Daiga Mazvērsīte: «Šis bija mans iekšējais pasūtījums, jo Zābers ir viens no maniem mīļākajiem dziedātājiem kopš bērnības. Šī grāmata ir mans mīlas stāsts ar Jāni Zāberu. Reti kura laikabiedre spēja palikt vienaldzīga pret viņa šarmu: bijis ļoti patīkami ar viņu kopā strādāt, apgaroja jūsma. Es arī nepaliku vienaldzīga pret viņa šarmu un to, cik godīgs, vienkāršs un krietns cilvēks viņš bija. Tādi mūsdienās ir retums. Turklāt viņš bija īsts vīrietis un. laukos audzis, visu dzīvi uztvēra vienkārši, kā darbu. Viņā nebija zvaigžņu snobisma: es, man, ko jūs te? Ne viņa uzvedībā, ne priekšnesumos, ne attiecībās ar kolēģiem nebija iedomības vai augstprātības. Tas ir apbrīnojami, jo esmu sastapusi tādus pūšļus un snobus: nodzied trīs koncertiņus un vairs nesveicinās! Mūsu virtuālā «kopdzīve» bija kompensācija manam privātās dzīves vakuumam šajā brīdī. Man vienmēr līdzi ir viņa skaņu ieraksti, ar viņu braucu uz darbu un mājup, par viņu domāju. Bet rakstniecība šajā valstī ir dārgs hobijs. Pērn pieteicos uz Kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju: ja iedos, rakstīšu. Materiālus gan vācu jau gadiem. Pamatīgā kastē ar uzrakstu: «Jānis Zābers». Kad dabūju stipendiju, piespiedu sevi izdarīt līdz galam. Kaut gan līdz galam to nevarēs nekad. Paliek daudz neatbildētu jautājumu, un vai tos vēl kāds pētīs? Dziedātāja 75. jubilejas sakarā gribēju vismaz komatu pielikt.
Tāpēc arī nosaukums: Pusvārdā. Jānis Zābers?
Esmu pateikusi gandrīz visu, ko zināju. Pusvārdā palika viņš. Reti kuram bijis jāpiedzīvo tik nežēlīgs liktenis: augstajā lidojumā tevi nogāž pilnīgi gar zemi. Kritiens nebija vienā dienā. Tas bija pakāpenisks, ar balss zudumiem, ar slimošanu un «norautām» operu izrādēm. Grūti iedomāties, kādas mokas viņam bija jāpārdzīvo un kādu vīrišķību vajadzēja, lai staigātu paceltu galvu un izliktos, ka nekas nav noticis. Tagad jau arī ir cilvēki, kur neiet pie dakteriem. Viņš, manuprāt, negāja vīrišķības dēļ: nepieļāva domu, ka viņam kas kaiš. Arī ārsti, pat vispieredzējušākie, bija diezgan bezspēcīgi, vēzi diagnosticēja pusgadu. Viss ir tik nesaprotami un tik netaisnīgi. Tāpēc gribēju izpētīt un pielikt punktu baumām, kas bijušas visādas. Zāberam bija ļaundabīgs smadzeņu audzējs. Bet kas attiecas uz Vasermaņa reakcijām, piedodiet, testi ir negatīvi. Beidziet tenkot! Baumoja arī, ka viņam esot dēls Krimuldas apkaimē…Smags liktenis bija visai Zābera dzimtai: šajā saulē palikusi tikai brāļameita.
Varbūt tāpēc viņa vārdu tagad cilā tik maz? Nez kā būtu, ja komponisti Lūciju Garūtu un diriģentu Teodoru Reiteru tik mērtķtiecīgi nedaudzinātu viņu radinieces?
Daina Pormales kundze man arī zvanīja un jautāja: vai ziniet, ka Zābers ir dziedājis arī Lūcijas Garūtas Dzīvo kvēli? Es saku: tas ir viens no maniem iemīļotākajiem ierakstiem. Ierakstīju MP3 un grūtos brīžos klausos, kā viņš dzied tenora solo. Balsī parādās metālisks tembrs, it kā viņš tiešām ar šķēpu un zobenu ietu karā. Žilbinoši! Bet mani ļoti pārsteidz tas, ka šo ierakstu Radio 3 Klasika kanālā tā arī nekad nav raidījis*. Digitālajā fonotēkā redzams: nekad! Izrādās ka arī profesionāļu atmiņa ir samērā īsa.
