Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Maija Kovaļevska: Skatuve ir mana dzīve

Atslēgties no operas pasaules es nemaz nevaru- kā jau darbaholiķe, saka pasaules zvaigzne Maija Kovaļevska, kura pēc triju gadu pauzes dzied Latvijā.

Tatjana man vienmēr bijusi sapņu loma. Tāpēc ir īpašs prieks to dziedāt arī Latvijas publikai. Tas ir kā sapņa piepildījums, saka pasaules operzvaigzne, latviešu soprāns Maija Kovaļevska, kura šo lomu dziedās Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins Siguldas Opermūzikas svētku iestudējumā. Maijai Kovaļevskai, kura Ņujorkas Metropolitēna operā vien nodziedājusi vairāk nekā 50 izrāžu četrās lomās, šī ir Eiropas debiju sezona. Spoži panākumi gūti Mikaēlas lomā Ž. Bizē operā Karmena Londonas Karaliskajā operā un tās trīsdimensiju kinoversijā, titullomā P. Čaikovska operas Jolanta koncertuzvedumā Drēzdenes Semperoper, Milānas La Scala Liu lomā un Vīnes Valsts operā- Tatjanas tēlā.

Kovaļevska mani suģestēja uzreiz. Protams, balss ir vissvarīgākais, taču kāda veiksme - viņai ir arī filmu zvaigznes izskats!, par latviešu dziedātāju izteicies pasaulslavenais tenors Plasido Domingo. Šis viņai būs jau trešais Jevgeņija Oņegina iestudējums pēc debijas Glainburnas festivālā Anglijā 2008.gadā un šovasar Vīnes Valsts operā. Dzimtenē Maija Kovaļevska uzstāsies pēc trīs gadu pauzes.

Ko tev nozīmē Opermūzikas svētki Siguldā?

Sigulda bija mana pirmā skatuve. Tā man palīdzēja saprast, ka tieši dziedāšana ir tas, ko gribu darīt un palīdzēja man izveidoties. Visas lomas, kuras esmu dziedājusi Siguldā, veidojušas mani kā solisti. Tāpēc īpašs prieks te atgriezties.

Kā sokas darbs ar režisoru Juriju Aleksandrovu?

Uzreiz bija labs kontakts. Man patika, ka viņš atnāca ar gatavu koncepciju: kāda ir Tatjana un kādu viņš redz izrādi. Skatījums būs citāds, nekā publika gaidīs. Tatjanas tēla stereotipa nebūs. Bet lai tas paliek noslēpums.

Savādāks, nekā pati gaidīji?

Arī man tas ir pārsteigums, bet ļoti patīkams. Ja uzdevums ir grūtāks, rodas lielāks azarts.

Ar ko Tatjanas tēls tevi aizrauj?

Manuprāt Jevgeņijs Oņegins ir viens no patiesākajiem un skaistākajiem, stāstiem, kāds ir jebkad izstāstīts uz skatuves. Šī Čaikovska  opera un Pučīni Bohēma ir divi vispatiesākie darbi. Dziedātāju uzdevums ir būt pēc iespējas dzīvākam un patiesākam uz skatuves. Citas operas ir mākslīgākas, sadomātas, bet šie abi stāsti ir tik patiesi un aktuāli, ka katrs tajos var saskatīt savu dzīvi. Tāpēc Bohēmas beigās, kad nomirst Mimī, visi raud un aizdomājas par savu dzīvi. To ir arī vienkārši uztvert. Ja atnāk cilvēks, kurš vēl nekad nav bijis operteātrī, domāju, ka viņš noteikti atnāks vēl.

Nemulsina, ka operā nav nekā no Puškina ironijas?

Mūzika romantizē un padara emocionālāku jebkuru tēlu. Mūzikā vēstījums vienmēr ir kaislīgāks, jūsmīgāks — sakāpināts. Jurija Aleksandrova skatījums gan ir ironisks.

Kā juties debitējot Drēzdenē, Milānā un Vīnē?

