Džimijs Tenors: nemuzikālu skaņu nav

Pirmkārt, viņš ir mūziķis, kurš ir brīvs savās izpausmēs un žanru robežas bradā kā festivālos zemē no vienas vietas samestās plastmasas glāzes. Tenors ir arī pats izgudrojis un izgatavojis pilnīgi jaunus instrumentus, uzņēmis īsfilmas, aktīvi fotografē un rīko izstādes, pats piestrādā pie savu tērpu dizaina utt.

Dažas dienas pirms koncerta Latvijā izdevās sazināties ar mūziķi. Izrādās, atšķirībā no citiem visā pasaulē koncertējošajiem mūziķiem, viņš labi atceras, ka Latviju apmeklēs nevis trešo, bet ceturto reizi, jo divas reizes ir bijis Rīgā – vienreiz kopā ar savu partneri Nikolu kafejnīcā Andalūzijas suns, otrreiz 2001.gadā ar orķestri, un toreiz ierakstīts dzīvajā gabals Backbone of Night, kas esot izcila tā versija. Reiz kopā ar Nikolu divatā viņi jau esot uzstājies arī Venspilī, kur vietējā restorānā iepazinušies ar dažiem jaukiem jauniešiem. Pirmajā Rīgas apmeklējuma reizē Tenors izrādīja interesi par vecu krievu sintezatoru iegādi, bet toreiz viņam ātrumā neviens neko nespēja sagādāt. Gluži kolekcijas ar tādiem viņam neesot, bet esot viens, kura klaviatūra nekad nav strādājusi, taču Tenors, kurš pats savulaik būvējis instrumentus, to sajūdzis kopā ar bungmašīnu, un nu no tā varot dabūt ārā unikālas skaņas. Vēl viņš savulaik izmantojis Krievijā ražotu sempleri, kas diemžēl 1998.gadā pārstājis darboties.

Kas pēc viņa domām ir mūzika? "Tās ir vibrācijas gaisā. Tur nav nekādu likumu. Tas var būt jebkurš troksnis, lielākoties ritmisks, bet arī tas nav obligāti nepieciešams. Viss atkarīgs no izpildītāja un klausītāja kultūras un piemērotības konkrētajai situācijai. Jebkura skaņa var būt mūzika, un es nevaru iedomāties nevienu tādu, kas varētu būt pilnīgi nederīga un nemuzikāla."

Mūziķa mīļākās skaņas mainās un par tām viņš gatavs stāstīt ilgi un plaši. Savulaik tā bijusi mazo rokās turēto zvaniņu skaņa. Īsu brīdi – koka pūšamie instrumenti. "Daži sintezatori spēj ģenerēt fantastiskas skaņas, piemēram Korg MS-20. Man ir nelielas problēmas ar klarnetes skaņu, bet es zinu, ka tās vajag pārvarēt. Daži cilvēki man nākuši klāt un teikuši, ka neieredz saksofona skaņu. Es viņus nesaprotu. Bet kā es varu teikt kaut ko sliktu par klarneti? Es nevaru! Reiz spēlēju koncertu Turcijā ar vietējo klarnetes virtuozu Selimu Sesleru. Es nevaru sūdzēties par viņa spēlēšanu. Fantastisks mūziķis!"

Ar saviem 7.decembra Ventspils koncerta partneriem – afrikāņu grupu Kabu Kabu - Tenors spēlē kopā jau sešus gadus. Reiz vienam skaņdarbam viņš gribējis afrikāņu ritmus, bet Tonijs Alens, ar ko Tenors jau daudz bija sadarbojies, tobrīd nebija pieejams. Un kāds ieteicis Kabu Kabu.  

Džimija Tenora lielākais hits ir Take Me Babe. Pašlaik viņš spēlē citādu mūziku un kādas ir izjūtas, šo dziesmu kaut kur izdzirdot? „Man negadās bieži to dzirdēt, bet kad tas atskan, es jūtu, ka tas joprojām ļoti labi darbojas. Manas intereses ir mainījušās un kad spēlēju akustisko mūziku, es parasti to neiekļauju repertuārā. Bet elektroniskajos solokoncertos es to spēlēju. Īpaši, ja cilvēki to prasa. Mani pārņem nostalģija, dzirdot Take Me Babe. Tas bija laiks, kad es varēju savu dzīvi nošķirt no mūzikas, bet diemžēl vai par laimi tas nenotika.”

Par mūzikas nākotni Tenors saka, ka popmūzika, visticamākais, paliks tikpat bezjēdzīga kā parasti un tā vienmēr atradīs savu auditoriju – vienalga, kas nāks tagadējo tās izplatītāju – televīzijas un interneta vietā. Un underground mūzikai, kādai Džimijs Tenors pieskaita arī sevi, nāksies ar to cīnīties, lai izdzīvotu. No līdzšinējiem piedzīvotajiem par vislabākajiem Tenors dēvē deviņdesmitos gadus. "Tie bija fantastiski! Mēs varējām ierakstīt visādus dīvainus albumus un tie tika labi pārdoti. Nu tas laiks ir beidzies. Un es jūtos nedaudz skumjš par to."

Šogad vairākās vietās bija skatāma Džimija Tenora fotoizstāde Autobahn, kurā bija bildes ar sabrauktiem dzīvniekiem. Vai viņš ir dzirdējis, ka līdzīga izstāde pirms četriem gadiem bija latviešu māksliniekam Kristiānam Brektem? "Patiešām? Es nebiju gan par to dzirdējis. Kad man radās šāda ideja, es izmeklējos google, vai kas tāds nav bijis, bet man par lielu izbrīnu neko neatradu. Atradu tikai dažus gadījumus, kad sabraukto dzīvnieku spalva tiek izmantota tērpos modes skatēm. Ar šo izstādi es gribēju parādīt, kurp mēs ejam. Cilvēces attīstība ir kā vilciens bez bremzēm, kas var iznīcināt visu, kas gadās tam ceļā. Ja mēs varētu samazināt cilvēku skaitu uz zemes, viss būtu kārtībā. Bet to ir grūti izdarīt. Bez visiem šiem politiskajiem mērķiem es vienkārši gribēju, lai šīs fotogrāfijas no attāluma atgādina abstraktas gleznas, bet tikai tad, kad pieej klāt, tu saproti, kas tajās redzams. Jā, es mēdzu šokēt cilvēkus. To es nenoliedzu."