Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Grupas Židrūns albuma recenzija. Mūsu nākotne nenāks

Grupa Židrūns joprojām tikpat histēriski apspēlē mūžīgās patiesības

Latviešu rokgrupa Židrūns ir visai neparasta un grūti noķerama muzikālā parādība. Grūti noķerama ne vien tajā nozīmē, ka tā reti koncertē, bet arī tās muzikālais un tekstuālais vēstījums nav uztverams ar pirmo paviršo klausīšanās reizi. Tomēr šis nav tas gadījums, kad kļūst garlaicīgi no uzkrītoši pārspīlēta intelektuālā muzikālā snieguma, kura laikā pat acis pamirkšķināt šķiet nepieklājīgi, un tādas mūzikas pārprodukcija Latvijā vairs nav aiz kalniem. Tieši otrādi – Židrūna "trokšņošana" krietni sapurina klausītāju – šo mākslinieku pirmais albums sākas ar panciski banālu pieteikuma frāzi: "Grupa Židrūns. Aiziet!"

Jau vārds "Židrūns" vien liek uzdot jautājumus, jo pat visdīvainākos grupu nosaukumus pieredzējušais būs spiests atzīt, ka tas skan neparasti. Vai tas būtu kādas vēl neizpētītas dabas stihijas vai slepenas ēdienreizes nosaukums? Sākotnēji tika izdomāts stāsts, saukts par Židrūna dzelteno pasaku, ka grupa nosaukta lietuviešu izcelsmes Pilsrundāles dzejdara Židrūna Girdauska vārdā, jo viņš esot uzrakstījis un nodevis grupai pirmos tās dziesmu tekstus, bet tūliņ pazudis, un turpmāk vairs neviens viņu nav redzējis. Pat ne uz vienu koncertu neesot atnācis. Laikam ejot, līdzīgi kā Instrumentiem krita pandu maskas, arī Židrūna stāsts par lietuviešu izcelsmes puisi palika vien arhīvos, un tagad trešajā albumā Židrūns un tas, ko nevar nest kā mūzikas un dziesmu tekstu autori minēta pati grupa. Izņemot trīs tekstus – dziesmu Esmu un Varat cerēt ("Mūsu pasaule nenāks./ Varam cerēt, bet nenāks") pamatā ir Guntara Godiņa dzejoļi, savukārt Grass ir viņa atdzejotais somu autores Heli Lāksonenas dzejolis.

Guntara Godiņa dzejoļus solists Klāvs Kalnačs izmantojis arī savas otrās grupas Nielslens Lielsliens dziesmās, un viņam ar šo dzejnieku izdevies saskarties arī senāk – bērnībā reiz kopā ar tēvu esot baudījis viņa uzsauktās pankūkas ar sēnēm un pirms pāris gadiem uzdūries viņa dzejoļu krājumam, laukos izglābjot to no sadedzināšanas krāsnī.

Židrūna instrumentālistu Ulvja Urtāna (bass), Ritvara Bīdera (ģitāra) un Anrija Korpa (bungas) saspēle ir reizē šķietami haotiska un organiska, jo patiesībā šajā organizētajā haosā visi četri dalībnieki orientējas un jūtas kā zivis ūdenī – bez vispārpieņemtās sajūtas, kādai būtu jāpārņem, kad iestājas haoss. Savulaik latviešu grupa Depo sava spilgtā, bet īsā mūža laikā tika salīdzināta ar jaunā gadu tūkstoša garāžroka renesanses karognesējiem The Strokes, un instrumentu saspēles ziņā, brīžiem priekšplānā izvirzoties basģitārai un soloģitārai saliekot tikai īsus, garšīgus skaņu akcentus, bet solistam dziedot kā no kādas citas planētas, to varētu teikt arī par Židrūnu. Savukārt ar reiz vienādajiem grupas dalībnieku skatuves tērpiem mūziķi atgādināja zviedru The Hives parodiju. Arī Židrūna mūziku varētu dēvēt par histērisku un uzvilktu – nervi ir nospriegoti līdz pēdējai robežai, kad tie jau teju, teju trūkst. Tādi ir gan instrumentālie aranžējumi, gan solista vokāls, kas izkliedz tekstus, it kā laužot pārējo dalībnieku savilktās muzikālās līnijas, bet tajā pašā laikā tās papildinot.

Grupas dziesmu teksti ne vienmēr rakstīti dzejas formā – brīžiem tā ir proza, jo jebkuru sakāmo var arī izdziedāt, pielāgojoties muzikālajam piedāvājumam vai otrādi, un šī spēja piemīt katram kaut cik muzikālam bērnam, bet pieaugušie parasti to norok zem stereotipiem par to, kā pareizi vajadzētu skanēt dziesmām – ar atskaņām, pantiņiem un piedziedājumu, kas atkārtojas, lai paliktu atmiņā. Židrūna gadījumā tas mēdz būt viens pats vārds, kas tiek atkārtots, pat pārspīlēti un ar zināmu ironiju tiek izcelta tā nozīme, un tas varētu būt jebkurš vārds, kas dziesmas tapšanas stadijā šķitis šajā vietā fonētiski iederīgs – nav svarīgi, vai tas ir lietvārds, kāda darbības vārda forma vai saiklis.

"Nekad neizvēlies tikai šo pasauli, ja nezini par citām!" dzied Klāvs vienā no Židrūna dziesmām, atgādinot citātu, ko Guntis Berelis 1998. gada recenzijā laikrakstā Diena dēvējis par Noras Ikstenas romāna Dzīves svinēšana vadmotīvu, pieļaujot, ka tas arī romānā patiesībā ir citāts no kāda cita laikmeta. Tad kāpēc lai tas būtu zaudējis aktualitāti viena – interneta – laikmeta ietvaros? Mēs visi citējam cits citu un bieži vien nemaz nezinām, ka to darām. Toties mēs zinām, ka tad, kad mēģinām iepazīt citu pasauli, vienmēr ir iespēja pazaudēt šo, kas tagad zem kājām, ja jaunā sagādās vilšanos.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja