Brīdinājuma šāviens galvā vēlreiz… – draudīgi uzsverot pēdējo vārdu, dzied rokgrupas Apēdājs solists, ģitārists un līderis Artūrs Jakovļevs vienā no nupat iznākušā albuma Sēras dziesmām. Protams, brīdinājuma šāviens galvā pats par sevi ir nežēlīgs absurds, par tā atkārtošanu nemaz nerunājot. Vismaz no saimnieciskā – patronu ekonomēšanas – viedokļa, jo tās, kā atzīmē grupas dalībnieks Armands Butkevičs, varētu noderēt kādam citam brīdinājuma šāvienam. Un vai nav vienalga, kur tas tiek raidīts – gaisā vai galvā? Visi esam mirstīgi, un brīdis, kad pametam šo pasauli, un palicēju sēras nekādā ziņā neietekmēs ne mūsu vienlaikus mīlētās un nīstās planētas griešanos ap savu asi, ne uz tās notiekošās zemestrīces, lietusgāzes un viesuļvētras.
Melnbaltajā bildē uz albuma vāciņa pa konveijeru slīd un kastē, kas apzīmogota ar karaļa kronīti, krīt padomju gados izgatavotās lellītes, vārdā Baiba, latviešu tautastērpā. Ar krustu aizkrāsotu muti, ko ar otu uztriepj krēslainajā telpā tik tikko saskatāms konveijera strādnieks. "Mums galvā reizēm notiek dīvainas lietas, un to nevar izskaidrot. Tāpēc jau man šī grupa patīk, ka visu līdz galam nevar saprast, un līdz ar to ir drausmīgi ērti darboties, taisot mūziku," saka Armands, kurš savulaik grupā bijis arī bundzinieks, bet tagad spēlē savu kopš Dzelzs vilka laikiem ierasto basģitāru.
Visi kļūst slimi
Pagājušā gadsimta 90. gados un arī vēlāk reti kuram mūziķim bijušas vizītkartes, bet grupas Apēdājs līderis Artūrs tādas bija sev sadrukājis, un tās rotāja uzraksts "Ir laiks, kad visi kļūst slimi", ko var saprast divējādi. Viens variants: laiks, kad visi kļūst slimi, ir šeit un tagad. Un otrs: ir tāds laiks, kad visi kļūst slimi, bet mēs nezinām, kad un vai vispār tas pienāks. Tas, kā izrādās, ir bijis grupas Apēdājs pašas pirmās dziesmas nosaukums, jo saprast, ko 13 gadu vecs garmatains un ruds puika rēca mikrofonā pirms divdesmit gadiem, kad nelielu koncertu apskaņošana bija tāda, kāda tā bija, – pieticīga un trokšņaina –, tik un tā nebija iespējams. Šodien, atskatoties uz tiem laikiem, Artūram pašam jāaizdomājas, par ko gan viņš tolaik ir dziedājis, jo kāds gan tajā vecumā sekss, kāda apreibināšanās, kādas sāpes un kur nu vēl nāve. Esot vienkārši gribējis būt rokzvaigzne, kuram ir nauda un viss, ko vien var vēlēties, un kuru apjūsmo meitenes.
Parasti jaunieši, kuri patiesībā ir vēl bērni, klausās tā saukto mainstream mūziku, bet vienam otram rokās un ausīs nonāk Cannibal Corpse, Depressive Age, Bjorka, Merilins Mensons, Maksa Kavaleras grupas Sepultura un Soulfly… "Kad pirmoreiz ieraudzīju Kavaleru, nodomāju, ka tas gan ir kruta, jo viņam bija riži mati nokrāsoti. Patika jebkura mūzika, kas izklausījās slima vai nu vārdos, vai mūzikā, vai imidžā, tas arī ietekmēja Apēdāja muzjaku. Sākumā pret visu – baznīcu, reliģiju (jau tajā vecumā sapratu, ka tas nav man), vēlāk cilvēku savstarpējās attiecības – jo skaudrāk tās beidzās, jo labāk..." stāsta Artūrs, kurš pirms 20 gadiem patiešām bija pārsteigums visiem Mad Mix un Robinsonā notiekošo metālistu koncertu apmeklētājiem.
Armands Butkevičs atceras, ka starp dziesmām Artūrs runāja mikrofonā savam vecumam atbilstošā zēna balsī, bet dziedot rēca kā rūdīts metālists. Ja salīdzina ar itāli Robertīno Loreti, kurš sāka dziedāt un ieguva slavu tīņa gados ar savu skanīgo balsi, kas pēc balss lūzuma tika pazaudēta, Artūram tas nedraudēja, jo viņš savu balsi bija neglābjami salauzis paša spēkiem jau skatuves gaitu sākumā. Dabiskais balss lūzums vienkārši izpalika.
Vesels ēdis!
Populārās grupas Dzelzs vilks ietekmes uz Apēdāju un atgādinājumi par tām Artūram diez kā nepatīk, taču tās ir neizbēgamas – gan Armanda klātbūtne, gan fakts, ka Artūra ģitārspēles skolotājs ir Juris Kaukulis, turklāt viņi visi nāk no Mālpils. Iespējams, aptuveni tā skanētu Dzelzs vilks šodien, ja turpinātu spēlēt tikpat smagi kā deviņdesmitajos.
Nu jau laiks nemanot paskrējis, un Artūrs ir tā dēvētajā Jēzus vecumā (33), izdzīvojis visu rokmūziķu dzīvi un daiļradi ietekmējošo ciklu, ko mēdz romantizēt ar internacionālo saukli Sex, Drugs, Rock & Roll. Artūrs nu jau krietnu laiku būtisku šī cikla sastāvdaļu – alkohola lietošanu – atzīst par noslēgtu un dzīvo skaidrā. Ja par nelegālām apreibinošām vielām – Apēdājam ir bijusi dziesma Marihuāna, kas patikusi tagadējam grupas bundziniekam Laurim Polinskim, un, iespējams, tas arī noteicis grupas Frailty godalgotā bungu pavēlnieka izvēli pievienoties Apēdājam. Jaunajā albumā ir dziesma Heroīns, ko Artūrs gan skaidro ar atkarību no kāda cilvēka, kas var būt ne mazāk stipra un mokoša. Šī tēma jau skarta līdz šim laikam vispazīstamākajā grupas dziesmā Pa vēnām.
Artūrs salīdzina paša un grupas tagadējā vecuma attiecību (33/20) ar to, kāda 2006. gadā ar pamatīgu koncertu Ķīpsalas hallē tika svinēta Mārtiņam Freimanim un Tumsai (30/15), ar to atšķirību, ka Tumsu bija dibinājis tās basģitārists un vienīgais nemainīgais dalībnieks Jānis Daugalis un Freimanis tajā iekļāvies vēlāk – 17 gadu vecumā, bet Artūrs Apēdāju uztaisījis pats, būdams trīspadsmitgadīgs. Un tikai tādā vecumā, šķiet, var izdomāt šādu grupas nosaukumu, jo nobriedušākā vecumā kaut kas tāds prātā vairs neienāktu. Mūsu virtuālo saraksti Artūrs beidz ar vārdiem: "Vesels ēdis!" Kā īstam apēdājam pienākas, tātad viņa skatījums uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem nav mainījies.