Trīs mūsdienās vai katram pazīstamu rokmūzikas leģendu tēli, izgriezti no kartona, finiera vai kāda cita materiāla plāksnes, tik tikko jaušami līgojas mūzikas ritmā. No Dzirnavu un Baznīcas ielas stūra divstāvu kroga St. Black skatuves skanošās melodijas atgādina par Vudstokas hipiju dzīvesstila revolūciju vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem, un tās spēlē ģitārista Elvija Grafcova vadītā instrumentālā grupa Very Cool People kopā ar dziedātāju Aiju Andrejevu. Viņai šī programma ir arī kā veltījums savam galvenajam muzikālajam audzinātājam un tēvam Alex – latviešu hārdroka jaudīgākajai rīklei, kas pirms gada apklusa uz visiem laikiem. Tāpat kā mēs visi reiz, bet trīs sākumā vārdos nenosauktās leģendas – jau vairāk nekā pirms pusgadsimta cita pēc citas īsā laikā, turklāt visas vienā vecumā. Kā sarunājuši, kaut neviens, protams, nav spējis līdz galam noticēt, ka turpmāk bieži piesauktās Club 27 leģendas radīšanai mūziķi (un ne tikai viņi vien) būtu upurējuši pašu dārgāko – savu dzīvību. Arī daļa mūsdienu jaunās klausītāju paaudzes spēj izbaudīt Džimija Hendriksa, Džima Morisona un Dženisas Džoplinas nemirstīgos ierakstus kopā ar saviem vecvecākiem, jo rokenrols pagājušā gadsimta otrajā pusē pārņēma pasauli uz palikšanu vismaz viena mūža pārskatāmības robežās pavisam noteikti, jo neviens taču nevar zināt, kas būs vēlāk.
Oriģinālizpildītāju jeb autoru sniegumā šodien šo mūziku paklausīties nebūtu iespējas pat tad, ja visi to laiku rokenrola varoņi vēl būtu dzīvi un tagad sacenstos, kurš visas ar vecuma iestāšanos neizbēgamās likstas spēs izturēt visilgāk. Beidzoties 2022. gadam, dzirdētas nopūtas, ka tas aiznesis pārāk daudzu roka leģendu dzīvību, līdz ar cerību, ka nākamais nebūs tik nežēlīgs, bet būsim reāli – cilvēciskas būtnes dabiskais mūža ilgums ir kā gumija, ko var pastiept, bet kaut kādā brīdī tā tomēr plīst.
Maisam gals vaļā
Laba mūzika dzīvo ilgāk par cilvēku, bet mēs varam atkal tikai minēt, vai pagājušajā gadsimtā radītais tiks celts godā un spēlēts arī pēc diviem vai trim simtiem gadu. Un kas ar šo mantojumu notiktu tādā gadījumā, ja paraugi nesaglabātos ierakstos un būtu tikai notis? Taču šodien mums ir iespēja gremdēties tajā, kas dokumentēts skatāmā, klausāmā un arī no paaudzes paaudzē pārmantotā veidā, joprojām sajūtot to rokenrola brīvības garu un spējot to radīt arī uz skatuves klausītāju priekšā. Tikko iznākušais koncertalbums Woodstock’s Renaissance dokumentē 2022. gada Very Cool People un Aijas Andrejevas veltījumu hipiju revolūcijai, kas iezīmēja arī lielo rokfestivālu buma sākumu. Tagad simtiem tādu, katrs ar savām tradīcijām un norises vietas unikalitāti, notiek visā pasaulē. Kaut kādā ziņā šie festivāli mūsdienu komforta izlutinātajiem jaunajiem cilvēkiem aizstāj to rūdījumu jeb izdzīvošanas skolu ar dubļu brišanu, tāliem pārgājieniem un spiešanos daudzgalvainā pūlī, kas senču senčiem bija neizbēgama bēgļu gaitās un šodien diemžēl atkal aktuāla Eiropā.
Viena no sešdesmito un septiņdesmito gadu mijas hipiju kustības aktivitātēm bija vēršanās pret karadarbību, un arī uz Woodstock’s Renaissance diska vāciņa atrodams tas pats miera simbols, kas kā hipiju piederības zīme bija Klāsa Vāveres veidotās šūpuļdziesmu izlašu sērijas izdevuma Hippy Lullabies (MicRec, 2004) dizaina pamatā.
Kāpēc jāspēlē savs?
Latviešu blūza vecmeistars Jānis Vanadziņš parasti ir neizpratnē par jautājumu, kāpēc viņš nespēlē paša sacerētu mūziku, bet lielākoties blūza klasiku. Jo ir taču skaidrs, ka šajā valodā viss labākais jau ir sacerēts, un, ja tu jūti, ka ar to pietiek, lai cilvēkus uzrunātu arī pats un viņi tevi saprastu, nav sevi jālauž tikai tāpēc, lai iekavās aiz dziesmas nosaukuma, kur parasti tiek minēti autori, parādītos tavs vārds un veiksmes gadījumā arī autoratlīdzība nāktu griezdamās. Protams, bez materiālās ieinteresētības pastāv arī tāda lieta kā ambīcijas spēlēt savu mūziku, jo ir ko teikt, tomēr ne visiem tāda piemīt tik lielā mērā, lai pie tās dzelžaini turētos.
Kā draiskulīgai džezfanka apvienībai pazīstamajai Very Cool People ir pašai savas kompozīcijas, arī dziedātājai Aijai Andrejevai ir tieši viņai rakstīts repertuārs, bet vai to kāds klausīsies vēl pēc piecdesmit gadiem? Kā kvalitatīvi pasniegts Latvijas mūziķu 2022. gada pateicības sveiciens Vudstokai un tās varoņiem tas drīzāk varētu ieinteresēt kādu vēsturnieku nākotnē. Vismaz lai pārliecinātos, ka tie XX gadsimta oriģināli tomēr ir nepārspējami, bet interpretējami ar oriģinālos lielākoties trūkstošo bagātīgo pūšamo instrumentu sekciju papildus roka sastāvam. Kāpēc ne? Turklāt pašlaik vēl ir iespējas atrast un apmeklēt koncertus, jo disks jau šodien tikai tāds reklāmas suvenīrs vien ir.
Pašā programmas noslēgumā – slavenākā Dženisas Džoplinas dziesma par mersedesu, krāsu tē-vē un citām pērkamām lietām, kas senajā versijā skan a cappella, bet Very Cool People to spēlē nedaudz paātrināta regeja ritmos. Tagad gan jāliek punkts un oriģinālā Dženisa Džoplina, kuru bērnībā tēvs Aijai esot ieteicis klausīties kā paraugu, kad viņa teikusi, ka arī grib dziedāt.