Iepazīstieties – Mārnija. Iespējams, viņa jums ir bijusi pazīstama citā izskatā, ar citu vārdu. Esiet uzmanīgi – Mārnija ir sērijveida zagle un profesionāla mele. Mainot identitāti, viņa iefiltrējas dažādos uzņēmumos, izpelnās uzticību, operatīvi iztukšo seifu un pazūd. Viņa vienmēr strādā vienatnē. Mārnijai ir psiholoģiskas nobīdes. Viņa ir frigida, izvairās no intimitātes un patiesi mīl zirgus. Nozagto naudu sieviete atdod mātei invalīdei. Šantāžas rezultātā Mārnija ir spiesta apprecēties. Nespējot saprast, kāpēc Mārnija atsakās no dzimumdzīves, vīrs mēģina viņu izvarot.
Sižets šķiet pazīstams? Protams. Mārnija/Marnie ir režisora Alfreda Hičkoka 1964. gada psiholoģiskais trilleris ar Tipiju Hedrenu un Šonu Koneriju galvenajās lomās. Filmas pamatā ir 1961. gadā izdotais Vinstona Greiema kriminālromāns. Tagad Mārnija dzīvo arī uz muzikālā teātra skatuves – amerikāņu komponista Niko Mjūlija jaunā opera ir tuvāka literārajam pirmavotam nekā Hičkoka veidotajai ekranizācijai. Tā tapusi pēc Ņujorkas Metropolitēna operas pasūtījuma, taču vispirms to var novērtēt Anglijas Nacionālās operas publika Londonā (līdz 3. decembrim). Ņujorkā Mārnija skanēs 2018. gada rudenī. Pirms sešiem gadiem līdzīgi tika pirmizrādīta Niko Mjūlija debijas opera Divi zēni/Two Boys – Londonā un Ņujorkā.
Trīsdesmit sešus gadus vecais Niko Mjūlijs ir viens no dinamiskākajiem, erudītākajiem un daudzpusīgākajiem mūsdienu skaņražiem. Viņš ir unikāls ar to, ka veiksmīgi izpaužas gan populārajā, gan akadēmiskajā kultūrā. Niko Mjūlijs, kuru iedvesmojis amerikāņu minimālisms un anglikāņu kormūzikas tradīcija, sacer lielās formas darbus un miniatūras, kamermūziku un garīgo mūziku, skaņu celiņus kino, televīzijai un teātrim. Viņa sadarbības partneru vidū ir grupa Instrumenti, Bjorka, Džoana Ņūsoma, Rūfuss Veinraits, Sufjans Stīvenss, Braiss Desners un Anohni (agrāk pazīstams kā Antony & the Johnsons līderis Entonijs Hegertijs) – visi progresīvākie un interesantākie mūsdienu mūzikas spēki.
Kleptomānes retrošiks
Mārnijas pasaules pirmizrādi Londonā sagatavojuši Anglijas Nacionālās operas muzikālais vadītājs, pieredzējušais laikmetīgās mūzikas interprets Mārtins Brabinss un ekstravagantais amerikāņu režisors Maikls Meiers, kuram ir liela pieredze Brodvejā. Iestudējuma veiksme ir galveno lomu atveidotāji – amerikāņu mecosoprāns Saša Kuka un kanādiešu basbaritons Daniels Okuļičs. Viņi mīl mūsdienu mūziku, viņiem ir izcils aktiermākslas instinkts.
Mārnija ir eleganta drāma, kuras darbība risinās Anglijā 1959. gadā. Izrāde ir izcili noformēta – kostīmus radījusi dizainere un stiliste Ariana Filipsa, kuras slavenākā kliente ir Madonna. Ariana Filipsa radījusi kostīmus ne tikai dziedātājas šoviem, bet arī viņas uzņemtajai vēstures drāmai Mēs. Ticam mīlestībai/W.E. par britu karaļa Edvarda VIII un amerikānietes Volisas Simpsones romānu. Ariana Filipsa veidojusi tērpus divām modes mākslinieka un režisora Toma Forda filmām Vientuļais vīrs/A Single Man un Nakts dzīvnieki/Nocturnal Animals – ja pats ikoniskais, ar perfekcijas vīrusu inficētais Toms Fords pasūta kostīmus Arianai Filipsai, tas liecina par viņas talanta mērogu.
Mārnijas kostīmi kļūst par stāsta daļu – tos ietekmējis XX gadsimta vidus minimālisms un arhitektūras formas. Savu iedvesmas avotu vidū dizainere min Balenciaga un Dior tērpus. Audumu krāsas viņa izvēlējusies, pētot 50.–60. gadu džeza albumu vākus, kā arī Žuana Miro un Pīta Mondriāna gleznas. Mārnija ir kleptomāne, un viņas galvenais aksesuārs ir soma, kurā viņa slēpj naudu. Retro krokodilādas somiņu un kurpes speciāli izrādei Ariana Filipsa pasūtījusi modes namam Prada.
Nepieskaries man!
Komponists Niko Mjūlijs atklāj, ka Mārnija viņam atgādina Melizandi, kuras pirmie vārdi Kloda Debisī operā Peleass un Melizande ir: "Nepieskaries man!" Mārnijai ir daudz noslēpumu, kuru saknes ir meklējamas bērnības traumās, visu dzīvi viņu vajā vainas apziņa. Atšķirībā no daudzām citām romānu un operu varonēm Mārnija ir "atslēgusies" no savām emocijām un vēlmēm, viņa tās gandrīz pilnībā ir apspiedusi. Viņu vada dzīvniecisks instinkts – melot, laupīt, skriet, slēpties, neko nejust. Mārnija dara visu, lai izvairītos no jūtām un mīlestības, ko uzskata par vājības pazīmi. Šis ir operai netipisks gadījums – nevis mīlas, bet antimīlas stāsts.
Mārnija pret pašas gribu ir spiesta apprecēties ar savu priekšnieku Marku Ratlendu, kurš viņu ir atmaskojis. Ja sieviete nepiekritīs, viņš viņu nodos policijai. Mārnija vairs nevar aizbēgt. Medusmēneša kruīzā Marks cenšas izvarot Mārniju, viņa pārgriež sev vēnas, taču tās vēl nav kriminālpasakas beigas. Daniels Okuļičs ideāli, iejūtīgi nospēlē seksuālu plēsoņu, kurš patiešām mīl sievu un alkst tuvības, Saša Kuka meistarīgi atveido aseksuālu noziedznieci, kura nespēj saprast pati sevi un aizpildīt tukšumu savā nelaimīgajā dvēselē. Pakāpeniski sievietē pamostas jūtas, un viņa iziet no emocionālās paralīzes, taču mēs tā arī neuzzinām, vai viņa ir spējīga mīlēt.
Mūzikas un teātra valodā izrāde ļoti saprotami un atraktīvi izstāsta Mārnijas stāstu. Niko Mjūlija stils ir tuvs minimālismam, Mārnija atsauc atmiņā Filipa Glāsa (Niko Mjūlijs ilgstoši strādājis ar Glāsu, gan diriģējot viņa darbus, gan rediģējot partitūras) un Džona Adamsa mūzikas motīvus. Mārnija priecē ar izsmalcinātu orķestrāciju un sarežģītiem uzdevumiem, kurus komponists izvirza solistiem un korim.
Operā ir daudz muzikāli fascinējošu, oriģināli iestudētu ainu – spriedzes pilns vakars pie pokera galda, lapsu medības, Mārnijas vizīte pie psihiatra. Titulvaronei ir četras dubultnieces – četras ēnas. Tās palīdz neparasti un spilgti atdzīvināt psihoanalīzes seansu. Šīs būtnes operā iemieso Mārnijas bailes, nervozitāti un sarežģīto dabu, kā arī iekšējo mehānismu, kas palīdz varonei tikt galā ar savu bīstamo misiju. Kora mākslinieces, kuras atveido Mārnijas dubultnieces košos tērpos, dzied senās mūzikas stilā.
Mārnija neizjūt vajadzību nevienam neko paskaidrot. Viņa neko nenožēlo, pat uzzinot patiesību par savu bērnības noziegumu, par kuru viņa sevi visu mūžu sodījusi. Izrādās, ka viņa nav vainīga, – visu Mārnijas dzīvi samaitājusi māte. Brīdī, kad Mārnijai uzliek rokudzelžus, viņa beidzot jūtas atbrīvota.
Vai Niko Mjūlija Mārnija izturēs laika pārbaudi un skanēs operteātros pēc divdesmit gadiem? Nevar zināt, taču šajā un nākamajā sezonā tā noteikti jādzird. Atpūtieties no pagājušo gadsimtu klasikas – ieprieciniet sevi ar laikmetīgo operu!
Mārnija
Diriģents Mārtins Brabinss, režisors Maikls Meiers
Anglijas Nacionālajā operā Londonā 1., 3. decembrī
www.eno.org