Liepājas simfoniskā orķestra, solista, obojista Pētera Endzeļa un diriģenta Māra Sirmā izpildījumā skanēs trīs sengaidīti komponista jaundarbi - Septītā simfonija, Koncerts obojai un miniatūra Santakrusa.
Par vēl neskanējušajiem darbiem autors izteikties nevēlas un "atšuj", citējot latviešu literatūras klasiķu atziņas: "Klusēšana ir zelts!" Vaicāts, kādēļ tapis koncerts ar obojas solo, Imants Kalniņš atzinis, ka obojas tembrs ir īpašs: "Tam ir noslēpumains, orientāls valdzinājums, un tas nav salīdzināms ne ar vienu citu pūšaminstrumentu." Oboju spēlē arī komponista dēls, populārais dziedātājs un orķestra Rīga mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš, tomēr pirmatskaņojumā dzirdēsim Latvijas Nacionālās operas un Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmās obojas Pētera Endzeļa solo.
Obojas koncerts bija gatavs jau 2010. gadā, tomēr pirmatskaņojums vairākkārt atcelts. "Esmu ļoti priecīgs, ka to uzticēja man. Mūzikai ir tipisks Imanta Kalniņa rokraksts, koncerts ir ļoti melodisks, pozitīvs un gaišs," stāsta Pēteris Endzelis un piebilst, "I. Kalniņa mūziku ne ar ko citu nevar sajaukt. Man tā vienmēr asociējas ar dabas skatiem, kurus tikko atkal, jau piekto reizi, izbaudīju Jaunzēlandē - gan ziemeļu, gan dienvidu salā." Īpaši šai reizei tapusi simfoniskā miniatūra stīginstrumentu orķestrim Santakrusa, kuras galvenā tēma skanēja 2007. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajā Maksa Friša lugā Santakrusa. "Interesanti, ka šis stāsts sarakstīts 1944. gadā Šveicē, bet kara klātbūtne nekur nav jūtama. Tikai mīlestība, ilgas, romantika no pirmās nosarkšanas līdz kaisles uzbangojumam," uzsver Māris Sirmais.
Sen gaidīto Imanta Kalniņa Septīto simfoniju no Sestās šķir piecpadsmit gadu. Tās ieceri autors neatklāj, sakot, ka pārstāstīt vārdos to, ko vēsta mūzika, ir apmērām tas pats, kas mēģināt aprakstīt, kā smaržo puķe. Atliek vien gaidīt, kas komponistam šajā žanrā sakāms pēc dinamiskās, roka enerģijas pārpilnās Ceturtās simfonijas (1973), zīmīgi citētās tautasdziesmas Caur sidraba birzi gāju Piektās simfonijas finālā (1979) un Balles pilī Rabindranata Tagores dzejas iedvesmotajā Sestajā simfonijā ar kora līdzdalību (2001).
Māris Sirmais teic, ka šī programma viņam ir liels izaicinājums, jo līdz šim viņam bijis maz saskarsmes ar Imanta Kalniņa mūziku. "Ņemot vērā viņa domāšanu, nopietno un padziļināto interesi par Korānu, Austrumu kultūras vērtībām, reliģiju, ar interesi gaidīju, kāda būs viņa jaunā mūzika. Bet, manuprāt, Imants Kalniņš ir palicis viņš pats. Savu kodu - vieglo, rotaļīgo rokrakstu, dziesminieka talantu - viņš nav zaudējis," atklāj Māris Sirmais. Tikpat skops un noslēpumains kā pret žurnālistiem komponists esot arī komunikācijā ar izpildītājiem: laipns, atsaucīgs, bet neko nestāsta. Tomēr informācijas noplūde (simfonijas daļu klusie nosaukumi) ļauj uzzināt, ka simfonijas pasaule vedīs bērnības leļļu istabas pasaulē (kas radniecīga romantiskajai bērnības idealizēšanai Pētera Barisona darbos), trausli kristāliskā sapņu dārzā, ikdienas tempam un stresam tepat uz ielas, līdz nonāksim majestātiskā templī.
Tre
Zane
Dvoržāks