K.V.Gluka Ķīnietes Rundāles pilī Senās mūzikas festivālā ir projekts, ko diriģents Andris Veismanis vēlējās veidot jau vairākus gadus
Cēsu mākslas festivāla atklāšanā nodiriģējis īpaši gatavoto Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmu — simfoniju par leģendārās grupas Queen tēmām un Imanta Kalniņa 4.simfoniju —, Andris Veismanis nevar atļauties laiski iemalkot vīnu un pakot ceļasomu jau sen pelnītām brīvdienām ar ģimeni. Jāturpina strādāt, turklāt jau pārsteidzošā, neikdienišķā intensitātē. Šosvētdien Starptautiskajā Senās mūzikas festivālā Rundāles pilī viņš diriģēs K.V.Gluka viencēliena komiskās operas Ķīnietes iestudējumu, bet nākamnedēļ divus lielus mūzikas notikumus Baltā flīģeļa svētkos Siguldas pilsdrupu estrādē.
Kad tad, ja ne vasarā?
"Tā vienkārši sanācis, jo vasaras Latvijā ir pilnas mūzikas notikumu un datumi pārklājas. Cēsu mūzikas festivāla atklāšanas koncerts bija ieplānots jau sen. K.V.Gluka Ķīnietes Rundāles pilī ir projekts, ko vēlējos veidot jau vairākus gadus, un mani aizrauj ideja turpināt izrādes un koncertus Siguldā — vietā, kuras muzikālo auru iekopuši Daiņa Kalna rīkotie Opermūzikas svētki. Kad tad, ja ne vasarā?" jautā Andris Veismanis. Uz sarunu viņš ierodas darba maratona virpulī un izskatās žirgts, lai gan iepriekšējā dienā vadījis četrus dažādus mēģinājumus. Tiekoties gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan paša vadīto Vidzemes kamerorķestri, kurš iesaistīts projektos Siguldā un Rundālē. Tas viss — atvaļinājuma laikā, pēc kārtējās sezonas Operā, kur Andris Veismanis ir štata diriģents.
Baroka mūzikā A.Veismanis iemīlējies, klausoties kontrtenoru iertakstus, un arī pats savulaik uzstājās, dziedot kontrtenoru. "Bērnībā dzirdot, kā dzied kontrtenori, tas tik ļoti valdzināja, ka gribēju pats pamēģināt. Kad sāku dziedāt korī, bieži augstākās tenora notis ņēmu falsetā. Tā pamazām falseta diapazons attīstījās. Neesmu augstās domās par savu falseta dziedāšanu, bet tas man deva labu atspērienu — varu strādāt ar dziedātājiem, jo saprotu, kā veido skaņu un ko darīt, lai tā izklausītos skaisti. Tas, kas mani valdzināja, bija belkants — skaistā dziedāšana." Dziedāt ar skaistu skaņu, toni, smalku artikulāciju un piepildītu afektu — skan mūziķa ideāls.
Tā ir arī vēlēšanās attīstīt mūziku uz antīkiem pamatiem. "Mūzikā vienmēr ir zināma laikmeta kavēšanās: glezniecība un literatūra sāka baroku daudz agrāk. Tāpēc es mūzikas baroku vienmēr saistu ar renesansi. Kāpēc senajās operās dziedāja kastrāti? Tāpēc, ka Bizantijā visi galvenās administratīvās personas bija einuhi. Šī civilizācija gāja bojā, taču mainot un ietekmējot visu Eiropas kultūras attīstību."
Hendeļa operas Rinaldo iestudējums top diriģenta sadarbībā ar horeogrāfi Džeinu Džindželu, ar kuru pirms desmit gadiem kopā mūsu Operā veidots citas Hendeļa operas Alčīna iestudējums. Toreiz viešņa bija horeogrāfe iestudējumam, kura režisore bija Kristīna Vuss. Kopīgais radošais rezultāts tika novērtēts ar Lielo mūzikas balvu un slavēts ārzemju viesizrādēs. Bet vēl krietni agrāk Lielo mūzikas balvu izpelnījās Andra Veismaņa un domubiedru veidotais vēsturiski pirmais baroka operas iestudējums Latvijā — H.Pērsela Didona un Enejs. Neaizmirstamā pirmizrāde Anglikāņu baznīcā notika 1993.gadā, aizsākot senās mūzikas autentiskās interpretācijas bumu Latvijā, rosināja arī Senās mūzikas festivālu dzimšanu.
Izaudzis korī
Strādājot Operā, kurā viņš pirms vairāk nekā desmit gadiem ienāca kā kormeistars, A.Veismanis visbiežāk ir diriģents — asistents lielajiem uzvedumiem. Viņš saka — tā ir lieliska skola. Bet sākums tai bija dziedāšana kamerkorī Ave sol pie Imanta Kokara un koru diriģēšana. 1989.gadā A.Veismanis nodibināja kori Sacrum, pirmo privāta uzņēmuma sponsorētu profesionālu mūzikas vienību, kas jau toreizējās perestroikas apstākļos pārsteidza ar daudziem atklājumiem gan baroka, gan arī jaunākās mūsdienu mūzikas lasījumos. Tas parādīja ceļu šodienas kormūzikas līderiem, piemēram, Mārim Sirmajam un Intam Teterovskim, kuri abi dziedāja Sacrum.
Bet kā jaunās jomas apguva A.Veismanis pats? "Neesmu studējis seno mūziku Bāzelē vai Amsterdamā, kur tagad studējuši vairāki jauni, talantīgi mūziķi. Tolaik vēl valdīja uzskats, ka īstā mūzika sākas ar Bahu. Taču patiesībā Bahs ir ilgas un bagātas attīstības augstākā virsotne. Guvu impulsus no pasaulē sastaptajiem mūziķiem, izmantojot iespējas vērot meistaru mēģinājums." A.Veismanis priecājas, ka bijis daudz iespēju strādāt ar labiem māksliniekiem. Šodien arī viņš labprāt strādātu ar autentiskiem instrumentiem, taču "pagaidām nav iespēju to pilnasinīgi izdarīt, jo vienkārši nav tik daudz baroka instrumentu, ar kuriem dabūt skaņu labā līmenī". Andris norāda, ka baroka mūzikas interpretācijas lielmeistaru Arnonkūra un Leonharda pirmie 1970.gadu autentiskie ieraksti bijuši nebaudāmi un skanējuši kā "santehnikas brīnumi".
A.Veismanis arī nedomā, ka viņa paša pirmie mūzikas lasījumi bijuši ko vērti. "Es tikai eksperimentēju gan ar skaņu, gan ar izteiksmi. Bet, saskaroties ar baroka un klasicisma vecmeistaru darbiem, jūtu, ka manī atveras logs uz šo pasauli. Mūzika ieskanas, un esmu kā citā laikmetā. Tā rosina iztēli, tur ir mode, tērpi, arhitektūra, cilvēki, domas. Tā nav visu laiku, bet uzplaiksnī ik pa mirklim un sagādā lielu prieku... Tā ir sastapšanās ar esenci, jo labākie komponisti ir laikmeta esence, viņi dod visspēcīgāko impulsu. Pat ja dzīvojuši nomaļus, vienā istabiņā."