Narva noteikti nav pirmā pilsēta, kas ienāk prātā, meklējot vietas, kur Igaunijā piedāvā operu. To regulāri dara Tallinā, arī vasarās, kad notiek Birgitas festivāls, to dara Tartu Vanemuine, reizi divos gados Pērnavā notiek festivāls Promfest, vēl ir Sāremā Operas dienas, kas jau tagad tirgo biļetes uz Zagrebas operas viesizrādēm nākamā gada jūlijā. Bet Narva?
Taisnību sakot, šogad notiek jau ceturtās Narvas Operas dienas, ko organizē Narvā dzimusī soliste Jūlija Savicka. Pašlaik tas vēl nav notikums, kas pulcētu klausītāju tūkstošus un barotu pierobežas pilsētas ekonomiku, taču festivālam nenoliedzami ir potenciāls.
Spēkojās ar Tartu
Pagājušajā nedēļā Narva zaudēja cīņā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, ko ieguva Tartu. Lai gan Narvas mājaslapā mierinoši vēstīts, ka cīņa bijusi ļoti līdzīga, ir skaidrs, ka Tartu kā kultūras pilsētas statuss ir nenoliedzami stabilāks un neapstrīdamāks. Igaunijas trešā lielākā pilsēta Narva ar 56 000 iedzīvotāju (desmit gados to skaits sarucis par astoņiem tūkstošiem) esot likusi kārti uz pārrobežu sadarbību ar Krieviju – tas ir tikai loģiski, jo, pēc oficiālajiem datiem, 48 500 iedzīvotāju ir krievi un tikai drusku virs diviem tūkstošiem – igauņi.
Narva, gatavojoties cīkstiņam ar Tartu, nenoliedzami ir ļoti centusies. Pilsēta ir sakopta, visur zied puķes, pērnruden atklāts teātris Vaba Lava – Brīvā skatuve, kurā var viesoties dažādi mākslinieki. Ir eleganti izbūvēta promenāde, vēsturiskais cietoksnis, kura rekonstrukcijas pabeigšana gan pārcelta no jūlija uz nenoteiktu laiku rudenī, ir kultūras nams un koncertzāle, ir arī izstāžu zāle vēsturiskā noliktavas ēkā, tiesa, realitātē šobrīd tās ir divas telpas ar interesantu, bet mazliet provinciāli iekārtotu ekspozīciju, kurā atrodama arī viena Šiškina un divas Aivazovska ainavas.
Operas dienas šādā situācijā ir visai izaicinošs projekts, un vismaz tās izrādes, kuras apmeklēju, radīja iespaidu, ka vietējie uz šo pasākumu pagaidām raugās ar zināmu piesardzību.
Paliks tikai rēgi
Minētajā teātrī Vaba Lava divas dienas pirms oficiālās Operas dienu atklāšanas viesojās dāņu kompānija Sew Flunk Fury Wit ar 2016. gadā iestudēto postapokaliptisko leļļu operu Putekļi. Tas ir spilgti izteikts postdramatiskā teātra paraugs, kas apliecina, cik izplūdusi mūsdienās ir operas definīcija. Viena soliste, viens leļļu aktieris, muzikālais pavadījums ierakstīts fonogrammā, lakonisks skatuves iekārtojums – tipisks festivāliem piedāvājams produkts, kas tematiski precīzi trāpa skatītāju bažās par nākotni un rāda pasauli kā vietu pēc katastrofas, kurā eksistē tikai simboliski tēli, kas atdzīvina civilizācijas drumslas leļļu veidolā, lai pastāstītu mirušu cilvēku dzīvesstāstus.
Simboliskie tēli Mēness un Ēna ir pasaules bojāejas liecinieki, kas atdzīvina tēlus no Zemes pagātnes – karavīru, aklu māti, kas nespēj atrast savu bērnu, prostitūtu u. c. Svends E. Kristensens vada lelles, Nīna Sveistrupa-Klauzena izpilda faktiski dziesmu ciklu, kas ir portretu galerija bez sižetiskas attīstības. Lakoniskais noformējums, kurā būtiskākais elements ir vannas un zārka hibrīds, kā arī gaismu partitūra nodrošina apokaliptisku noskaņu, kaut, jāteic, gluži tirpas pār muguru neskrien. Skatītājiem pirms izrādes izdala zvaniņus, taču tie ir jāizmanto tikai vienā īsā epizodē.
Pie Otsa vectētiņa
Operas dienu mājaslapā minēts fakts, ka Krēnholmas manufaktūras kori pirms 162 gadiem vadījis operdziedātāja Georga Otsa vectētiņš. Fabrika, kas līdz Igaunijas pirmajiem neatkarības gadiem un arī padomju laikā bijusi nozīmīga pilsētas sastāvdaļa (ziedulaikos strādājuši pat 11 000 darbinieku), kopš 2010. gada, kad zviedru investoriem pārdotais uzņēmums bankrotējis, stāv tukša un diezgan strauji ieguvusi gigantiska grausta vaibstus.
