Neoklasicisma skaņtēlu valodā risinātais koncerts Mibemolmažorā Dambārtonas ozoli veltīts ievērojamajam amerikāņu diplomātam, mākslas mecenātam un filantropam Robertam Blisam un viņa dzīvesbiedrei Milbretai Blisai. Laulātā pāra trīsdesmit gadu kāzu jubilejai pasūtinātais darbs, tā autora, Igora Stravinska vārdiem runājot, tapis “Baha Brandenburgas koncertu stilā”. Jo īpaši skaidri šeit izgaismojas 3. Brandenburgas koncerta klātbūtne un baroka laikmeta Concerto Grosso koncepta iezīmes. Koncerta kontekstā īpašs ir gan Stravinska mākslinieciskais rokraksts, gan ASV galvaspilsētas Vašingtonas vēsturiskajā Džordžtaunas apkaimē esošais īpašums Dāmbārtonas ozoli un abu amerikāņu mecenātu, Roberta un Milbretas Blisu personības. Kā ASV diplomātiskā dienesta pārstāvis Roberts Bliss no 1912.–1919. gadam rezidēja Parīzē un tieši šeit ar plašu redzesloku apveltītā diplomāta sirdī iedegās interese par mākslas kolekcionēšanu. 1920. gadā Blisi iegādājas īpašumu Kolumbijas Federālajā apgabalā un nosauc to par Dambārtonas ozoliem. Seko īpašuma paplašināšana, ēku pārbūve neokoloniālisma stilā un plašās mākslas kolekcijas un bibliotēkas pārvietošana uz jauno apgaismības templi. Pēc arhitekta Lourensa Granta Vaita projekta Dambārtonas īpašumā 1928. gadā top mūzikas telpa, kurā desmit gadu vēlāk savu pirmatskaņojumu piedzīvo Stravinska koncerts. Pats autors veselības problēmu dēļ gan pirmatskaņojumā nepiedalās, tāpēc muzikālo vadību savās rokās ņem komponiste, diriģente un neskaitāmu muzikālo dižgaru audzinātāja Nadja Bulanžēra.
1940. gadā Blisi īpašumu novēl Harvardas universitātei; te izvietota zinātniskā bibliotēka, Bizantijas mākslas un Pirmskolumba laikmeta mākslas kolekcijas un pētniecības institūti. 1944. gadā Dambārtonas vārds izskan arī starptautiskajā politiskajā arēnā. Šeit tiek organizēta Lielā četrinieka – ASV, Apvienotās Karalistes, PSRS un Ķīnas Republikas - miera un drošības konference, kurā galīgi tika noformulēta Apvienoto Nāciju Organizācijas ideja un struktūra. Stravinskis Dambārtonu ozolos viesojas arī vēlāk, tai skaitā atskaņojot savu Septetu, kas veltīts Dambārtonas Zinātniskajai bibliotēkai. Savus skaņdarbos Dambārtonas ozoliem veltījuši arī Ārons Koplends un Džoana Tauvera.
Jurisprudences studijas pametušais pianists Roberts Šūmanis (1810-1856) savu jaunrades potenciālu galvenokārt izteicis kamermūzikas žanrā. Tomēr sava radošā mūža otrajā pusē komponists radījis arī četras simfonijas, vienu operu, vairākas orķestra uvertīras, virkni oratoriju un koncertus soloinstrumantam ar orķestri.
Pēc atgriešanās no koncertceļojuma pa Krievijas impēriju, kura laikā Roberts Šūmanis un viņa dzīvesbiedre Klāra Vīka apmeklē arī Rīgu, komponists piedzīvo dramatisku nervu sabrukumu. Radošais darbs nu pilnībā apstājies un, sekojot ārsta ieteikumam, Šūmaņi dodas uz komponista bērnības miera ostu Drēzdeni. Maniakāla depresija, nāves bailes, trokšņi ausīs, bailes no metāliskiem priekšmetiem, bezmiegs un raudu lēkmes raksturo komponista neapskaužamo stāvokli. Tomēr gada laikā Roberts Šūmanis ir jaušami atguvies un 1845. gada rudenī top Otrās simfonijas meti. Visa nākamā gada garumā komponists turpina darbu pie simfonijas izstrādes un orķestrācijas. Šūmaņa ciešanas un emocionālā drāma skaidri un nepārprotami veido skaņu audekla kopējo dramaturģiju - no sīvas cīņas ar draudīgiem spēkiem (pirmajā daļā) tā attīstās līdz triumfālai uzvarai (finālā), savukārt simfonijas otro un trešo daļu raksturo drudžains nemiers un dziļa melanholija. Analoģisku virzību no tumsas uz gaismu varam atrast arī Ludviga van Bēthovena kompozīcijās, proti epohālajā Piektajā un Devītajā simfonijā.
Fēliksa Mendelszona vadībā Šūmaņa Otrā simfonija savu pirmatskaņojumu piedzīvo 1846. gada 5. novembrī Leipcigas Gewdanhaus zālē. 19. gadsimta gaitā simfonija bauda plašu publikas apbrīnu, kas valdošajā romantisma laikmetā tai piedēvēja īpašu metafizisku oreolu.
Līdzās klasiķu darbiem Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertā ieskanēsies arī mūslaiku metafiziskie motīvi. Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jāņa Petraškeviča Kamersimfonija 34 instrumentiem un solo perkusijām Echoing Distances. Par savu darbu pats autors teic: “Līdzīgi kā citos manos darbos, arī par jaunā opusa skanisko matēriju esmu domājis kā par domājošu un jūtošu būtni, citiem vārdiem – kā par skanisku personu. Lai arī centrālās šeit ir tieši muzikālās likumsakarības un iekšējā strukturālā loģika, šī ir mūzika, kuras rašanās ir saistāma arī ar ārpusmuzikālām idejām."
Skaņdarbs ir komponista veltījums izcilajam perkusionistam Guntaram Freibergam un ir tapis pēc īpaša kamerorķestra Sinfonietta Rīga pasūtījuma.
Mākslinieku ģimenē dzimušais un augušais komponists Jānis Petraškevičs savas muzikālās gaitas aizsācis Emīla Dārziņa mūzikas visdusskolā, kur mācījies vijoļspēli, mūzikas teoriju un kompozīciju pie Ģederta Ramaņa. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Petraškevičs studējis Pētera Plakida kompozīcijas klasē, vēlāk Stokholmas Karaliskās Universitātes Mūzikas koledžā pie Svena Dāvida Sandstrema un Gēteborgas universitātē pie Ūles Licova-Holma. 2014. gadā Petraškēvičs JVLMA aizstāvējis promocijas darbu Daudzdimensionalitāte 20. gadsimta otrās puses avangarda mūzikā un ieguvis mākslas doktora zinātnisko grādu. Izglītību un pieredzi papildinājis daudzos starptautiski nozīmīgos meistarkursos.
Ar skaņdarba Bultas lidojums... ierakstu Jānis Petraškēvičs 1997. gadā guva ievērību UNESCO International Rostrum of Composers Parīzē. Ensemble InterContemporain pasūtījumā tapis trop proche/trop loin (pirmatskaņots Parīzē, Žorža Pompidū centrā 2002. gadā). 2003. gadā par darbu Et la nuit illumina la nuit Petraškēvičs izpelnījies l. vietu ABAM Composers Competition Hamburgā. 2014. gadā Londonas Vigmora zāles un Ensemble Modern (Frankfurte) pasūtījumā tapa skaņdarbs gefährlich dünn (pirmatskaņots Vigmora zālē tajā pašā gadā). Par skaņdarbu Darkroom Petraškēvičs 2013. gadā saņēma Lielo mūzikas balvu un 2014. gadā - AKKA/LA Autortiesību bezgalības balvu. Komponista darbi atskaņoti Austrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Kanādā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Polijā, tostarp Venēcijas Biennālē (2008), ISCM Pasaules mūzikas dienās (2008, Viļņā), koncertsērijā Musica Viva Minhenē (2012), festivālā Varšavas rudens (2013), Ultraschall Berlin (2015), Archipel (2015, Ženēvā), Donaueschinger Musiktage (2018).
Žurnālos Mūzikas Saule un Rīgas Laiks publicējis virkni laikmetīgās mūzikas jautājumiem veltītu rakstu. Kopš 2011. gada ir JVLMA mācībspēks, kā vecākais kompozījas pasniedzējs, sākot ar 2017. gadu. Kopā ar JVLMA kolēģiem, profesoru Rolandu Kronlaku un profesoru Guntaru Prāni 2017. gadā kūrējis izstādi Pierakstītā skaņa Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.2020. gadā paraksta sadarbības līgumu ar nošu izdevniecību Edition Gravis.
Sitaminstrumentālists Guntars Freibergs ir viens no 2014. gadā dibinātā ansambļa Perpetuum ritmico dalībniekiem, kā arī pedagogs Mārupes mūzikas skolā un Ventspils Mūzikas vidusskolā. Kā solists uzstājies ar orķestriem Latvijā, Krievijā, Vācijā, Bulgārijā un Čehijā.
Guntars Freibergs divkārt nominēts Lielajai mūzikas balvai. 2010. gadā kategorijā Gada jaunais mākslinieks, savukārt Perpetuum ritmico sastāvā – 2016. gadā kategorijā Gada koncerts. 2012. gadā ieguvis otro vietu prestižajā Zalcburgas marimbas konkursā un 2011. gadā – Grand prix sitaminstrumentu konkursā Fermo (Itālija).
Muzikālās gaitas Guntars Freibergs sāka Valkas mūzikas skolā un turpināja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Viņš mācījās arī Maskavas Centrālajā mūzikas skolā Marka Pekarska klasē; no 2007. līdz 2011. gadam studēja Strasbūras Mūzikas konservatorijā; 2014. gadā ieguva maģistra grādu Antona Bruknera Lincas Universitātē, kā arī papildināja prasmes Briseles Karaliskajā Mūzikas konservatorijā.
Guntars piedalījies meistarklasēs pie vadošiem sitaminstrumentu spēles meistariem Keiko Abes, Momoko Kamijas, Bogdana Bacanu, Pētera Sadlo, kā arī papildinājis prasmes Zalcburgas Mozarteum vasaras akadēmijā un Villekrozes akadēmijā Francijā.
Koncerta tiešraides kods nopērkams Biļešu paradīzē.