Tam ir grūti noticēt, bet tā ir patiesība – šajā sezonā izcilā dziedātāja Renē Fleminga atstāj operas skatuvi. Par atvadu izrādi viņa izvēlējusies šim žestam dramaturģiski ideāli piemēroto Riharda Štrausa Rožu kavalieri.
Decembrī un janvārī Rožu kavalieris kanādiešu režisora Roberta Kārsena jauniestudējumā skanēja Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā. Aprīlī un maijā šo uzvedumu varēs redzēt Ņujorkas Metropolitēna operā. Varu ieteikt sēdēt pēc iespējas tuvāk skatuvei, lai rūpīgi sekotu līdzi Renē Flemingas mīmikai. Dižā māksliniece pēdējo reizi teātrī atveido savu iecienītāko lomu, tādējādi viss, kas notiek uz skatuves, iegūst pavisam citādu, smeldzīgāku un traģiskāku nokrāsu.
Dzīve ir īsa, mīla ir strauja
Feldmaršalienes jeb firstienes Verdenbergas partija Rožu kavalierī ir Renē Flemingas vizītkarte. Vīnes aristokrāte pēc kaisles pilnas nakts, kuru viņa pavadījusi ar 17 gadu veco grāfu Oktaviānu, nojauš, ka dzīvi nevar pagriezt atpakaļ, viss aiziet, viss, ko cenšamies notvert, izklīst kā migla un sapnis. Dāma atzīstas, ka dažreiz naktīs mēdz apstādināt visus pulksteņus savās mājās, cenšoties apturēt laiku. Katrs vārds feldmaršalienes grandiozajā pirmā cēliena monologā ir no svara, un Renē Fleminga pilnībā ļauj izjust savas varones drāmu, jo tā ir arī viņas drāma.
14. februārī amerikāņu operzvaigzne svinēs 58. dzimšanas dienu, viņa joprojām dzied brīnišķīgi un ir lieliskā formā. Pēdējās Rožu kavaliera izrādes ir īpašas: feldmaršaliene pavedina gan Oktaviānu, gan visus skatītājus – dzīve ir īsa, mīlestība ir strauja, atcerieties mani jaunu un skaistu, atcerieties acu mirdzumu un lūpu valdzinājumu, atcerieties mani tādu, kāda tagad esmu, jo tas viss nekad vairs neatkārtosies.
Rožu kavaliera ciklu Londonā diriģēja Andris Nelsons, akcentējot šīs melodiski bagātās, virtuozās partitūras zalgojumu. Kopā ar Renē Flemingu uzstājās spilgti britu dziedātāji: mecosoprāns Elisa Kūta (Oktaviāns), soprāns Sofija Bevana (Sofija) un bass Metjū Rozs (barons Okss).
Skumjas atspīd briljantos
Feldmaršaliene zina, ka Oktaviāns viņu pametīs jaunākas sievietes dēļ. Viņu romantiski erotiskais randiņš beidzas, jo firstiene steidzas uz baznīcu. Kad Oktaviāns aiziet, feldmaršaliene ar nožēlu konstatē, ka uz atvadām nav viņu noskūpstījusi. Renē Fleminga dzied un spēlē emocionāli un aizkustinoši, taču viņas sniegums ne uz brīdi nekļūst sentimentāls. Feldmaršaliene paņem ziedus un aiziet cauri savas pils istabu anfilādei. Klausītāji dzird viņas soļus, līdz ar tiem izgaist operas pirmā cēliena mūzika.
Otrais Rožu kavaliera cēliens paiet bez dīvas klātbūtnes. Viņa atgriežas trešajā cēlienā, kura kulminācija ir feldmaršalienes, Oktaviāna un Sofijas trio. Tajā saplūst triju cilvēku tik atšķirīgās jūtu un pārdzīvojumu pasaules. Tuvojoties operas izskaņai, arvien nozīmīgāks un izteiksmīgāks kļūst katrs Renē Flemingas skatiens.
Rožu kavaliera finālā, kura dramatiskā spriedze tiek būvēta uz pretstatiem (jaunība – briedums, apjukums – pieredze, mulsums – pārliecība), viņa demonstrē aktiermeistarības augstāko pakāpi. Kamēr iemīlējušies jaunieši Oktaviāns un Sofija sarunājas, feldmaršaliene var atļauties uzkrāsot lūpas. Sofija daudz ko saprot: "Viņa atdod Oktaviānu man, bet daļu patur sev."
Renē Flemingas dziedājumā ir jūtama nolemtība, sāpes, lepnums un dižciltība. Ģērbusies kažokādās un izrotājusies ar briljantiem, feldmaršaliene noskatās, kā Oktaviāns gultā mīl Sofiju, un atstāj skatuvi ar skumju pilnu smaidu, kuru aizmirst nav iespējams.
Netikumu komēdija
Rožu kavalieris ir konfekte ar rūgtu pildījumu. Jauniestudējuma režisors Roberts Kārsens pārcēlis darbību no Marijas Terēzijas rokoko laikmeta uz operas komponēšanas un Franča Jozefa valdīšanas periodu, kad feldmaršalienes pārstāvēto Vīnes aristokrātiju un imperatoru greznības "nesējus" un simbolus nomaina turīgu uzņēmēju un ieroču tirgotāju – tādu kā jaunbagātnieks Faninals – kasta.
Gaisā virmo uztraukums, kas brīdina par Pirmā pasaules kara tuvošanos, un karš uz visiem laikiem mainīs smalkās Vīnes sabiedrības dzīvi. Taču pagaidām feldmaršaliene dzīvo pārmērīgi šikā pilī, kura atgādina glezniecības muzeju. Barons Okss ir Austroungārijas armijas virsnieks. Jaunbagātnieks Faninals, sajūtot militāro konfliktu neizbēgamību, spekulē ar lielgabaliem un dzīvo savrupmājā, kura izrotāta ar hellēņu frīzēm – cik vērienīgi un bezgaumīgi! Vīnes dekadenci un morālo pagrimumu iemieso bordelis, kurā operas varoņi nonāk trešajā cēlienā. Roberts Kārsens portretē sabiedrību domāšanas un kultūras krīzes laikā.
Tā ir tikumu un netikumu komēdija, stāsts par pieaugšanu un novecošanu laikā, kad sabiedrības hierarhijas normas noteica parametrus, kā tam visam būtu jānotiek un ko kurš drīkst un nedrīkst darīt. Romantiskā komēdija Rožu kavalieris ir Riharda Štrausa otrais kopdarbs ar rakstnieku Hugo fon Hofmanstālu, kurš sacerējis šo stāstu, iedvesmojoties no franču operetes L’ingénu libertin. Štrauss vēlējās izmantot komisku sižetu pēc nedaudz agrāk tapušās operas Elektra asiņainās, psiholoģiskās drāmas.
Komponēšanas laikā Rožu kavalieris kļuva nopietnāks, nekā sākotnēji plānots, jo Štrausu un fon Hofmanstālu arvien vairāk interesēja feldmaršalienes raksturs. Pirmizrāde notika Drēzdenē 1911. gada 26. janvārī un guva satriecošus panākumus. Štrauss un fon Hofmanstāls kopā radījuši vēl četras operas.
Visu sieviešu sāpes
Rihards Štrauss ar operām Rožu kavalieris, Kapričo, Arabella un Dafne Renē Flemingas daiļradē jau labu laiku ieņem vietu, kāda viņas karjeras sākumposmā bija Volfgangam Amadejam Mocartam. Izpausties Štrausa operās un kamermūzikā māksliniecei palīdz perfektās vācu valodas zināšanas. Jaunībā, saņemot Fulbraita stipendiju, viņa studējusi Vācijā. Jāpiebilst, ka dziedātāja brīvi pārvalda arī franču valodu.
Feldmaršalienes partiju, kuru Renē Fleminga uzskata par vienu no spožākajām soprāna lomām, viņa dzied kopš 1995. gada. "Klausītāji bieži domā, ka šai varonei ir ap piecdesmit. Patiesībā viņai ir 35 gadi, tas norādīts libretā. Tas ir mīts, ka viņa ir pusmūža sieviete, taču, protams, tajā laikā, kad risinās operas darbība, cilvēki nedzīvoja tik ilgi kā mēs," saka Renē Fleminga.
Viņa vienmēr vēlējusies atveidot šo lomu līdz karjeras beigām. Dziedātāju piesaista firstienes rakstura dziļums: "Tikai daži tēli operā ir tik ietilpīgi, visaptveroši kā šis gan libretā, gan mūzikā. Šai varonei var just līdzi visas sievietes, kuras ir vecākas par 25 gadiem. Feldmaršaliene cieš, viņai sagādā sāpes laika zaudēšana, laika ritējums – viņa aizdomājas ne tikai par savu skaistumu, kas pāriet, bet dzīvi kopumā."
Laika un skaistuma krīze
Pārdomās par šo tēlu Renē Fleminga dalās savā lieliskajā grāmatā Iekšējā balss. Kā kļūt par dziedātāju/Inner Voice. The Making of a Singer: "Loma, kas salauž manu sirdi, ir tā, kurā izpaužas vientulība. Man ir viegli pārtapt par feldmaršalieni, kad es to dziedu. Aizmirstiet par viņas un Oktaviāna romāna beigu neizbēgamību! Varones tēlā mani satriec citas nianses – viņas izolācija, viņas piedzīvotā laika un skaistuma krīze, novecošana, pašvērtības sajūtas zaudēšana. Tas ir aktuāli visām sievietēm. Kad feldmaršaliene skatās pulkstenī un prasa, lai tas apstātos, es varu identificēties ar to, ko viņa jūt, jo uz mani tas pulkstenis iedarbojas tikpat spēcīgi. Maz ticami, ka es miršu no tuberkulozes vai mani nožņaugs vīrs, – šādas dramatiski spilgtas lomas ir aizraujoši spēlēt, taču tas nevedina mani ieskatīties savas dzīves spogulī. Tad, kad es spēlēju feldmaršalienes skumjas, bailes un finālā – viņas neiedomājami cēlo pašcieņas apliecinājumu, es jūtos absolūti atklāta, emocionāli neaizsargāta, ievainojama. Dažreiz, kad dziedu šo lomu, man ir grūti atzīties šajās bailēs pašai sev, vēl grūtāk – pilnas skatītāju zāles priekšā. Vakarā pēc izrādes tikpat sarežģīti ir norobežoties no varones grūtsirdības."
"Es zinu, cik bieži dziedātājām, īpaši soprāniem, nākas dzirdēt: "Jūs esat mans paraugs kopš desmit gadu vecuma!" Nevienai no mums nepatīk, ja mums atgādina par attiecībām ar laiku. "Laiks ir dīvaina lieta," dzied feldmaršaliene," piebilst Renē Fleminga. "Tas vienmēr ir bijis mans mērķis – apstāties, kad es pati nolemju, nevis kad man tas būtu jāizdara citu iemeslu dēļ," apgalvo Renē Fleminga. "Mums nav jādzied tik ilgi, ka klausītāji sāk aizmirst, kāpēc viņi mūs iemīlējuši, savukārt jaunā paaudze atnāk uz izrādi un, klausoties kādu slavenu mākslinieku, nespēj saprast, kāpēc visi par viņu kādreiz bijuši tādā sajūsmā."
Asaras abpus skatuvei
No 13. aprīļa līdz 13. maijam Renē Fleminga diriģenta Sebastiāna Veigles vadībā dziedās Rožu kavalierī Ņujorkas Metropolitēna operā. Pēdējā izrāde 13. maijā tiks demonstrēta tiešraidē kinoteātros visā pasaulē, Rīgā to varēs redzēt uz Kino Citadele ekrāna. Oktaviāna lomu izrāžu ciklā Ņujorkā atveidos mecosoprāns Elīna Garanča.
13. maijā būs asaras un ovācijas abpus skatuvei: Renē Fleminga atvadīsies no operas pasaules, savukārt Elīna Garanča – no Oktaviāna partijas, kuru karjeras laikā dziedājusi biežāk nekā jebkuru citu. Šī ir vienīgā loma, kuru Elīna Garanča regulāri dzied kopš savas profesionālās karjeras sākuma: Rožu kavalierī viņa debitēja 2000. gada 17. martā Meiningenes operā Vācijā.
Pēc operas karjeras beigām Renē Fleminga turpinās koncertdarbību, izdos ierakstus, atskaņos speciāli viņai komponētus opusus, taču galvenās lomas klasisko darbu iestudējumos vairs nedziedās. "Es neesmu atradusi citas lomas, kuras šajā posmā būtu piemērotas manai balsij, kas nav kļuvusi ne smagnējāka, ne dramatiskāka, tāpēc es vairāk plānoju pievērsties jaunajai mūzikai," skaidro dziedātāja.
Klausītāji atcerēsies viņas Tatjanu un Nāru, lomas franču un bel canto operās. Viņa vienmēr dziedājusi daudz XX un XXI gadsimta skaņdarbu. Nozīmīgi mūsdienu komponisti veltījuši Renē Flemingai savus darbus.
Jaundarbu virzienā
Dziedātājai ir nodrošināta vieta opermākslas vēsturē. Panākumi nav nākuši viegli un ātri, meistarību viņa slīpējusi ilgi un rūpīgi – tas ir viens no mākslinieces karjeras ilgtspējas noslēpumiem; sīkāk par tiem Renē Fleminga raksta savā grāmatā, neslēpjot arī krīzes brīžus un dramatiskus pavērsienus, piemēram, sāpīgo pieredzi, kad viņa tika izsvilpta Gaetāno Doniceti Lukrēcijas Bordžas pirmizrādē Milānas Teatro alla Scala 1998. gadā.
Dziedātāja nav iztērējusi sevi sīkumos. Viņai ir ārkārtīgi bagātīga un daudzveidīga diskogrāfija. Renē Fleminga ierakstījusi intriģējošus, eksperimentālus džeza un alternatīvās rokmūzikas albumus, nepazeminot latiņu un savu vērtību opermākslas pasaulē.
Janvāra sākumā Renē Fleminga izdevusi albumu Distant Light, kurš ierakstīts kopā ar Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri un diriģentu Sakari Oramo. Diskā iekļauts speciāli viņai sacerētais zviedru komponista Andersa Hillborga skaņdarbs The Strand Settings, kā arī Semjuela Bārbera Knoxville: Summer of 1915 un Bjorkas dziesmu Virus, Jóga un All Is Full of Love interpretācijas.
"Es esmu jaunās mūzikas fane," raksturojot albuma Distant Light saturu, uzsver Renē Fleminga. "Es priecājos, ka mums ar Stokholmas orķestri bija iespēja pasūtīt skaņdarbu Andersam Hillborgam. Jaunajā albumā akcents tiek likts uz lielajiem darbiem soprānam un orķestrim – šādu opusu nekad nav par daudz. Esmu ieinteresēta veicināt jaundarbu rašanos – tie ir nepieciešami gan man, gan nākamajām paaudzēm."
Ideja ierakstīt Bjorkas dziesmas orķestra pavadījumā ir Renē Flemingas ideja: "Mani fascinē Bjorkas daiļrade, viņa ir drosmīga, novatoriska māksliniece. Es apbrīnoju, kā viņa strādā ar valodu un aranžējumiem."
Albums Distant Light iezīmē Renē Flemingas tālāko kustību laikmetīgās mūzikas virzienā. Apsveicama iniciatīva!
Mums viņas pietrūks
Runājot par šo mākslinieci, jāizceļ ne tikai viņas balss, muzikalitāte, inteliģence, intelekts, noslēpumainība, šarms un valdzinājums, kuru Renē Fleminga mantojusi no pagātnes dīvām, bet arī patiesa cieņa pret publiku un sevi. Bieži tiek atkārtots, ka viņa daudz retāk nekā citas superdīvas atceļ savas uzstāšanās. Uz Renē Flemingu allaž var paļauties, viņa nepievils klausītāju cerības.
Viņa zina, kā jāizturas pret publiku gan izrādes laikā, gan pēc tās. Tumšā janvāra vakarā pēc Rožu kavaliera, ejot ārā no Londonas Karaliskās operas, Renē Fleminga izskatījās nogurusi. Tomēr viņa sniedza autogrāfus un fotografējās ar visiem, kuri to vēlējās, lai gan bija skaidrs, ka pēc nogurdinošās teātrī pavadītās dienas viņa labprāt nevienam nepozētu. Renē Fleminga uz atvadām varētu atļauties kaprīzes, taču viņa to nedara, jo labi atceras pašas jaunības gadu pieredzi ar dziedātāju Elliju Amelingu.
Tolaik Renē Fleminga studēja Vācijā un Potsdamā apmeklēja Ellijas Amelingas koncertu, pēc kura ļoti vēlējās izteikt māksliniecei savas simpātijas un pateicību, taču Ellija Amelinga bija absolūti neieinteresēta un pat nepaskatījās Renē Flemingas virzienā.
"Es jutos sagrauta," Renē Fleminga raksta grāmatā Iekšējā balss. Tāpēc viņa piekopj citas savas iecienītās dziedātājas un pasniedzējas Dženas Degaetāni metodi: katram fanam, kurš gaidījis viņu pēc priekšnesuma beigām, dziedātāja velta visu savu uzmanību un izsaka komplimentus.
Renē Fleminga vienmēr ir laipna pret sava talanta cienītājiem. "Vai jums patika izrāde?" viņa ar cerību acīs jautāja pēc Rožu kavaliera Londonā. Mums viņas pietrūks.