Tieši Krēnholmas manufaktūras vidū, šķiet, kādā ceturtajā iekšpagalmā, izvietota festivāla telts, kas garantē visiem skatītājiem jumtu virs galvas, turklāt ir gana kompakta, lai solistiem nevajadzētu izmantot skaņu pastiprinošas ierīces. Iespēja nokļūt fabrikā ir ekskluzīva, jo ikdienā tāpat vien tas nav iespējams, tiesa, tiek rīkotas ekskursijas. Šogad Krēnholmas teritorijā notika divas Normas izrādes un mūzikls visai ģimenei Juku, ieplānoti arī vairāki notikumi šīs nedēļas nogalē, uz kuriem vēl iespējams paspēt, – Georga Frīdriha Hendeļa Orlando Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas operas studijas izpildījumā 6. septembrī, kā arī 7. septembrī paredzētais galā koncerts, kurā uzstāsies arī Latvijas Nacionālās operas soprāns Marlēna Keine.
Krēnholmas manufaktūra atrodas uz salas, un uz to var aiziet pa tiltu ar stipri sarūsējušām margām. Turpat blakus vīd vēl viens gājēju tilts, kas savieno Narvu ar Krievijas pusē esošo Ivangorodu. Elektrostacija upē samazinājusi ūdens līmeni, un pa sauso gultni braši aizsoļo robežsargi ar suņiem. Tumsā iekšpagalmus izgaismo zilos toņos, un vide iegūst visai sirreālus vaibstus. Taču, iespējams, efekts būtu vēl lielāks, ja robusto ēku faktūra kļūtu arī par scenogrāfijas sastāvdaļu. Pašlaik skatītājiem tiek lielāks komforts, taču telts iekšpusē saikne ar drūmajiem mūriem tomēr ievērojami vājinās.
Gaišmate pret musulmaņiem
Vinčenco Bellīni operas Norma (1831) iestudējums ir galvenais Narvas Operas dienu magnēts – pazīstams darbs, kura vokālās partijas ir ārkārtīgi sarežģītas un prasa lielu meistarību. Atšķirībā no Siguldas Opermūzikas svētkiem, kuros iestudējums top uz vietas, Narvā uzstājās Starptautiskā Somijas operas kompānija – samērā jauns projekts, kas, cik saprotams no pieejamās informācijas, specializēsies tieši izbraukuma formātā. Tas noteicis arī uzveduma specifiku – ekstrēmi mazu orķestri ar divpadsmit mūziķiem un jauno diriģenti Hloju Difrēnu, nelielu kori un pārbīdāmiem dekorācijas elementiem, ko viegli pārvadāt.
Mūsdienu tehnoloģiju iespējas ļauj strādāt ar videoprojekcijām, kas savā melnbaltajā askētismā liecināja par izrādes veidotāju ziemeļnieciski atturīgo gaumi. Šāda veida izbraukuma izrādes būtu laba ideja arī Latvijas vai pat Baltijas mērogā, jo dod iespēju pievest opermākslu klāt tur, kur varētu neizdoties cilvēkus motivēt tērēt naudu, iespējams, patālajam ceļam līdz galvaspilsētai.
Somu režisors Ville Saukonens idejas līmenī pieteicis aktuālu interpretāciju – par Vidusāzijas valstīm XXI gadsimtā, kurās mīlestība atšķirīgu kultūru pārstāvju starpā ir noziegums. Izrādes veidotāji uzsver multikulturālisma un kultūras tolerances tematiku. Realitātē stāsts gan nolasās nedaudz atšķirīgi, jo Norma, ko atveido stalta, gara auguma, gaišmataina soliste Katrīna Targo, ne tikai ļoti izceļas uz kopumā musulmaniskā fona, bet arī liek uzdot jautājumu, kāda tempļa priesteriene viņa ir un ko viņa patiesībā tur dara. Savukārt Adalžīza Kaisas Nērerantas izpildījumā ir brīvdomīga musulmaniete, kurai zem melnā tērpa paslēpts svītrains T krekls un saplēsti džinsi.
Džuzepes Varano atveidotais Pollions ir virsnieks ar ordeņa lentītēm pie frenča. Tomēr kopumā inscenējums nav pārāk drosmīgs, jo režisors seko oriģināla vēstījumam un mūsdienīgošanas iecerē pārāk tālu neaiziet. Izrāde uztverama kā kompromiss, ņemot vērā šāda sastāva tehniskās iespējas, – orķestra mazais sastāvs brīžiem bija ļoti jūtams, tāpat kā Katrīnas Targo, visticamāk, apaukstēšanās dēļ radušās vokālās problēmas, kas atņēma enerģiju un lika dziedāt piesardzīgi ne vien slavenajā ārijā Casta diva, bet arī ainā, kad izpaužas Normas dusmas par Polliona nodevību.
Lai arī pagaidām spiestas rēķināties ar dažādiem kompromisiem, Narvas Operas dienas liecina, ka, izsakoties klasiķu vārdiem, tam labam būs augt. Pieredzi – gan labu, gan sliktu – noteikti varētu izmantot arī kāds entuziasts Latvijā, piemēram, iepūšot jaunu elpu operas svētkos Jēkabpilī, kurus, cik dzirdams, nākamgad varētu izlaist krāšņāku pilsētas svētku vārdā, vai arī iniciējot pilnīgi jaunas idejas, piemēram, Daugavpilī. Ja Narva var, kāpēc mēs nevaram?