Mūzikas Ābolu ķocis. XV Starptautiskais senās mūzikas festivāls

Nesaprotu. It kā jau Lūsiņas teiktajā ir nesalīdzināmi plašāka uzslava Jēgeram...

Lūsiņu uzskatu par profesionālāku kritiķi kā tos abus,lai paskolo savu muzikālo dzirdi.

Kas par "dižu" kritiķi-Avramecs,ja nesaklausīja Jēgera "lažošanu" un nesagatavotību Introduzione e gloria atskaņošanā?

Piekrītu muzikoloģes Ineses Lūsiņas viedoklim. Abi 2 k-gi ar saviem komentāriem nogrābstījās kā mironis gar svecēm... Sorry! ja kas!

Ideālie senās mūzikas lasījumi būs dzirdami, kad nerimtīgi varēs saklausīt tembrālo pilnasinību un formveide tiks strukturēta pietiekami pārliecinoši, kā arī pilnasinība un strukturētība nebūs nedz pārāk askētiska, nedz arī - pilnīgi tai pretējā - pārāk eksaltētā manierē vēstīta. Taču tas viss vēlāk, pēc krīzes. Tagad gribētos saprast kā Sinfoniettas mūziķi tās sarežģītās partitūras atainoja? Šķirstīja publikas priekšā ar rokām, vai projicēja uz ekrāna? Un kas būtu "stilistiskā izjūta"? Un kā tā (stilistiskā izjūta) kopā ar iepriekšminēto atainojumu, pievienojot arī spēku un spožumu, kļuva par kaut ko tikpat spilgtu kā Šnē obojas solo? Tas vispār nav iespējams... Un kurā vietā bija vietā Davidčukas balss? Un kā emocionāli atklāti un tieši tēlo jūtas?