Jubilejas atceres koncertu rīkoja nevis Opera, bet pūtēju orķestris Rīga, kas izveidots jau pēc dziedoņa nāves.
Prms gada, noklausoties orķestra Latvijas dzimšanas dienai veltīto estrādes dziesmu koncertu ar Baibu Berķi un Ingu Pētersonu, teicu direktorei ka ar šiem dziedātājiem vajag uztaisīt koncertu ar Zābera dziedāto populāro mūziku. Uz karstām pēdām ierakstīju diskus un iedevu viņiem. Pēc tam I. Breģes atsūtīja epastu: Rīgas dome neiedeva finansējumu. Rezultātā koncertā nebija nekā no viņa estrādes repertuāra… Zābera dziedātās opermūzikas CD prezentācija notika tieši Operā, taču izskatās, ka Operā viņš ir sen aizmirsts. Nez, vai jaunie solisti par Zāberu ir dzirdējuši?
Kas pamudināja ne tikai mīlēt un apbrīnot, bet rakstīt?
Pirms pieciem gadiem manās rokās nejauši nonāca avīzīte Saskarsme ar sirdi plosošu stāstu par Jāņa Zābera un viņa sievas Birutas mīlestību un laimīgo laulību. Man palika mute vaļā. Bet nākamajā avīzē bija publicēts dziedoņa brāļa Miervalža Zābera pretraksts, ka tās ir muļķības. Saņēmos, atradu Meirānu Vecā Cepļa telefonu un piezvanīju – lai pastāsta par brāli raidījumu ciklam No putekļainā plaukta. Aizbraucu un mēs tik ilgi runājām, ka sapratu, ka vairs neko nesaprotu. Tas bija ļoti saviļņojoši. Tā bija mūsu vienīgā tikšanās un viņa pēdējā intervija, jo Miervaldis drīz pēc tam aizgāja mūžībā. Uztaisīju divus raidījums un dabūju Radio un Televīzijas padomes balvu nominācijā «Gada raidījums». Taču joprojām liekas, ka žūrija labo atzīmi iedevusi nevis par manu darbu, bet par Zābera balsi. Jo tā ir pasakaina. Saņemot balvu, teicu, ka par šo naudu varēšu nopirkt datoru un uzrakstīt grāmatu. Nopietna nodoma man toreiz nebija, bet es jutu milzīgu pieķeršanos viņam kā māksliniekam un noslēpumu viņa dzīves stāstā. Jutu: būs romāns ar asarām un mīlestību. Taču balstīts uz dokumentiem. Es nepretendēju uz mākslu,šis ir pētījums. Pagājušo ziemu nosēdēju arhīvā. Izrādījās, ka tas ir ļoti interesanti un iesūc līdzīgi internetam, jo tu domā, kur vēl ko varētu meklēt?
Zābera muzejs ir tālu laukos. Tu varbūt varētu redzamāk un vērienīgāk popularizēt Zābera devumu?
Jau painteresējos par iespējām izveidot Zābera mājas lapu. Bet jāmeklē finansējums. Un, Dievs nedod, uzradīsies kāds radinieks, kurš pateiks ka tās ir tikai viņa tiesības? Viss ir ļoti jauki, kamēr radinieki saka: jā, jā, dariet! Bet tas parasti turpinās līdz brīdim, kad viņi sajūt naudas smaku. Tādi gadījumi pasaulē ir bijuši. Starp citu, tieši tas, ka neesmu radiniece, apgrūtināja izpētes gaitu. Kad Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā interesējos, kā bija ar to sadarbību ar čeku (jo arī tā par Zāberu baumots), man atbildēja: ja neesat radiniece, tādu izziņu nevaram dot. Stradiņa slimnīcā arī atteica.
Bērnu triekas skartais Miervaldis gan savulaik nesavtīgi strādāja muzejā dzimtajos Meirānos…
Viņš to turēja līdz beidzamajam brīdim un bija galvenais gids. Tas bija viņa mūža darbs. Tagad Zābera muzeja liktenis nav zināms, jo zeme pieder vienam, bet mājiņa — citam. Madonas novadpētniecības muzeja īpašums agad privatizēts. Un ja ir četri īpašnieki, piedodiet, es tur neredzu nākotni.
Kas dara Zābera balsi tik pasakainu?
Tā ir dziedinoša. Šo iedarbību nevar medicīniski definēt, bet es to izjūtu.
Atmiņu krājumi mēdz būt fragmentāri un pelēcīgi, savukārt aizraujošajie romāni grēko pret faktiem.
Kā pētīt un uzrunāt, saviļņot?
Es to mēģināju, jo esmu gan pētniece, gan žurnāliste. Esmu pietiekami trenējusies sieviešu žurnālos un dzeltenajā presē, cenšoties dabūt vieglumu. Izdevēji brīžiem iebilda, ka grāmatā ir dažas vietas, kur dzeltenuma drusku par daudz. Bet es esmu vienkāršs cilvēks un arī rakstīju vienkāršiem cilvēkiem — lai viss ir skaidri pateikts. Ja arī tur ir kaut kas dzeltens, tas nav manis izdomāts, bet gan balstīts uz laikabiedru atmiņām, atspoguļojot tenku gaisotni, kas virmoja ap Zāberu. Es sevi nekādā gadījumā nesaucu par rakstnieci. Esmu pētniece. Šis ir dokumentāls pētījums par visu, ko esmu uzzinājusi. Tur nekas nav izdomāts. Bet ja gribētu izpētīt visu, es grāmatu nepabeigtu nekad mūžā. Lai gan ļoti gribējās uzrakstīt, kas ir belkanto, un par 1960. gadu aso cīņu starp padomju un itāļu vokālo skolu piekritējiem, kuras dēļ arī Zāberam neklājās viegli. (Oponenti uzskatīja, ka viņš ir liriskais tenors un nedrīkst dziedāt dramatiskā tenora partijas – piemēram, Hermaņa lomu Pīķa dāmā). Un kāpēc laikā, kad vara spieda uz oriģinālrepertuāru, Operā tomēr negribēja iestudēt vēsturiski slaveno A.Žilinska operu Zelta zirgs? Repertuārā to iekļāva tikai pēc lēmuma «no augšas». Bet tam, ar Jāni Zāberu Antiņa lomā bija tādi panākumi, ka teātri pat iesauca par Zelta zirga vārdā dēvēto operteātri. Arī tagad publikas netrūktu, ja vien to neiestudētu ar kājām gaisā, bez Stikla kalna un Antiņa.
Kāpēc ap tik labestīgu mākslinieku vijās tik daudz intrigu, baumu?
Viens no zemūdens akmeņiem bija valstsvīru lielās simpātijas pret Zāberu. Tālaika Operas direktors Valdis Rūja man stāstīja, ka viņi speciāli nāca uz teātri, sēdēja savā ložā, bet pēc tam Kalnbērziņš nopirka dārgāko konjaku un gribēja parunāties. Tas nebija ar kuru katru. Iecienīta bijusi arī Rita Zelmane un Vera Davidone. Zābers bijis ļoti patīkams sarunu biedrs, vienkāršs un sirsnīgs. Iespējams ka valstsvīriem traucēja citu mākslinieku distancētība. Zāberu arī aicināja dziedāt valdības koncertos par atsevišķu samaksu. Citiem tas skauda. Padomju savienībā laikrakstos par personisko dzīvi nerakstīja. Bet ir tīri cilvēciski vēlēties zināt, kā māksliniekam klājas, kādas puķes viņam patīk, kas garšo? Dzīves pēdējos divos gados, kad viņš slimoja, parādījās tikai viens rakstiņš žurnālā Liesma: ka viss būs labi, atkal dziedās, tikai drusku jāpavingro un re, jau stūrē motorlaivu. Izrādījās, ka viss ir marķēts, lai parādītu, ka padomju medicīna dara brīnumus un mākslinieku izārstēs. Zāberam patiesību slēpa, bet viņš visu saprata, tikai bija labs aktieris un izlikās. Blakus ar «laimīgām sejām» pozēja sieva un viens no uzticamākajiem draugiem Maigurs Andermanis…
Ja nu tava grāmata izraisa skandālu?
Saprotu, ka var būt cilvēki, kuriem nepatiks. Domāju sievas Birutas ģimeni. Es runāju ar vienu no māsām, taču np citiem laikabiedriem par Birutu esmu dzirdējusi ļoti maz laba. Man jau Jumpravas grāmatā sakarā gadījās, ka cienījamie mākslinieki pateica: ja grāmata iznāks tāda, mani sūdzēs tiesā. Biju atļāvusies uzrakstīt to, kas tiešām, bija, bet viņiem nepatika. Izdošana aizkavējās, jo viņi cītīgi rediģēja nepatīkamās lappuses.
Tomēr piekāpies?
Tas bija pasūtījuma darbs, tāpēc cieši sirds nesāpēja. Zābera gadījumā Mansardam aiznesu jau gatavu grāmatu: ja gribat, drukājiet. No skandāla nebaidos. Viedokļi ir dažādi, bet vai patiesība eksistē? Tomēr dokumenti, arī 52 vēstules, kuras Jānis Zābers rakstīja sievai no Itālijas, izstāsta daudz. Interesanti, ko pētnieki varēs uzrakstīt par šodienas zvaigznēm, ja vēstuļu vairs nav un diez vai kāds glabā visus epastus? Tos rakstot, vairs neiedziļinās. Bet Jānis Milānā, atnācis no teātra, sēdēja istabā un rakstīja Birutai vēstules uz astoņām lappusēm...
Tad jau romantiskā mīlestība tomēr bija?
Muzikālās komēdijas teātra soliste Biruta (iepriekš — Harija Liepiņa pirmā sieva, dzimusi Ķiģele), bija krietni vecāka par Jāni, un mācīja viņu kā uzvesties un pat kā dziedāt, lai gan pati konservatoriju beidza ar trijnieku. Jānis, izmācījies Itālijā un izbraukājis visu PSRS, Birutu attīstībā apsteidza, tomēr viņa nez kāpēc joprojām jutās pārāka. Viņa pazaudēja realitātes sajūtu un nesaprata, ka dzīvo ar zvaigzni: vajadzētu uztaisīt brokastis, vakariņas. Brālis atcerējās, ka viņu mājās nekad nav bijis, ko ēst. Kā man stāstījuši laikabiedri, Zābers katru rītu Operā stāvējis kā štiks pie bufetes, gaidot kad atvērs. Kolēģi prasījuši: Jānīt, ko tu te tik agri, ja tikai vakarā jādzied? Viņš teicis: ēst gribas!
Nav brīnums, ja aizņemtiem māksliniekiem ledusskapis ir tukšs.
Nezinu, vai viņiem vispār bija ledusskapis. Dzīvoklis bija iekārtots ļoti askētiski un kas zina, kur palika nauda… Saprotu, ka to lielā mērā notērēja par Birutas tualetēm. Par to liecina mūžīgās zīmītes: «odziņ, es tev tās zeltītās kurpes un somiņu Maskavā nedabūju». Acīmredzot bija nostādīts, ka Biruta ir galvenā un par viņu ir jārūpējas. Viņam ar laiku tas apnika. Zāberam netrūka pielūdzēju, kas sarka un bālēja viņa tuvumā, vēstulēs atzinās mīlestībā un pat uz kapa gulēja. Pēc nāves no viņa ģērbtuves iznesti divi lielie cukura maisi, pilni ar vēstulēm un zīmītēm, kuras viņam sūtīja kopā ar puķēm. Ārste Gaļina Timčenko bija neprātīgi, līdz ausīm iemīlējusies un bija gatava upurēt visu. Bet viņš pateica nē. Kāpēc? Domāju, ka tur risinājušies dramatiski notikumi. Diemžēl ļoti daudzas vēstules ir pazudušas un nav nonākušas muzejā. Itālijas vēstules nesaprotamā kārtā vispirms nonāca pie rakstnieces Ingrīdas Sokolovas.
Ko tev pašai iemācījusi Zābera dzīve?
Mums ir ļoti daudz līdzīga, laikam tāpēc radās nepārvaramā tieksme būt kopā. Viņš nemācēja pateikt nē, jo bija audzināts kā pienākuma cilvēks, strādāt. Lauku cilvēka darba tikums viņu pavadīja visu mūžu, un viņam likās: ja mani sauc, ir jāiet! Un kad viņš saprata, ka tā dzīvot nevar, bija jau par vēlu. Es gan jau pāris gadus protu vismaz pateikt savu cenu. Jo man jāraksta, jāstrādā Latvijas Radio, bet es gribētu arī studēt maģistratūrā, būt par pasniedzēju un uzrakstīt latviešu vieglās mūzikas vēsturi. Tā ir mana tēma jau divdesmit gadus, un ja ne es, tad kurš? Esmu ļoti ziņkārīga, tāpēc nevaru apstāties. Pieteicos KKF stipendijai rakstīt par komponisti Elgu Īgenbergu. Noraidīja, bet es pieteikšos atkal, un varbūt izdosies grāmata uz viņas apaļo jubileju nākamgad. Viņai arī saistībā ar Zāberu uzdūros ik uz soļa. Bet kad Komponistu savienībā interesējos, kad Īgenberga tur uzņemta, priekšsēdētāja man jautāja: bet kas tā tāda? Gīgenberga? Atmiņa ir ļoti īsa. Bērni pat vairs nezina, kas ir kolhozs un komunists, tāpēc cenšos paskaidrot, kas ir LPSR, partijas centrālkomiteja un Komponistu savienības Mūzikas fonds.
Esmu vienmēr apbrīnojusi šo fenomenu: Kallasa, Šaļapins, Piafa, Zābers. Vēl nebija interneta un reklāma bija bērnu autiņos, bet tās ir zvaigznes, kuras palikušas atmiņā. Bez video, čata un skaļajām reklāmām: superzvaigzne viesojas ciematā! Ir tik nožēlojami, ka tagad reklamē visus puskoka lēcējus un 13 gadus vecus bērnus jau sauc par zvaigznēm. Tas ir absurdi un nelietīgi, jo degradē profesionālisma latiņu, devalvē zvaigznes, ģēnija, leģendas jēdzienu. Zāberu tauta pēc koncerta no universitāte iznesa uz rokām, jo viņš tāds bija vienīgais, bet tagad zvaigžņu lietus nāk virsū no visām pusēm. Jaunam talantam vajag laiku nobriest, nevis uzreiz izbāzt uz skatuves un iemest šovbiznesa haizivju aplenkumā kā Maiklu Džeksonu. Zābers 13 gadu vecumā gāja piektajā klasē, diezgan slikti mācījās, prata spēlēt vijoli, stabuli un ģitāru, bet pat nesapņoja stāvēt uz vienas skatuves ar dziedātājiem, kuros klausījās pašu būvētajā radioaparātā.
Gan jau arī toreiz bija cilvēki, kuri izslēdza radio, kad tur atskanēja klasiskā mūzika?
Tā nebija gan, jo mūzikas loma radiofonā bija pavisam cita, nekā tagad. Radio muzikālais vadītājs bija simfoniķis Jānis Ivanovs, proporcija bija stipri par labu akadēmiskajai mūzikai, bija nopietna atlase, ko raidīt. Cilvēki tika pieradināti pie citām muzikālajām vērtībām. Padomju latviešu komponistu — Žilinska, Ķepīša, Sama, Grāvīša autorkoncerti gāja uz «bis!» jau pirms sāka dziedāt Jānis Zābers. Mūzikas kultūra tika apzināti veidota. Vēlāk arī estrādes oriģinālmūzikā darbojās profesionāļi. Nebija haosa, kā šobrīd, kad raida pilnīgi visu, kur nav rupju vārdu vai pilnīgi šķība dziedāšana un nav neviena, kurš pateiktu: šī dziesma neskanēs, tas nav līmenis.
Kādā šodienas jaunajā talantā sadzirdi nākamo Zāberu?
Nē, jo pēckara paaudzei mūzika bija visa dzīve. Viņi neskaitīja naudu un neteica: man ir grūti, es nevaru. Zāberam kolēģi aizrādīja: tu neievēro režīmu, jāņem brīvdienas! Bet viņš gāja un dziedāja visur, kur sauca. Un kad piedāvāja vēlreiz stažēties La Scala, atteicās, jo gribēja dziedāt uz skatuves, kur jutās pa īstam dzīvs. Rīgā bija jāiztiek ar dzimtajiem āboliem un speķi koferī, lai Jānim Mediņskolas eksāmenos būtu uzvalks, brāļasieva atdeva sava mēteļa drēbi. Kad izej tādam pārbaudījumam cauri, nonākt uz skatuves skaistos tērpos bija kā kļūt no Pelnrušķītes uz Princesi. Mākslinieki tad dzīvoja tikai mākslai. Šodienas mākslinieki saņem adekvātu atalgojumu un es domāju, ka nauda ir viens no stimuliem.
Ko uzskati par labāko Zābera ierakstu?
Rūdolfa āriju no operas Bohēma, ģeniālo 1963. gada ierakstu pēc pirmā Milānas perioda.. Tā ir esence: mīlošais, skaistais, jaunais Zābers. Diriģents Edgars Tons esot berzējis rokas un orķestranti piecēlušies kājās, jo visiem jau uzreiz bijis skaidrs, ka tas ir neparasts notikums. Bet kur ir tā grāmatiņa par Edgaru Tonu? Lai es palasītu, izbaudītu, saprastu un varētu paņemt trīs rindkopas savai grāmatai?
Man vismīļākais Kalafa ārijas Ness un dorma (1961) ieraksts — pirmais, pēc kura sabiedrība saausījās, ka nu ir dzimis jauns tenors. Togad Zābers beidza konservatoriju. Klausoties Zāberu bieži gribas raudāt. Viņš dod gan spēku, gan milzīgu katarsi. Tas maigums, siltums, dziedinošais spēks. Tieši mīlestība pret pasauli, cilvēkiem, mūziku. Man liekas, ka jaunie opersolisti ir tikai dziedātāji, bet «veco laiku» zvaigznes Kallasa, Šaļapins, Zābers prata vārdu interpretēt, ielika priekšnesumā dvēseli. Tagad tikai skaistās balsīs dzied smukas notis.
Tomēr tieši tagad izrādēs nevis stāv un dzied, bet izkopj aktiermeistarību.
Meistarība. Bet kur ir dvēsele? Tikko Santā izlasīju interviju ar Asmiku Grigorjanu. Runā par kautiņiem, izcelsmi, savu temperamentu, bet kas tu esi un kāpēc tu dzīvo?
Kas tevi satrauc mūsdienu cilvēkos un vērtību sistēmā?
Pirmkārt, liekulība. Godīgums vairs nav kritērijs. Cilvēki vairs nesaka, ko domā un ir tik daudz tukšu solījumu. Arī kultūrā: cik mums šogad jau bijuši «Gada notikumi mūzikā»? Cilvēkus dezorientē, ka šis ir vissvarīgāk, un tas. Un nav vienotas, kopīgas stratēģijas un idejas, uz ko ejam un kāpēc.
Otrkārt, kaitina atbildības trūkums. Tas, ka cilvēki neko nepadara kārtīgi un līdz galam. Iesāk un pamet. Pats dīvainākais, ka tas viņiem netraucē virzīties pa karjeras kāpnēm. Politiķi vienmēr ir mediju uzmanības centrā un, ja kādu rāda televīzijā, tu automātiski sāc ticēt, ka viņš ir vērtīgs un labs. Diemžēl mums ļoti dominē rakstāmgalda žurnālistika: informāciju gūstam no LETAs ziņām un preses relīzēm, žurnālisti zaudē personisko saikni un balstās uz to, ko viņiem jau pienes kā vērtīgu. Arī mūzikas kritikā ir maz tādu, kuri nebaidās teikt patiesību acīs. Latvija ir maza un es arī esmu saskārusies ar to, ka mani nesveicina, neaicina. Tomēr domāju: vai nu raksti (vai dari) godīgi, vai nemaz. Jebkurā jomā. Tas ir darba tikums. Bet tagad pielūdz citus elkus. Cilvēki, kam ir darba tikums, nebūs uz žurnālu vākiem.
Dzintra Z.
santa
Dace