Kamēr Latvijas Nacionālā opera krāj spēkus pavasarī gaidāmajai Tanheizera pirmizrādei, Igaunijas Nacionālā opera teātrī Estonia Tallinā septembrī parādīja Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti – muzikāli iedvesmojošu un skatuviski pretrunīgu iestudējumu. Mums nepazīstamā itāļu režisore Pamela Rečinella pagaidām nevar lepoties ar īpaši bagātīgu iestudējumu skaitu, vairāk viņa strādājusi par asistenti un menedžeri, taču divi Džuzepes Verdi operu iestudējumi Erfurtē viņas CV ir atrodami. Jaunais iestudējums Tallinā rāda, ka Pamela Rečinella savu rokrakstu veido tā dēvētajā disonējošās režijas virzienā, mainot darbības laiku un telpu. Viņas versijā tas ir 1980. gadā risināts stāsts par bagātu ķīmijas rūpnieku Dālandu, kura meita Zenta nesekmīgi vingrinās gleznošanā, bet neviens galerists viņas darbus neņem pretī. Savukārt naftas magnāts Holandietis tieši Zentas veidolā saskata izeju no garīgā strupceļa, kurā nonācis, un viņa gara dzīves stāvokli simbolizē septiņi nāves grēki – horeogrāfijas studenti pelēkos uzvalkos ar putnu un zvēru maskām galvā (programmiņā igauniski paskaidrots, kurš radījums atbilst kuram grēkam). Savas simpātijas pret Zentu neslēpj arī policists Ēriks, kuram gan viņas nodarbošanās ar glezniecību nav pieņemama.
Mīlas priesterieņu koris
Darbība pirmajā cēlienā notiek kādā viesnīcas bārā netālu no naftas platformām Norvēģijā, savukārt otrais cēliens – Amsterdamas sarkano lukturu kvartālā, kurā Dālandam ir īpašums – publiskais nams. Šajā kvartālā atrodas arī Zentas mākslinieces darbnīca. Nespēju noturēties, mazliet neironizējis par to, ka vērpēju koris reizēm tiek aizstāts ar šuvējām vai veļas mazgātājām, bet prostitūtu dziedājumu Klīstošajā holandietī dzirdēju pirmoreiz. Turklāt tas risināts tehniski ļoti sarežģīti, jo daļa kora uz skatuves uzbrauc ar divriteņiem un dzied, turpinot braukt pa apli, savukārt cita daļa atrodas dekorācijas – ēku kvartāla – iekšpusē un neredz diriģentu. Tad mīlas priesterienes novelk gaišos putekļu mēteļus, paliekot melnās kleitiņās, uzliek baltas parūkas, un viņu stikla mitekļiem iedegas sarkanas neona kontūras.
Lūzums Zentas un Holandieša attiecībās notiek, kad viņš Zentas izstādes atklāšanā ierauga mīļoto sievieti divdomīgā mizanscēnā ar Ēriku. Zentas uzgleznotie septiņi nāves grēki atdzīvojas divkārt – vispirms kā videoprojekcijas, pēc tam audekli pašķiras, un septiņi mošķi izlien caur tiem. Pašās izrādes beigās piekabinātā aina, kurā pēc piecdesmit gadiem Zenta pabeidz Holandieša portretu, šādi nolasāma tikai programmiņas tekstā – uz skatuves sirmgalve (tā nav pati soliste, bet īpaši noorganizēta statiste) joprojām stāv pie portreta bez sejas.
Pamelas Rečinellas iecere acīmredzot ir padarīt Vāgnera sižetu saprotamāku, taču viņa, likvidējot misticismu ar spoku kuģi, vietā piedāvā diezgan naivu koncepciju ar grēku vizualizēšanu. Tomēr koncepcija, tēlaini izsakoties, izbrauc cauri bangām, jo tā realizēta tehniski augstvērtīgi, pateicoties scenogrāfam Jannim Tavorim, gaismu māksliniekam Metam Haskinsam, horeogrāfam Danielam Kirspū un stilīgajam, vizuāli iespaidīgajam videorisinājumam, par kuru rūpējusies vizuālā dizaina studija Apparati Effimeri no Itālijas. Tas gan būtu vājš mierinājums, ja klibotu muzikālā puse, bet otrajā pirmizrādē tā bija līmenī.
Maigais skarbums
Afišā kā galvenais pirmizrāžu magnēts bija minēts igauņu bass Ains Angers, kura lomu sarakstā šosezon varam lasīt lielākoties Vāgnera varoņus Drēzdenē, Berlīnē, Vīnē, Tokijā un Toronto. Savukārt Rīgā viņu dzirdēsim pavasarī Oroveza lomā Vinčenco Bellīni Normas koncertuzvedumā. Jūnijā un jūlijā Ains Angers Berlīnes Vācu operā atveidos titullomu Modesta Musorgska Borisā Godunovā.
Zentas lomā dublējas abi teātra Estonia dramatiskie soprāni Aile Asonji un Heli Veskusa. Aile Asonji gan vokāli, gan aktieriski pārliecinoši rādīja ilgu pārņemtās jaunās sievietes pārdzīvojumus, kas palīdz viņai kļūt par atzītu mākslinieci. Izmantojot tēla transformāciju no rēga – jūrnieka – par reālu uzņēmēju ar miesu un asinīm, Marijas teātra bass Aleksandrs Krasnovs ļāva balsij skanēt daudz siltāk un maigāk, nekā šīs lomas interpreti parasti atļaujas. Viņš Zentā saskata glābiņu no saviem dēmoniem, tomēr varoņa jūtīgums, sīku aizdomu dēļ faktiski lemjot sevi bojāejai, uz XX gadsimta 80. gadu fona izskatās pārspīlēts (tā ir režijas koncepcijas problēma). Mīlas trīsstūrī īpašu cerību nav somu tenora Jirki Antilas Ērikam, kurš, kaut policists, arī apveltīts ar atturīgu maigumu. Vello Pēna vadītais orķestris spēj uzburt gan brāzmainu vētras atmosfēru, gan jūtīgi būt klāt varoņu emocionālajos pārdzīvojumos. Cik pēdējos gados izdevies pabūt operteātrī Estonia, nevar nejust, ka orķestra sniegums kļūst aizvien pilnskanīgāks un niansētāks.
Igaunijas Nacionālā operā skatītājus šajā sezonā lutina ar diviem operas jauniestudējumiem: bez Klīstošā holandieša gaidāma arī Mocarta Figaro kāzu pirmizrāde 3. februārī.
Klīstošais holandietis
Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā 27.X plkst. 19, 11.XI plkst. 19.