdz galam. Tāds raksturs. Varu paraudāt un pārdzīvot, bet ne apstāties.

Vari arī parādīt nadziņus, dīvas kaprīzes?

O-o-o, es varu parādīt arī zobus! Nāras iestudējumā Minhenē man vispirms bija jāatrodas ūdenī un pēc tam visu izrādi jādzied slapjai. Bija auksti, visu laiku caurvējš. Pēdējās divas nedēļas pirms pirmizrādes biju slima. Ģenerālmēģinājumā man vēl nebija atgriezusies balss, tomēr iestudējumu jau ierakstīja UNITEL. Visiem piestiprināja vadus, un man, ņemot vērā atrašanos ūdenī, bija paredzēts īpaši liels aptīts aparāts. Man neizturēja nervi, un likās pilnīgi bezkaunīgi, ka pie manis atnāk desmit minūtes pirms izrādes un meklē, kur piespraust šo "ķiegeli". Diezgan stingri palūdzu iziet no telpas ar visiem vadiem un mikrofoniem. Man teica, ka tas nav iespējams, jo izrāde ir jāieraksta. Es spītīgi pateicu: "Mani jūs nerakstīsiet!" – un izdzinu ārā. Pēc tam izrunājāmies, salabām un līdz pirmizrādei kopā atradām veidu, kur, ko un kā pieslēgt.

Tas var notikt ar jebkuru dziedātāju. Diez vai cilvēki vispār var iedomāties, ko mūsu darbs no mums prasa. Saprotams, kāpēc Marija Kallasa karjeras beigās bija īsta fūrija. Ir jāatrod pareizais brīdis un pieeja māksliniekiem, jo tas, ko mēs darām uz skatuves, nav nekāds trallallā. Jo populārāks mākslinieks, jo lielāka ir atbildība uz skatuves un jo nervozāks viņš ir. Spriedze ir liela, tomēr viss ir individuāli: Anna Ņetrebko vienmēr ir dušečka. Es varu iziet no sliedēm tikai tad, ja redzu absurdu, kas man nav pieņemams, kad man jākoncentrējas, bet man metas virsū ar lietām, kuras nevaru uztvert. Ja to nesaprot, var arī sadusmoties. Taču dīvas fūrijas nav modē. Vairāk var panākt, ja esi smaidīga, mīļa, atvērta un ar tevi ir patīkami strādāt un runāt. Tad var sasniegt daudz vairāk, nekā ja vienmēr esi neapmierināta, vienmēr kādam pārmet – nevajag bildēt, nost rokas! Ir jaunas, populāras dziedātājas, kuras uzvedas arī tā, taču tas nepalīdz un slēdz operu durvis vienu pēc otras ciet.

Kā bērniņa piedzimšana mainījusi tavas un Andra attiecības?

No mīļākajiem esam kļuvuši arī par vecākiem. Mēs ar Andri vienmēr esam bijuši vislabākie draugi, neko viens no otra neslēpjam. Bērna piedzimšana ir liels pārbaudījums jebkurai ģimenei. Visvairāk tieši vīrietim – jau tad, kad sieviete ir stāvoklī, jo viņas garastāvoklis mainās – kaprīzes, nepamatota raudāšana. Pēc bērna piedzimšanas arī ir sarežģīti, jo sieviete neguļ, ir nogurusi un nervoza. Bērns ir vislielākais pārbaudījums vīram: vai viņš iztur un palīdz, vai atbalsta.

Un kā tas pasaulslavenajam diriģentam izdodas?

Visu, ko vajag, viņš dara. Es uzskatu, ka vīrietim ir svarīgi gulēt. Ja bija vajadzīga palīdzība, Andris cēlās un darīja. Tā bija šovasar Baireitā, kad Adrianu jau vajadzēja naktīs sākt piebarot no pudelītes: lai neceltos no meitiņas, es viņam zvanīju pa mobilo telefonu, un viņš skrēja no blakus istabas un nesa mums pudelītes. Tā gandrīz visu vasaru Baireitā nodzīvojām. Cita lieta, ka viņš nav bieži kopā ar mums. Būsim kopā visu decembri, jo mums būs kopīgas Bohēmas izrādes Berlīnes Valsts operā. Kopā lidosim arī uz Ņujorku, kur sagaidīsim Ziemassvētkus un Jauno gadu. Mūsu meitiņai gadiņš paliks 28. decembrī, kad būsim Ņujorkā. Pēc tam Andris dosies savos ceļojumos.

Kā pietrūkst cilvēkiem mājās, Latvijā? Ko tu mums novēlētu?

Manuprāt, latvieši ir ļoti talantīga tauta. Mums citam citu ir jāsargā un jāatbalsta. Mums jāciena katra panākumi un jācīnās ar nenovīdību, jāattīsta savi talanti un vairāk jādomā par to, ko tu vari izdarīt, nevis jāskaita otra panākumi vai neizdošanās. Ceļojot pa pasauli, esmu sapratusi, ka mums viss ir labāk: mūsu virtuve, vietējie produkti, kūciņas, mūsu parki. Nekur tie nav tik skaisti un sakopti. Cita nelaime, ka mums neiet ar finansēm. Es gribētu novēlēt cilvēkiem Latvijā, lai viņiem netrūkst optimisma, lai ir izturība izdzīvot ar nenormāli zemo atalgojumu. Es nestādos priekšā, kā cilvēki izdzīvo, un uzskatu, ka latviešu tauta ir pelnījusi ko vairāk. Es uzskatu, ka vairāk jādomā, kā apvienoties un apvienot mūsu talantus. Neēst citam citu, bet palīdzēt.

Tikko divarpus mēnešu nodzīvoju Cīrihē un vairs negribu tur atgriezties. Tur ir brīnišķīgs gaiss un ikdienas komforts: tramvajs piebrauc, un nolaižas pakāpiens, lai var iekāpt jebkurš invalīds, jebkuri ratiņi. Visur pa rokai ir maisiņi suņu kaku savākšanai. Taču cilvēkos Dieva nav. Dvēseles, mīlestības – nav. Tikai finanses, bankas, akcijas, uzņēmumi. Man tur bija slikti. Tā bija pirmā un vienīgā valsts, kurā es jutos tik slikti, lai gan pašā operā bija labi – tā ir skaista, maziņa, ar lielisku akustiku. Taču cilvēki turp nenāk ar dvēseli. Viņi gavilē, kliedz, ļoti labi tevi uzņem, bet tu jūti, ka šie cilvēki nav ar tevi. Piemēram, Austrijā un Lielbritānijā ir iedomīgi cilvēki, bet tur ir tāda mākslas kultūra, ka tu aizmirsti par visu pārējo un piedod visu. Paldies Dievam, ka atteicu štata zvaigžņu solistes piedāvājumu. Aģents vaicāja pēc pamatojuma, kāpēc negribu. Mana priekšnojauta uzreiz teica, ka nevajag, jo tur, kur cilvēki pazaudējuši sevi un dvēseli, māksliniekiem ir grūti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja