Vienkāršības augstums
Pēc atvadām, kas divas dienas turpinājās Šotas Rustaveli teātrī, kur Gija Kančeli savulaik bijis muzikālais vadītājs un komponējis mūziku daudzām izrādēm, viņš apbedīts Tbilisi Didubes Panteonā. Šajā kapsētā jau kopš 1939. gada mūžīgā mierā guldīti daudzi ievērojami gruzīnu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki un Gruzijai būtiskas sabiedriski politiskās personības.
Kančeli mūzikas emocionālā un filozofiskā satura dēļ komponistu dēvēja par skumjo burvi. Taču vieniem viņš ir izcils simfoniķis – septiņu simfoniju autors, vokāli simfoniskās, kora un kamermūzikas lielmeistars, viens no jaunā garīguma milžiem. Citiem viņš pirmām kārtām ir brīnišķīgu, melodisku, uz mūžu atmiņā paliekošu kino un teātra melodiju radītājs, kurš sadarbībā ar leģendāro režisoru Robertu Sturuu radījis mūziku ap pussimt izrādēm un ap 60 filmām. Vispazīstamākās ir Mimino un Kin-dza-dza. "Gija pasaulē ir sasniedzis lielus augstumus. Tiklīdz ieskanas viņa mūzika, uzreiz sajūtu Gruzijas aromātu, gruzīnu tautas mūzikas, tautas dziedājumu garšu. Man īpaši tuvs ir viņa tēmu melodiskums: spēlējot tas uzreiz pielipa pie pirkstiem. Šis melodiskums raksturīgs ne tikai viņa dziesmām, bet arī nopietnajai, simfoniskajai mūzikai, saka komponists un pianists Raimonds Pauls, kurš ar Giju Kančeli sadraudzējies jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Likdams lietā drauga uzdāvināto vienkāršu kino un teātra melodiju burtnīciņu, maestro sēdās pie klavierēm un ierakstīja albumu Pauls plays Kancheli. Šīs pašas burtnīciņas iedvesmojušas arī mūsu Xylem Trio mūziķus, kurus Gija Kančeli izdzirdējis pieņemšanā, svinot tolaik vēl diriģenta Māra Sirmā vadītā jauniešu kora Kamēr... vērienīgo projektu Pasaules Saules dziesmas. Kančeli pienesums programmā ar 16 komponistu speciāli Kamēr... radītiem darbiem bija Šūpuļdziesma Saulei... "Māris Sirmais diriģē to, kas ir rakstīts manās notīs. Gidons Krēmers spēlē, kā esmu uzrakstījis. Savukārt Raimonds Pauls un Xylem Trio spēlē nevis tā, kā esmu uzrakstījis, bet gan vēl labāk!" komponists stāstīja intervijā (Diena, 2014).
Gijas Kančeli mūzika saviļņo līdz pašiem sirds dziļumiem neatkarīgi no tā, klausāmies dziesmu vai simfoniju. Visa publika mirka asarās Maskavas konservatorijas lielajā zālē, kad tur diriģenta Džansuga Kahidzes vadībā skanēja 5. simfonija – komponista veltījums mūžībā aizgājušajiem vecākiem. Kančeli mūzikai raksturīgie ekstremālie kontrasti, kur monumentāla varenība mijas ar ilgām klusuma pauzēm, asociējas ar kalniem un vulkānisku spēku, kas var atmosties jebkurā brīdī. Kalnu taka, bet lejā – bezdibenis un dziļš klusums. Bet komponists tikai atjokoja: "Es parasti rakstu lēnu un skumju mūziku. Kad jūtu, ka klausītājs var aizmigt, parūpējos, lai viņš uzreiz pamostos. Vēlāk jāļauj viņam vēlreiz pasnaust." (Diena, 2014)
Gija mums bija ļoti svarīgs: viņa mūzika iedvesmo un arī atnesusi vienu no mūsu Lielajām mūzikas balvām (par Gijas Kančeli autorkoncertu Rīgas Domā 2010. gadā), stāsta Valsts akadēmiskā kora Latvija direktors Māris Ošlejs. "Galvenais ir cilvēciskums, kas kopā ar Giju ienāca mūsu kolektīvā. Viņa plašā sirds. Viņš jebkurā mirklī spēja apstāties un pateikt kādu sirsnīgu vārdu. Lielas personības klātbūtni ir ļoti grūti izteikt vārdos. Tās bija brīnišķīgas tikšanās un sarunas." Turpmāk sarunāsimies tikai mūzikā. Dixi (Esmu pateicis) – tā saucas savulaik pēc maestro Marisa Jansona aicinājuma rakstītais opuss. Neskumstiet! – Don’t Grieve – aicina simfoniskais audekls ar baritona solo, ko vairākkārt dziedājis Egīls Siliņš.