Savā karjerā un balss attīstībā jūtu, ka sācies jauns posms. Patiešām – no Rosīni jau esmu atvadījusies, un, šķiet, ka arī Mocartam laiks teikt vieglas ardievas. Jūtu, ka manai tālākai izaugsmei ir vajadzīgs kaut kas jauns, "kreftīgāks", dramatiskāks, – noslēdzot gada radošo bilanci un pošoties dziedāt gadumijas koncertos dzimtajā Rīgā, KDi saka pasaulslavenā operdziedātāja Elīna Garanča. Viņai šis gads bijis īpašs, jo dziedātāja atsāka savas skatuves gaitas pēc pārtraukuma, kas bija saistīts ar meitiņas Katrīnas Luīzas Šišonas piedzimšanu viņas un diriģenta Karela Marka Šišona ģimenē 2011. gada septembrī.
Sarunai Elīna atsaucas virtuāli, jo, sākoties mūsu sarakstei, vēl tikko kopā ar dzīvesbiedru viņa uzstājās Vācijā, Zārbrikenē, kur Karela Marka Šišona vadītā Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestra pavadījumā sildīja klausītājus ar Hektora Berlioza dziesmu ciklu Vasaras naktis – krāšņā un sensitīvā franču romantisma mūzikā tērptām sešām Teofila Gotjē poēmām. Romantisma zīmē Elīnai Garančai pagājis viss šis gads – plašā Eiropas koncertturnejā viņa prezentēja savu jauno Deutsche Grammophon izdoto soloalbumu Romantique, kurā kopā ar Boloņas Teatro Comunale orķestri un diriģentu Īvu Ābelu ieskaņojusi romantisko operu āriju izlasi – gan klausītāju iemīļotas, gan arī mazāk zināmas XIX gadsimta klasiķu Šarla Guno, Gaetāno Doniceti, Kamila Sensānsa, Pētera Čaikovska, Hektora Berlioza, Eduāra Lalo un Nikolas Vakai ārijas, kuras viņa dzied pirmoreiz.
Albuma mūzikas uzmanības centrā ir sieviete ar savu likteni un jūtām – no mīlestības līdz naidam, no kaisles un iemīlēšanās prieka līdz dziļam izmisumam un sāpēm. Ne velti albuma sākotnēji iecerētais nosaukums bijis Love & Despair – mīla un izmisums. Vairākas ārijas no tā skanēs galā koncertos Rīgā, kuros Elīna Garanča muzicēs kopā ar Karelu Marku Šišonu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Programmā solīta arī ārija no Mocarta operas Tita žēlsirdība, kurā Elīnu decembra sākumā varējām vērot Sesto lomā tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas. Skaisti mīlas stāsti, atriebība, drošsirdība, neatvairāms sievietes valdzinājums un spēks – tik daudzpusīgu emociju paleti koncertu klausītājiem piedāvās tikšanās ar Elīnu Garanču Rīgā.
Šis tev bijis skaists gads, atgriežoties uz skatuves pēc meitiņas Katrīnas Luīzas piedzimšanas. Ne mazums lidojumu gan vistiešākajā, gan sajūtu nozīmē?
Šis gads bija notikumu un emociju pilns. Atgriešanās uz skatuves pēc ilgākas pauzes, visa apvienošana un sabalansēšana. Es esmu kļuvusi mierīgāka un nosvērtāka. Manas emocijas, šķiet, lido vēl ātrāk, augstāk, dziļāk, pamatīgāk, taču neesmu vairs holeriķe, vismaz man tā šķiet. Decembrī visi runāja par pasaules galu – kas būs, kas nebūs. Zināmas pārdomas rodas arī man, bet es ticu, ka galvenais ir gara spēks, kas mūs uzturēs – arī "pasaules galā". To gribu iemācīt arī meitai – cilvēciskā morāle, garīgā izaugsme un stiprums, intelekts ir tas, ko mums neviens nevar atņemt, ja tam cieši ticam. Skatos, cik nevainīgs un atvērts jebkam ir tāds mazs bērns. Visu, ko viņai dodam, mācām, radām, viņa uzņem sevī kā tāda švamme. Tā ir milzīga atbildība – dot bagāžu visai dzīvei, bet tajā pašā laikā ir tik jauki un viegli nodot īstās dzīves pieredzi, nevis kāda izdomu. Mums vēl tik daudz kas ir jāatklāj un jāiemāca gan Katrīnai, gan pašiem sev.
Kas visa gada griezumā pašai licies spilgtākais skatuves piedzīvojums?
Gads bija bagāts ar dažādiem koncertiem. Viens no svarīgākajiem bija Verdi Rekviēms Dzintaru koncertzālē un Milānas teātrī La Scala (īsi pēc tam arī Zalcburgas un Lucernas festivālā maestro Daniela Barenboima vadībā, solistu zvaigžņu kvartetā kopā ar soprānu Anju Harterosu, tenoru Jonasu Kaufmanu un basu Renē Papi – I. L.). Šo skaņdarbu sevī nēsāju jau gadiem ilgi, un vienmēr bija bail tam pieskarties, jo šķita, ka vēl neesmu gatava, ka vajadzīgs ilgāks laiks. Šogad pietika drosmes, un šie koncerti noteikti paliks atmiņā uz visu mūžu.