Gan Milānas La Scala, gan Vīnes Valsts operā publika ir ļoti prasīga. Tur ir tradīcijas un tas ir liels izaicinājums staigāt pa tiem pašiem skatuves dēļiem un dziedāt lomas, kuras te dziedājuši lielie dziedātāji. Savukārt Amerikā reakcija ir kā lielā stadionā.

Impulsīvā Milānas publika ir slavena arī ar nežēlību. Var izsvilpt jebkuru.

Šodienas publika visbiežāk protestē pret režiju. Par laimi mums bija ovācijas. Vīnē bija pārsteidzoši, ka jau uz mēģinājumiem nāca cilvēki ar ielām manām bildēm, un prasīja autogrāfus, vēl pirms izrāde bija nodziedāta. Radās nereāla sajūta, ka Vīne ir maza mūzikas saliņa: viss ap operu! Opera tur tiek ļoti augstu vērtēta un ir kaut kas ļoti īpašs.

Tev arī nācies protestēt pret režiju, kurā nācies darboties? Dziedātāji pat lauzuši līgumus: kails uz skatuves neiešu.

Līdz šim man, paldies Dievam, ar režisoriem ir veicies, un vienmēr ir atrasts vidusceļš. Ja man kas nav pieņemams, pasaku režisoram.  Galvenais ir gala rezultāts un, pat ja bijušas domstarpības, viss aizmirstas, kad notiek izrāde.

Filmēties patīk?

Trīsdimensiju Karmena Londonas Karaliskajā operā bija jauka pieredze. Jau mēģinājumos mums sekoja ar kamerām un ar t.s. stadekamiem, lai pierodam, jo kameras priekšā jebkuram ir samulsums. Pēc tam jau bija vieglāk, jo zināju: te man sekos, te nāks un filmēs sejā, te no augšas nolaidīsies. Šķiet,  ka 3D ir nākotne, jo arvien vairāk ir tādu televizoru un gada beigās iznāks arī mūsu Karmenas DVD. Tad arī mājās to varēs skatīties ar speciālajām brillēm.

Tu arī sevi tā noskatījies?

Smiekli nāca. Jocīga sajūta sevi vērot tik tuvu, ka varēja redzēt katru sīkāko niansīti, acs pievēršanu. Tagad ir tāds laikmets, kad  cilvēki koncentrējas uz to, ko var redzēt. Plates un CD jau kļūst par pagātni.

Tev arī?

Domāju, ka opera ar to tikai iegūst, ka vizuālais ir tik svarīgs.

Operdīvai jābūt kā modelei?

Nākas piestrādāt, tāpēc ļoti aktīvi nodarbojos ar sportu un uzturu sevi fiziskā formā, arī ar jogu.

Ar kādu sportu nodarbojies?

Eju uz trenažieru zāli. Ja iespējams, katru dienu!

Pēc izrādēm droši vien esi izsalkusi, taču …ēst nedrīkst?

Muļķības! Bet ir svarīgi ēst pareizi, un diētai jābūt balansētai: mazāk gaļas ēdienus, vairāk dārzeņus, augļus un zivis. Veselīgu ēdienu.

Kūciņas sev esi aizliegusi uz visiem laikiem?

Par laimi saldumi man negaršo, tāpēc nav grūti atturēties. Bet cukuru vispār nelietoju. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka kafija bez cukura ir daudz garšīgāka un ka tā var izbaudīt tās rūgto, patieso garšu.

Dzīvojot Itālijā taču neiztikt bez itāļu pastas, bez makaroniem?

Jā, bet limitētā daudzumā. Jo īpaši vakarā.

Itālijā tev patīk?

Patīk.

Nav par karstu?

Nē. Tieši laikā!

Ar ko šī zeme tevi savaldzinājusi?

