Ar savu temperamentīgo un aizrautīgo dziedājumu Karminju agri izpelnījās Portugāles fadu pazinēju uzmanību, 21 gada vecumā saņemot Amālijas balvu kategorijā Gada atklājums (2005. gadā). Tomēr dziedātājas starptautiskā karjera pa īstam sākās pēc tam, kad 2011. gadā starptautiskā džeza un pasaules mūzikas foruma Womex žūrija iekļāva Karminju uzstāšanos foruma programmā (tieši tajā pašā forumā šāds gods tika arī mūsu Laimai Jansonei).
Šobrīd jaunās dziedātājas laiks aizrit nepārtrauktu turneju virknē. Viņa uzstājas labākajās zālēs, paralēli solokoncertiem veidojot programmas kopā ar labākajiem pasaules mūzikas izpildītājiem. Dažas dienas pirms ierašanās Latvijā Karminju atgriezīsies no Brazīlijas turnejas. Kā intervijas laikā smejas dziedātāja: es taisnā ceļā no paša vasaras vidus došos uz ziemas vidu. Latvijas klausītājiem būs iespēja dzirdēt īstu portugāļu fadu Karminju izpildījumā 12. februārī Rīgā, 13. februārī Valmierā, 14. februārī Preiļos un 15. februārī Garkalnē.
Vai jūs varētu nezinātājam paskaidrotu, kas ir fadu?
Fadu ir portugāļu tradicionālā mūzika, kas radusies kā tautas pašizteiksmes veids, kura formu un saturu ir ietekmējušas portugāļiem piemītošās rakstura īpašības, tautas vēsture un ģeogrāfija. Piemēram, fakts, ka Portugāle atrodas pie okeāna, ir veidojis ne tikai mūsu zemes vēsturi, bet arī atstājis iespaidu uz cilvēku dzīves uztveri. Tieši portugāļu dzīves uztvere īpatnējā un nostalģiskā veidā izpaužas caur fadu. Jūs par to uzzināsiet, apmeklējot kādu no Lisabonas fadu namiem pilsētas vēsturiskajos rajonos, kur cilvēki puskrēslā vai sveču gaismā pavada vakaru, dzerot vīnu, ēdot vakariņas un klausoties fadu dziedāšanu.
Fadu dzeja un mūzika ir savstarpēji cieši saistīti, un klausītājiem Portugālē ir priekšrocība saprast teksta nozīmi. Viņi aktīvi atbalsta dziedātāju, sit plaukstas un dzied līdzi piedziedājumos. Uz ziemeļiem no Portugāles klausītāji lielākoties ir intraverti, turklāt viņiem nav iespējas uztvert arī dziedātā teksta poēziju. Ar ko šis specifiskais mūzikas stils tik ļoti spēj aizraut pat tos cilvēkus, kuri nesaprot portugāļu valodu?
Spēja uzrunāt ir viena no fadu raksturīgākajām īpašībām, jo fadu vēsta par universālām emocijām. Emocijām, kuras pārdzīvo jebkurš vīrietis un sieviete jebkurā zemeslodes malā. Tāpēc cilvēki spēj identificēties ar fadu stāstiem. Viņi nesaprot valodu, taču uztver spēcīgo un patieso enerģijas plūsmu, kuru klausītājiem raida dziedātājs absolūtā sevis atdevē. Tas pārvar valodas barjeru un ļauj mums saprasties caur emocijām. Pateicoties savai enerģētikai, fadu ir apceļojis apkārt pasaulei un aizkustinājis cilvēkus no Japānas līdz Dienvidamerikai.
Varbūt fadu koncertus vajadzētu tulkot līdzīgi operu uzvedumiem?
Tā nemaz nebūtu slikta ideja kādam īpašam projektam! Tomēr teksta lasīšana var novērst uzmanību no paša būtiskākā, kas bieži vien neslēpjas dzejas stāstā. Svarīgākais ir uztvert dziedātāja raidīto enerģiju un izbaudīt emocijas. Dažkārt es savos ārzemju koncertos mēģinu izstāstīt dziesmu saturu, tomēr ne mazāk svarīgi ir dot iespēju klausītājiem sapņot pašiem, sekot savām emocijām un ļaut vaļu iztēlei.
Vai fadu klausītājam ir jābūt mazliet sentimentālam?
Ne tikai mazliet, bet pat ļoti sentimentālam! Fadu burvība iedarbojas tikai uz tiem, kas prot atbrīvot savas emocijas un atļauj sevī ienākt nostalģijai.
Fadu dziedāšanas manieri pa īstam var apgūt, tikai piedzimstot Portugālē...
Jā, fadu dziedāšanu nevar apgūt mūzikas skolā. Katrs dziedātājs pats jau no agras bērnības caur apkārtējo vidi uztver manieri, kā veidot skaņu un izrunāt tekstu. Es pat nevaru to tehniski izskaidrot, jo apguvu fadu dziedāšanu, kad biju vēl pavisam maza. Savu dziedājumu es pēc iespējas cenšos pielīdzināt tam, cik dabiska ir mana runa. Dziedājumam ir jāveidojas tikpat patiesi, citādi cilvēki man nenoticēs. Kad dziedu, es nevēlos domāt par tehniku un to, kā šis process notiek. Es vienkārši caur sevi tulkoju tekstā ietvertās emocijas, kā es tās jūtu.
Portugālē nav iespējams akadēmiski apgūt ne fadu dziedāšanu, ne instrumentu spēli, kas tiek uzskatīts par pozitīvu faktoru – pasniedzot fadu profesionāli, zustu dažādās tā izpildīšanas manieres. Citur Eiropā tautas tradīciju mantojums ir kļuvis par akadēmiskās mūzikas sastāvdaļu, mūzikas augstskolās ienākot etnomuzikoloģijai. Arī Lisabonas Jaunajā universitātē šajā mācību gadā pirmo reizi ir iespēja noklausīties fadu vēstures kursu. Varbūt arī fadu dziedāšana un spēlēšana reiz tiks pasniegtas mūzikas skolā?
Fadu ir urbānās kultūras sastāvdaļa, kas joprojām attīstās tieši tajos vēsturiskajos rajonos, kur to var dzirdēt visapkārt. Bērni piedzimst un uzaug ar šo muzicēšanas stilu, klausoties, kā dzied pieaugušie dziedātāji. Viņi iemācās dziedāt, spēlēt un stāstīt savus dzīves stāstus caur fadu. Tā nav tikai mūzika, tas ir dzīvesstils, ko nosaka izteiksmes veids, kādā cilvēki mācās formulēt savas jūtas. Fadu izpildītājs skatās uz pasauli ar emociju acīm, un tieši šis redzējums rada viņa milzīgo vēlmi dziedāt. Vēsturiski fadu ir radies nabadzīgu cilvēku un fiziski smaga darba strādnieku vidē. Tāpēc, pirms tas kļuva par mākslas formu, fadu bija iespēja izteikt sāpes, caur to atvieglojot ciešanas. Smagas un grūtas dzīves radītie pārdzīvojumi tika pārvērsti skaistumā. Fadu kalpoja kā sava veida izdzīvošanas formula ar mūzikas un dzejas palīdzību, un tikai vēlāk cilvēki to pārvērta par mākslu. Nevienā mūzikas skolā nevar iemācīt izjust vidi, kurā dzīvo tradīcija. Tāpēc es nedomāju, ka fadu varētu kļūt par akadēmisku mācību priekšmetu. Tā vairs nebūtu dabiska tradīcijas attīstība.
Jūsu vecākiem piederēja fadu nams, un arī jūsu producenta Diogu Klementes tēvs ir fadu dziedātājs. Tautas tradīcijas Portugālē ir neparasti populāras jauniešu vidū. Piemēram, ikgadējā fadu sacensība Grande Noite do Fado pulcē vairākus simtus dalībnieku, no kuriem lielākā daļa ir jaunieši un bērni.
Bērni, kuri ir auguši fadu vidē, beigu beigās pie tā atgriežas. Arī Marizas vecākiem reiz piederēja fadu nams, un šobrīd viņa ir pazīstamākā fadu dziedātāja pasaulē. Dzīvojot tur, kur visapkārt skan fadu, bērni to apgūst tāpat, kā iemācās dzimto valodu. To apgūst pakāpeniski, vārdu pa vārdam, lai arī cik sarežģīta tā būtu. Fadu mums rit asinīs, un ir tikai dabiski, ka vēlāk tas kļūst par mūsu dzīves galveno izpausmes veidu. Šodienas fadu popularitāte Portugālē sākās ar paaudzi, kuru pārstāv Dulse Ponteša, Mizija un Kamanē. Pēc tam sekoja Mariza, Mafalda Arno un citi, kas fadu pievērsa jauniešu uzmanību tāpēc, ka tā izpildītāji bija jauni.
Vai jūs jau kopš bērnības gribējāt kļūt tieši par fadu dziedātāju? Varbūt bija laiks, kad jums tuvāka bija popmūzika vai roks?
Nē, es nekad neesmu vēlējusies būt popmūzikas vai roka dziedātāja, es bērnībā vispār nedomāju, ka kļūšu par dziedātāju. Tikai sasniedzot divdesmit viena gada vecumu, es nolēmu, ka dziedāšana kļūs par manu profesiju. Fadu es dziedu kopš divdesmit gadu vecuma, jo jau tad zināju no galvas visu dziesmu vārdus un vienkārši sāku dziedāt. Dziedāšana man bija tikpat parasta lieta kā elpošana. Pēc Amālijas balvas piešķiršanas es gadu ceļoju apkārt pasaulei ar mugursomu pār pleciem, strādājot brīvprātīgo darbu Indijā, Kambodžā un Peru. Es strādāju ar veciem cilvēkiem, bezpajumtniekiem un invalīdiem, palīdzēju Peru zemestrīces seku likvidēšanā. Šis laiks mainīja manu skatījumu uz pasauli, ļāva vairāk uzzināt pašai par sevi, atklāt savas spējas un to robežas. Es meklēju atbildes uz vairākiem sev būtiskiem jautājumiem, un tikai pēc tam nolēmu nopietni pievērsties fadu dziedāšanai.
Ko dziedātājam nozīmē uzstāties nelielā Lisabonas fadu namā un koncertzālē ar tūkstoš klausītāju vietām?
Mazie fadu nami ir unikāla vide ar savu īpašo atmosfēru, jo fadu dzīvo ne tikai no tās enerģijas, kuru priekšnesuma laikā rada dziedātājs un mūziķi. Labam fadu ir nepieciešama arī tā enerģija, kuru rada klausītājs. Fadu namos dziedātājs un klausītājs atrodas viens otram ļoti tuvu, nepastarpināti ir dzirdama dziedātāja elpošana un redzamas viņareakcijas. Tur rodas īpaša savstarpējā mijiedarbība. Lielā zālē, protams, ir citādi, tomēr es ļoti cenšos mazināt attālumu starp sevi un klausītājiem. Koncerta laikā milzīga enerģija rodas gan uz skatuves, gan zālē, un man ir ārkārtīgi svarīgi, lai es un klausītāji varētu ar to savstarpēji apmainīties.
Tā bija leģendārā Amālija Rodrigeša, kura fadu no Lisabonas krodziņiem izveda uz profesionālās skatuves.
Jā, tieši Amālijas Rodrigešas laikā fadu spēra šo attīstības soli. Amālijas personības starojums bija tik milzīgs, ka burtiskā nozīmē lauzās ārā no tradicionālajiem fadu namiem.
Cik portugāļu fadu dziedātāju šobrīd koncertē uz profesionālās skatuves?
Nedomāju, ka mūsu ir daudz vairāk par desmit. Īpaši to dziedātāju, kuri popularizē fadu arī ārpus Portugāles.
Jaunie fadu dziedātāji Portugālē parasti tiek pagodināti ar komplimentu "Šī ir mūsu jaunā Amālija". Arī jums šādu komplimentu ir veltījusi portugāļu prese. Kāda ir Amālijas personības ietekme uz šodienas jaunajiem dziedātājiem? Šķiet, ka leģendārās dīvas klātbūtne ir jūtama pat vairāk nekā desmit gadus pēc viņas nāves.
Amālija ir visu laiku slavenākā fadu dziedātāja, viņa bija ārkārtīgi drosmīga personība, kas būtiski mainīja fadu formu un saturu. Turklāt tas notika pavisam citā laikā, kuru grūti izvērtēt ar šodienas mērauklu. Amālija izveda fadu uz profesionālās skatuves, viņas dziesmu autori ieviesa jaunas harmonijas un sāka rakstīt mūziku ar lielo portugāļu dzejnieku tekstiem, kas līdz tam tika uzskatīti par pārāk elitāriem tik tautiskam žanram. Tomēr katrs fadu dziedātājs ir atšķirīgs un es meklēju pati savu ceļu tādā veidā, kas man šķiet vispatiesākais. Mēs nekad iepriekš nezinām, kur šis ceļš mūs aizvedīs, vai ne? Es neesmu Amālija tāpat, kā Amālija nav Karminju. Manī mīt vienlīdz liela cieņa pret visiem fadu dziedātājiem, kas ir bijuši pirms manis. Katram no tiem piemita savs dziedāšanas stils un personības spēks, kas pacēla tos pāri citiem sava laika dziedātājiem.
Viena no poētiskākajām fadu tēmām ir stāsti par Lisabonu. Pilsētu tajos dēvē par meiteni, skuķi un daiļavu, apdziedot ar neparastu mīļumu. Tajā pašā laikā portugāļu patriotisms uz savu valsti ne tuvu nevar mēroties ar mīlestību uz savu galvaspilsētu.
Jā, fadu izpildītāji vienmēr ir mīlējuši Lisabonu un Težu upi. Šī iemesla dēļ Lisabona ir viena no visvairāk apdziedātajām pilsētām, un mums tā arī šķiet pati skaistākā. Patriotisms ir viena no fadu dzejas pamattēmām, un šobrīd attieksme pret savām vērtībām mainās arī pašā Portugālē. Pēc fadu iekļaušanas UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā 2011. gadā presē ir vairāk publikāciju par fadu aktualitātēm, dziedātājiem, un šķiet, ka caur šo starptautisko atzinību arī tautas pašvērtība sāk pieaugt. Portugāļi jūt, ka viņu tautas tradīcijas tiek novērtētas. Arī ekonomiskā krīze un ar to saistītās grūtības liek pārvērtēt to, kas mums ir patiesi svarīgs. Tāpēc tradīciju nozīme tiek atklāta no jauna. Es te nerunāju tikai par fadu, bet arī par tautas daiļamata mākslu, tērpiem un portugāļu nacionālajiem ēdieniem. Vēstīt ne tikai ārzemēs, bet arī pašiem portugāļiem par to milzīgo skaistumu un oriģinalitāti, ko glabā mūsu tradīcijas, es izvirzu par vienu no saviem mērķiem, uzstājoties publikas priekšā. Es vēlos pacelt manas valsts cilvēku pašapziņu, jo mums netrūkst, ar ko lepoties. Piecdesmit gadu ilgā diktatūra gluži nebija tas režīms, kas veicinātu cilvēkos lepnumu par savu valsti. Tomēr es patiešām ticu, ka portugāļi atgūs pašlepnumu, un patriotisms vairs nebūs tikai futbola kaislību atribūts.