Kā pati jūties tagad ar sievietes un mātes, ne tikai mākslinieces dzīves pieredzi?
Dažkārt nav viegli, jo man visu patīk darīt simtprocentīgi. Laikam tiešām esmu Jaunavām tik raksturīgā perfekcioniste: ja dziedu, esmu simtprocentīga dziedātāja, ja esmu mamma – tad par visiem simt procentiem. Grūti kļūst tad, ja viss jādara vienlaikus. Jūtos slikti, kad jāatstāj bērns auklei un jāiet uz mēģinājumiem un izrādēm, jo atņemu meitai sevi. Tajā pašā laikā dziedātāja manī saka – man vajadzīgs vairāk laika mācīties, vajadzīgs laiks balss izkopšanai. Man personīgi ir grūti organizēt visu ceļošanai: aukles, somas, mašīnas ar autosēdekļiem, gulta, rati, istabas, viesnīcas utt. Toties Karels šajā ziņā ir nepārspējams. Viņš visu izdomās, sarunās, noorganizēs desmit soļus uz priekšu, lai nav nepatīkamu pārsteigumu.
Jūtu, ka ir parādījies miers un iekšējais līdzsvars – tu vairs nepsiho par kādu ne tik labi paņemtu augšu, uz visu noraugies ar zināmu distanci. "Tā jau tikai opera," kā saka mans brālis. Taču neviena izrāde, neviena slavējoša recenzija vai ilgi aplausi mani nepadara tik laimīgu kā tie brīži, kad dzirdu mazo ķiķinām, vai tad, kad viņa pastiepj rociņas, lai paņem viņu klēpī. Tikai tagad ar meitas piedzimšanu esmu atradusi savu galējo piepildījumu.
Jaunā CD mūzikas atlase un ieraksts taču arī tapa tev ļoti īpašajā gaidīšanas laikā, tāpēc arī romantika?
Izlase šim diskam patiešām tika veikta laikā, kad biju stāvoklī un visa pasaule tika uztverta caur rozā brillēm. Jutos īpaši sievišķīga, spēcīga, likās, ka visu pasauli varētu apskaut. Diska nosaukumam gan nav tik romantisks tapšanas stāsts: albumam bija paredzēts nosaukums Love & Despair – manuprāt, daudz spēcīgāks un emocionālāks, taču izrādījās, ka kāds no kolēģiem kaut ko ļoti līdzīgu jau bija izvēlējies savam diskam, tikai citā ierakstu kompānijā. Tad franču Deutsche Grammophon komanda teica, ka šo nosaukumu neviens nevarēšot ne izrunāt, ne pārtulkot. Arī spāņiem tas bija pārāk sarežģīts, tāpēc izvēlējāmies kaut ko internacionāli vienkāršu un viegli saprotamu.
Ja reiz zēnu lomu un vieglā, augstā mecosoprāna operpartiju laiks aiziet pagātnē, kurp tagad velk sirds un balss?
Protams, ir lomas, kā Šarlote un Karmena, kas manā repertuārā ir tagad un būs arī turpmāk. Tālākai nākotnei sāku pievienot arī Eboli Donā Karlosā, Santucu Zemnieka godā, arī Leonoru Favorītē. Jūtu, ka, dziedot Rosīni, esmu kā maratonists, kam sasietas kājas. Arī Mocartā vairs nejūtu, ka varu sevi tālāk attīstīt. Var, protams, turpināt slīpēt intonāciju, balss instrumentālismu, kas ļoti raksturīgs Mocartam, taču, ja balsij ir iespējas attīstīties, gribas un vajag tuvoties romantismam un ar laiku arī verismam. Noteikti liela nozīme ir pieredzei, gan skatuviskajai, gan personīgajai, kas rosina meklēt jaunu repertuāru, un šķiet, ka nepieciešamas sarežģītākas, dziļākas partijas, lai es varētu pilnvērtīgāk izteikties. Tāpēc sāku plānot savas nākamās sezonas ar smagāku repertuāru. Nedomāju, ka reiz būšu "tipisks" dramatiskais mecosoprāns kā Jeļena Obrazcova, taču es uzskatu, ka ļoti daudzas partijas, piemēram, Eboli un Dalila, tiek pārdramatizētas un beigās efekts tiek meklēts vairāk ar "bļaušanu" un pārlieku lielas un dramatiskas balss taisīšanu, nevis ar stila izjūtu un eleganci. Mani elki vienmēr ir bijušas Irina Arhipova un Krista Ludviga, kurām nebija dzirdamas reģistru pārejas un kuras ar savu liriski izkopto balsi dziedāja gan dramatisku, gan romantisku repertuāru.
Pienāk brīdis, kad mecosoprānam jāizvēlas – vai nu kļūt tumšākam un dramatiskākam un zaudēt skaistās augšējās notis, vai turpināt būt liriskam meco un dziedāt bez problēmām augšējos do un si, partijas, kā Adaldžiza, Eboli un Santuca. Es nesteidzos. Ja savu pirmo Eboli nodziedāšu, sasniedzot 40 gadu vecumu, bēdīga nebūšu.
Tā bija mērķēts, ka arvien biežāk esi redzama, muzicējot kopā ar Karelu Marku Šišonu? Arī nākamo gadu sāksiet ar kopīgu Eiropas koncertu virkni.
Mūsu aktīvā koncertdarbība ar Karelu janvārī ir gan sakritība, gan plāns. No sākuma bija piedāvājumi par dažiem galā koncertiem, bet ar laiku viss izauga līdz turnejai. Man Karela līdzdalība ir milzīgs atvieglojums, jo turnejas laikā iznāk mainīt vairākus orķestrus, nedaudz arī repertuāru. Ar kādu citu diriģentu man būtu jābrauc katru reizi pie jauna orķestra un jāmēģina ārijas ar šiem mūziķiem, pēc tam jādzied koncerts – un nākamajā dienā atkal tas pats. Dziedot ar Karelu, viņš dodas man pa priekšu un samēģina visu, tā ka varu tikai ierasties uz ģenerālmēģinājumu un koncertu. Tas ļoti atslogo balsi un dod iespēju ieskriet mājās un apciemot meitu, kuru janvāra turnejā neņemsim līdzi, jo tas jau pieaugušam ir grūti – katru otro, trešo dienu gulēt citā vietā. Mazam bērnam tas būtu traumējoši. Meita tiks pie vecvecākiem, kas noteikti viņu izlutinās, un arī viņiem būs "vēders pilns".
Kā izbalansē starp dzīves realitāti un sapņiem? Kā ar visu tiec galā?
Pagaidām viss, protams, ir samērā vienkārši, jo Katrīna vēl neiet skolā, bet arī nākotne mani nesatrauc. Tas tikai nozīmēs vēl labāku organizāciju, lai kopā ar meitu būtu vismaz viens no vecākiem, kamēr otrs strādā. Līdz tam vēl ir vairāki gadi, ar problēmu risināšanu nodarbosimies tad, kad tās uzradīsies. Domāju, ka tas nozīmēs mazāk operiestudējumu un vairāk koncertu. Jau tagad es reti piekrītu jauniestudējumiem, jo sešas nedēļas esmu piesaistīta vienai vietai mēģinājumu dēļ un pēc tam vēl divas trīs nedēļas, kamēr dziedu izrādes. Tātad divus un vairāk mēnešu esi prom no mājām, turklāt vēl nezini, kāds iznāks iestudējums.
Man labāk patīk piedalīties atjaunojumos un repertuāra izrādēs, kur divās trijās nedēļās esi ticis galā ar visu – gan ar mēģinājumiem, gan izrādēm. Šādā veidā sezonā varu apciemot vairākus teātrus un bez riska izvēlēties iestudējumus. Esmu sapratusi, ka fiziski vienā sezonā koncertos un izrādēs varu kāpt uz skatuves 45–50 reižu. Tas ir mans ideālais skaitlis. Izskatās maz, bet, ja ņem vērā mēģinājumus, ierakstus un to popularizēšanu, intervijas, fotosesijas CD vākiem un jauniestudējumiem, ceļošanu, lomu mācīšanos, man pietiek.
Vismaz vienu mēnesi gadā gribu atpūsties un nedomāt ne par dziedāšanu, ne mūziku. Lasu grāmatas, esmu kopā ar ģimeni un vienkārši atslēdzos no ārpasaules. Lai kāptu uz skatuves, man ir nepieciešama iedvesma un gara lidojums. Ja esi tā pārguris un nodzinies, ka nav ne gribas, ne prieka dziedāt, ja tevi pārņēmusi pilnīga rutīna, jūtos kā mele publikas priekšā. Klausītāju, kurš nopircis biļeti un gatavojas iet uz teātri vai koncertu kā uz svētkiem, es nedrīkstu un negribu piekrāpt un viņa priekšā halturēt. Jebkurš motors pārkarst, un ir tikai normāli, ka nepieciešams atdzišanas laiks. Man tas ir vasara.
Līdz tam šajā sezonā vēl daudzas lietas jāpaspēj. Pašlaik gatavojos debijai Kartāgas valdnieces Didonas lomā Hektora Berlioza operā Trojieši, kurā februārī dziedāšu Berlīnes Vācu operā. Gatavojos jaunam ierakstam. Atgriezīšos pie tādām lomām kā Šarlote un Karmena Vīnes Valsts operā un Oktaviāns Rožu kavalierī, kuru Kristiāns Tīlemanis diriģēs Drēzdenes operā. Gaidāmi vairāki koncerti – gan solo, gan duetā ar tenoru Jonasu Kaufmani. Darba ir daudz, es esmu laimīga un gandarīta.
Elīna Garanča
Jaungada galā koncertā kopā ar LNSO un Karelu Marku Šišonu
Latvijas Nacionālajā operā 28.XII plkst. 19
Lielajā ģildē 30.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas