Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā – Kristapa Pētersona simfonija

un paldies visiem lieliskajiem Kalsona operas izpildītājiem,kuri ar savu patieso emocionalitāti spēja komponista krāšņajai paletei piedod jaunas krāsas! Bravissimo!

p.s. Jebkurā gadījumā. Ir lieliski, ka tiek rakstītas simfonijas un tas notiek arī Latvijā.

Noklausījāmies. Melodiskums, tonalitāte, atturīga dinamika, loģiska (pat paredzama) ritmika - tas viss liekas nedaudz neparasti mūsdienu mūzikai un zināmā mērā tas bija patīkams pārsteigums. Taču tēlu un ideju ziņā ir vilšanās. Darbs liekas par daudz ilustratīvs, bet sirdspukstu motīvs pat naturāls. Miegs var būt spēcīga metafora ne tikai brīvību atņemošos režīmos (kolaboracionisms), bet arī nosacīti brīvā patērētājsabiedrībā (konformisms). Miegs var būt arī individuālās dzīves aspekts - neuzdrīkstēšanās darīt vairāk un radošāk. Un to visu diemžēl šajā darbā nesanāca sadzirdēt. Fizioloģija ir būtiska lieta, daudziem ir problēmas ar miegu, bet šaubos, vai tāpēc jāraksta simfonija. Tādēļ jo spilgtāks kontrasts bija Vaska Pirmais čellkoncerts, kurā bija gan Bruknera idejiskā vēriens, gan arī nedaudz Mālera groteskas (režīma propagandas umpa-pā). Kalsona operas svītas izpildījumā būtu noderējuši titri.