Komponē piecos no rīta
"Jāņa Ivanova mūzika ir Liela, Dziļa un Nopietna," Juris Karlsons piekodina, ka šie apzīmējumi rakstāmi tikai ar lielo burtu. "Viņam piemita vislielākais darba godaprāts. To apliecināja jau tas vien, ka vasarnīcā Jūrmalā viņš ik rītu cēlās piecos un ar pirmo vilcienu brauca komponēt uz savu dzīvokli Rīgā, Martas ielā. Pēc tam viņš brauca atpakaļ uz Jūrmalu," Juris Karlsons padalās vienā no daudzajiem nostāstiem par komponistu, ilggadējo Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesoru, kādreizējo Radiofona skaņu režisoru, simfoniskā orķestra diriģentu un Latvijas radioraidījumu un televīzijas komitejas māksliniecisko vadītāju.
Kā viens no pieciem bērniem zemnieku vecticībnieku ģimenē Preiļu Riebiņu pagasta Babros 1906. gada 9. oktobrī dzimušais komponists Jānis Ivanovs, Latvijas izcilākais simfoniķis, ir viens no Latvijas kultūras kanona stūrakmeņiem mūzikā. Viņa simfonijas un skicējumi vēsta par Latgales dabu un cilvēka pārdzīvojumiem, sarežģītiem dvēseles un gara konfliktiem. Ar savu novatorismu, bet vienlaikus arī ar skumja, noslēgti atturīga liriķa dabu viņš vēl aizvien dzīvo mūziķu mutvārdu folklorā. Arī par savu īpašo, t. s. krāsu dzirdi - viņš katru noti un tonalitāti dzirdēja citā krāsā, turklāt pirmais paša mākslas darbs bijusi septiņu gadu vecumā lauku mājās apgleznotā krāsns. Jānis Ivanovs ir sacerējis 21 simfoniju un brīnišķīgus darbus citos žanros. Pats savulaik mūsu mūzikas patrona Jāzepa Vītola meistarklasē izskolots, licis pamatus latviešu kompozīcijas skolai. Viņa kompozīcijas klasi absolvējuši Ringolds Ore, Oļģerts Grāvītis, Juris Karlsons, Maija Einfelde, Romualds Jermaks, Alfrēds Tīss, Ruta Vintule-Skudra, Lolita Vambūte, Jānis Porietis, Edvīns Zālītis, Maija Ķēniņa, Jānis Lūsēns, mācījušies arī Pēteris Plakidis un Raimonds Pauls.
Mierīgi, pamazām
"Iznāk, ka biju pēdējais viņa skolnieks. Žēl, ka viņš aizgāja no dzīves 1983. gada pavasarī tieši pirms mana diplomdarba, simfoniskās poēmas Vīzija nodošanas. Jūtos vainīgs viņa priekšā, jo šad tad neapmeklēju stundas. Ja kāds neatnāca, viņš sēdēja klasē vai staigāja šurp, turp pa garo gaiteni otrajā stāvā," atceras Jānis Lūsēns. "Viņam galvenais bija komponēšana. Nedomāju, ka pedagoģiskais darbs viņam bija sirdslieta. Stundās parunājāmies par visu ko, dzīves gudrību no viņa guvu vairāk nekā instrumentācijas knifu." Lūsēns visspilgtāk atminas mūzikas analizēšanu, kas attīsta nevis pragmatisku pieeju lietām, bet drīzāk trenē sajūtu par mūziku, harmoniju, attīstību. "Viņš bija ļoti inteliģents un tolerants. Iemīļots viņa teiciens bija: poco, poco - mierīgi, pamazām. Man patika Stravinska mūzika, un arī viņš par to bija sajūsmā. Bet tolaik te aktuālo Imanta Kalniņa 4. simfoniju profesors ļoti kritizēja, it īpaši tās pirmo daļu. Viņš teica "tā nav nekāda simfonija!". Bet Bītli, tie, viņaprāt, bija super. Viņš neiebilda, kad savā Omāra Haijama ciklā iekļāvu rokgrupu ar perkusijām, ģitārām un sintezatoru." Izrādās, ka allaž nopietnajam, ārēji pat drūmajam Jānim Ivanovam mājās bija laba džeza skaņuplašu kolekcija - to zina stāstīt Jāņa Ivanova vedekla Irina Ivanova, kura nelielā namiņā Pārdaugavā, Krūtes ielā iekārtojusi Jāņa Ivanova muzeju. Komponists tur nav dzīvojis, taču namiņš bijis tik līdzīgs viņa Latgales bērnības mājām Babros. Ivanoviem (Jānim Ivanovam ar viņa visa mūža mīlestību Leonoru un dēlu, pianistu Igoru Ivanovu) savulaik piedāvāti dzīvokļi jaunceltnēs, bet viņš atteicies: Martas ielā ir klusāk un ērtāk. Tur viņš nodzīvoja 44 gadus. Ivanoviem arī nekad nebija televizora. Tas traucētu komponistam strādāt. Šī iemesla dēļ viņš arī atteicies kļūt par konservatorijas rektoru. Kompartijas Centrālkomitejas sekretāram Jānim Kalnbērziņam Ivanovs teicis, ka vadošais amats pārvilktu svītru visam viņa turpmākajam radošajam darbam. Irina Ivanova izstāsta, ka toreiz Ivanovu izglābis Baltijas kara apgabala virspavēlnieks I. Bagramjans, kurš pateicis, ka nevajagot komponistu novērst no radošā darba. Toreiz par rektoru nozīmēja koru korifeju Imantu Kokaru. Jānis Ivanovs arī kategoriski izvairījās no piedāvājumiem stāties komunistiskajā partijā un tā arī neiestājās. Viņa 5. simfoniju, kurā, pēc paša vārdiem, bija "ietverts viss, kas bija sakrājies tos (kara - I. L.) gadus", saskaņā ar 1948. gada 10. februāra VK(b)P CK lēmumu nokritizēja, ka tai nepiemīt komunistiski optimistiska noskaņa. Zīmīgi, ka pēc tam viņš nav komponējis skaņdarbus ar tekstu. Kordziesmu vietā uzrakstīja slavenās Vokalīzes.
Jāņa Ivanova Mūzikas dienas viņa dzimtajā pusē tiek svinētas kopš 1983. gada. Šogad komponista jubileju svin visā Latgalē. Tieši komponista dzimšanas dienā 9. oktobrī Latgales vēstniecības Gors Lielajā zālē Rēzeknes kamerorķestris diriģenta Jāņa Stafecka vadībā atskaņos čella koncertu, kura soliste būs Šveicē dzīvojošā jaunā latviešu mūziķe Gunta Ābele, un 6. simfoniju, kuru pats komponists nodēvējis par Latgales simfoniju. Koncertu pārraidīs arī Latvijas Radio 3 programma Klasika. Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā 12. oktobrī notiks audzēkņu koncerts Veltījums, bet 13. oktobrī Ludzas mākslas skolā, 18. oktobrī Zilupes, 19. oktobrī Baltinavas un Kārsavas mūzikas un mākslas skolās skanēs koncertprogramma Zināmais un nezināmais Jānis Ivanovs. Komponista 110. jubilejai būs veltīts arī jauno pianistu konkurss Latgales skicējums, kas 25. novembrī notiks Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā.
prieks, ka