Tikai labākās un mīļākās mūziķu dziesmas "no septiņdesmitajiem gadiem līdz nekad neizpildītām" — šādi uz savu jau gadiem ierasto pavasara koncertu šaizemē šoreiz vilina Boriss Grebenščikovs un viņa grupa Aquarium. "Viņi jau parasti izdomā kaut ko tādu, lai uzsvērtu, ar ko šis koncerts būs īpašs, salīdzinot ar iepriekšējiem. Tas ir mārketinga triks!" izsauktos katrā latvietī mītošais misters skeptiķis. No otras puses — šo rindu tapšanas priekšvakarā lasot tikko latviski izdoto Marinas Vladi grāmatu par Vladimiru Visocki un no rīta klausoties Grebenščikova astoņdesmito gadu koncertu Vjatkā, pārņem gandarījums, ka otro no šiem diviem krievu autordziesmas dižgariem mums tomēr ir tas gods ik gadu klausīties klātienē. Jāatzīst gan, koncertos uztvert B.G. vārdus nereti bijis pagrūti: bagātīgais, bet izsmalcinātais un līdz pēdējai niansei ārtroka, regeja, kantri vai blūzroka aranžējumu ziņā piepucētais instrumentu arsenāls nomāc balsi, un arī labam krievu valodas pratējam saklausīt visu vārds vārdā nav bijis viegli. Šoreiz viss varētu būt citādi, jo koncerts no Kongresu nama ir pārcēlies uz Arēnas Rīga amfiteātri. Kongress ir beidzies!
Mūzika pieder visiem
Vārdi "nekad neizpildītās dziesmas", prātojot ar B.G. ierakstu klausīšanās un koncertu apmeklējuma pieredzes spārniem plecos, ir izskaidrojami un saprotami. Boriss Grebenščikovs pats intervijās ir atzinis, ka dziesmas rodas neatkarīgi no viņa un izmanto B.G. tikai kā izpildītāju. Lai nemulsinātu un neliktu tikai burtiski uztvert vārdu "izpildītājs", nepieciešams paskaidrojums. Ņemot vērā, ka neviens cits, izņemot Grebenščikovu, šīs dziesmas nav sadzirdējis vai nodziedājis pirms viņa, un ievērojot birokrātisko autortiesību likumu, par šo dziesmu autoru nešaubīgi varam uzskatīt Grebenščikovu. Un autors ir spiests izmantot šo birokrātisko grāmatvedības sistēmu, zinot mantības varas pārņemtās pasaules likumus, lai neriskētu kļūst par nošņurkušu dziesminieku, kurš spiests lūgt degvīna malciņam vai maizītes garoziņai. Saprotot arī ne pārāk labi situēto ļaužu nepieciešamību pēc intelektuālās barības, B.G. allaž atbalstījis muzikālo pirātismu, bet to, protams, var uzskatīt par pozu, jo arī šī raksta varoņa daudzkārt citētais Deivids Bovijs ir teicis, ka mūzika jādala par brīvu, bet nauda jāpelna ar autoru simbolikas rotātiem T krekliem.
Katra reize kā pirmā
"Nekad neizpildītās dziesmas" Rīgas koncertā varētu skanēt tālab, ka B.G. mīļuprāt maina sen zināmu dziesmu tekstus, ja sajūt šādas rīcības sekas par piemērotām konkrētā brīža atmosfērai. Krievu mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, reiz vērtējot Grebenščikova daiļradi deviņdesmito gadu vidū, rakstīja, ka viņš katrā savā jaunajā albumā dzied tās pašas vecās dziesmas ar jauniem vārdiem. Tomēr šīs lielākoties no vērojumu vai atziņu iedvesmotām divu rindu prātulām savērptās dziesmas arvien aizkustina, un šai gadījumā ir vietā par ģeniāliem māksliniekiem teiktais, ka viss, kam viņi pieskaras, pārvēršas zeltā. Grebenščikovs vārdus savērpj patiesības nospiedumos uz klausītāja uztveres audekla, dziedot par sievietes, dzimtās Krievzemes miglas vai piedzeršanās eiforisko izjūtu skaistumu, jaunajiem krieviem vai pēcdzīru dienas kvēlajiem solījumiem nekad vairs nedzert, ironizējot par neiegūto un pazaudēto utt.
Netulkojams un neatgriezenisks
Krievu valodas nepārtulkojamo pērļu klātneesamības dēļ savulaik izgāzās B.G. mēģinājums iekarot rietumus ar angļu valodā iedziedāto albumu Radio Silence. Bet nesen Grebenščikovs, kurš vienmēr bijis pārliecināts, ka viņa mūzika ir nozīmīga ne tikai Krievijai, jau uzstājies vienā no prestižākajām Londonas zālēm — Karaliskajā Alberta zālē un ANO ēkā Ņujorkā, dziedot savā valodā. Skaidrs, ka krievu tagad pilna pasaule un viņi spēj piepildīt ne šīs vien zāles, tomēr jāņem vērā, ka īstens mūzikas pazinējs kā skaņu mākslas darbā var klausīties arī nezināmā valodā, veldzējoties tās organiskajā saplūsmē ar ģitāru, flautu, vijoli un bungām. Aquarium mūzika ierauj eiforiskā ceļojumā un pēc tam noliek mūs atpakaļ varbūt ne labākus, bet noteikti vērīgākus attiecībā uz sevi pašu un apkārtējiem, arī virs galvām lidojošajām vārnām un neizbēgamo patiesību, ka dienu pēc gadalaika diktēta, tomēr noteikta laika nomaina nakts. Pat tad, ja tāda laika nemaz nav.