Pirmkārt ar operas kultūru, jo opera ir dzimusi Itālijā. Mācības pie Mirellas Freni, pie kuras pirmoreiz aizbraucu 2003. gadā. Man patīk, ka viņi bauda dzīvi, māk priecāties un ir atvērti un saulaini- tādi, kā viņu klimats, jo saulīte vienmēr spīd. Man ļoti patīk itāļu ēdiens un arī cilvēki.

Esi atradusi jaunus, tuvus draugus?

Īstie draugi ir Latvijā. Ārzemēs katrs koncentrējies vairāk uz sevi, un nevari izkratīt draugam sirdi.

Patīk uz skatuves būt skaistajos, greznajos veco laiku tērpos, jeb ar azartu izspēlē pazīstamās operas džinsos, biznesa kostīmiņā?

Tas atkarīgs no operas. Bohēma klasiskā veidolā izrunā vairāk. Bet Berlioza Benvenuto Čellīni Terēzes lomā man nekas nelikās savādi, lai gan tur bija dīvaini tērpi, citplanētieši, roboti, helikopteri.

Ko agrāk nepieredzētu nācās uz skatuves darīt?

Ārijas laikā bija jānomaina trīs kostīmus. Nodziedu režitatīvu, ieskrienu Terēzes istabā (aizkulisēs). Tur gaida trīs ģērbējas. Mums bija treniņš, kurā skaitīja sekundes. Nācās pasvīst un paskriet, bet pēc trim nedēļām viss izdevās. Izrādē viena kleita bija palikusi vaļā un partneris dziedot no aizmugures neuzkrītoši aiztaisīja. Neviens neko nepamanīja.

Kas būs lielākais nākotnes izaicinājums?

Jauna repertuāra apgūšana, jaunas lomas. Bet tas lai paliek noslēpums.

Nesen mainīji aģentūru: kāpēc?

Izvēlējos Itālijas aģentūru Opera Art, jo aģents Alesandro Ariozi ir ļoti labs, strādā dziedātāju labā, un mums ir arī ļoti labs kontakts. Viņš šobrīd strādā ar Ervinu Šrotu, Leo Nuči, ar Plāsido Domingo Itālijā un Spānijā, Hozē Karerasu, Džozefu Kalleju, Barbaru Fritoli, Salvatori Ličitru… Arī Vitorio Grigolo, ar kuru tikko dziedājām kopā Metropolitēna operā Bohēmā.

Viesojoties Rīgā Anna Ņetrebko stāstīja, kā esat iedraudzējušās.

Jauks kontakts bija jau no pirmā brīža. Kad 2006. Gada decembrī debitēju Metropolitēnā, starpbrīdī pie manis negaidot ienāca Anna. Viņa mani apskāva un apsveica. Tik ļoti mīļi, jauki, koleģiāli. Es viņu ļoti cienu, viņa ir izcila māksliniece.

Viens ir ilgoties un piepildīt sapni. Bet sapņu lomu atkārtojot jau rutīna?

Tas mirklis vienmēr ir vienreizējs. Kad esmu uz skatuves, sevi vairs neanalizēju. Tad esmu Mimī, donna Elvīra vai Tatjana, ļaujos procesam un viss. Protams, ir ļoti jauki, ja ir partneris, kurš palīdz, atbalsta un atraisa lomai. Tie ir burvīgākie katarses brīži, kad saproti, kāpēc tur, uz skatuves esi. Tāpēc! Katrs iedod kaut ko no sevis, un loma uz skatuves aug. Domāju, ka tas ir pats skaistākais mūsu darbā, ka skatuves partneri, diriģenti un režisori mainās. Katru reizi ir jauns uzdevums.

Kā atpūties, atslēdzies?

Man labāk patīk strādāt. Tā īsti atslēgties no operas pasaules un no sava darba nemaz nevaru, kā jau darbaholiķe. Vislabāk jūtos pie Vidusjūras. Tā ir vissiltākā, visskaistākā. Tad izslēdzu pilnīgi visu: internetu, telefonu. Tikai jūra un saule. Jūra dod enerģiju, lādiņu. Ja jāizvēlas starp ezeru, upi un jūru — tā noteikti būs jūra.

Tava grūtākā skatuve?

Milānas La Scala prasīja vislielāko saņemšanos, koncentrēšanos. Jo īpaši tāpēc, ka tā bija Liu loma Pučīni operā Turandota, kas ir itāļu operas zelta repertuārs. Debija izrādījās veiksmīga un publikas atsaucība bija ļoti liela.

Mēdz būt lampu drudzis, trīc kājas?

Ir dienas, kad jūtos kolosāli jau no rīta un izrāde ir kā rotaļa. Bet ir dienas, kad balss neskan labi, esmu saaukstējusies. Tad sāku kontrolēt katru skaņu. Tas ir vissliktākais, ja dziedātājs sāk sevi klausīties, kontrolēt. Taču jāturas līmenī, zem kura nevar noslīdēt. Arī tad, ja jūties slikti, un tomēr izlem dziedāt. Tomēr vēlams atcelt izrādes.

Esi atcēlusi?

Ņujorkas Metropolitēna operā esmu atcēlusi tikai vienu izrādi, kad gulēju galīgi slima ar gripu. Gripa neļāva arī debitēt Berlīnē.

Kas tev vajadzīgs, lai noskaņotos izrādei?

Koncentrēties palīdz joga. Pusstundu pirms izrādes izpildu bāzes vingrinājumus. Tas palīdz atbrīvot un iesildīt ķermeni, jo nedrīkstu uz skatuves justies stīva. Nomierina lūgšana. Vienkārši Tēvreize. Paļaušanās uz Dievu un mirkli, kad top, tiek radīts.

Un kad izrāde jau galā?

Ir lomas, no kurām viegli iziet ārā, bet citas  emocionāli tā paņem ka ir grūti atgriezties ikdienā. Pamostos no rīta un vēl īsti neesmu Maija, bet Mimī vai Mikaēla. Paliek žesti, tēla īpašības. Elvīras spāņu temperaments un liktenīgās sievietes, fūrijas agresīvā aktivitāte. Eiridīke bija tikai gars, tāpēc kustības bija palēninātas. Tā kustējos arī nākošajā dienā. Skatuve paņem, tur neko nevar darīt. Un uz skatuves nomirst pa īstam. Pēc tam gribas pabūt vienatnē.

Maz atliek dzīvei?

Var teikt, ka skatuve ir mana dzīve. Ja tā nav, tad nav jēga kāpt uz skatuves. No Tatjanas tēlā izmantoju daļu no savas personīgās pieredzes. Maija un Tatjana ir diezgan tuvas viena otrai.

Konkurences spiediens ir zvērīgs?

Esmu konkursu dziedātāja. Tieši konkurence vienmēr radīja azartu. Arī pasaules vēsturē bija Marija Kallasa un Renāta Tebaldi. Arī komponisti un diriģenti sadzimst reizē. Kāpēc? Varbūt tāpēc, lai būtu azarts? Tā ir patīkama konkurence. Nevis nogalinoša.

Kā visvairāk prombūtnē pietrūkst no Latvijas?

Latviešu valodas. Reiz zviedru kolēģis Peters Matei, ar kuru dziedājām Vīnē, man vaicāja: tu runā itāliski, latviski, angliski, vāciski, dzīvo Itālijā un esi no Latvijas. Kas tu īsti esi? Tad sapratu, ka domāju un jūtu latviešu valodā. No tā nevar izvairīties. Tās ir saknes. Pietrūkst latviešu rupjmaizes. Mums ir visgaršīgākā maize. Nekur citur pasaulē tāda nav.

Maija Kovaļevska dzied Latvijā:
Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins Siguldas pilsdrupu estrādē 30. VII plkst. 21 un Ventspils teātra namā Jūras vārti 2. VII plkst. 19.
Garīgās mūzikas labdarības koncertā Rīgas Domā kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu 6. VII plkst. 19.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja