Divi cilvēki dodas kaujā viens pret otru un cīnās, līdz viens no viņiem krīt zemē miris. Izmantojot mūzikas piedāvātās iespējas, Klaudio Monteverdi atdzīvina traģisko stāstu par Klorindu, kura, tērpusies vīriešu bruņās, stājas pretī krustnesim Tankrēdam, kurš īstenībā ir viņas mīļākais. Monteverdi jau agrāk ir izmantojis madrigālus kā mūzikas teātra laboratoriju, pētot veidus, kā ar mūzikas palīdzību paust emocijas. 1624. gadā sacerētā Tankrēda un Klorindas cīņa veido dramatisko kulmināciju Monteverdi astotajā madrigālu grāmatā, kuras vārsmas vēsta par karu un mīlestību.
Divkauja Jeruzalemē
Vīnes teātra MusikTheater an der Wien 2024./2025. gada sezonu 27. septembrī atklāja Klaudio Monteverdi mūzikā balstītā izrāde Cīņas/Combattimenti, ko uz Vīnes kameroperas skatuves iestudējis austriešu lautists un diriģents Dāvids Bergmillers un britu un franču režisors Olivjē Fredžs. Iestudējumā skan Tankrēda un Klorindas cīņa un citi Monteverdi madrigāli – savulaik revolucionāri opusi, kas šajā interpretācijā tiek skatīti uz mūžīgas karadarbības fona. Tankrēda un Klorindas divkauja notiek Jeruzalemē – pilsētā, kas līdz pat šai dienai nav miermīlīgas līdzāspastāvēšanas centrs, bet gan reliģisku un pasaules politikas konfliktu simbols. Izrāde aicina aizdomāties, ko Monteverdi mūzika vēsta šodien šķietami neatrisināmu krīžu laikā.
Cīņas Vīnē tika spēlētas līdz 18. oktobrim. Tas ir iespaidīgs MusikTheater an der Wien darbs – šis teātris ir pazīstams ar mūsdienīgiem augstākās kvalitātes iestudējumiem, kas aicina just un domāt līdzi. MusikTheater an der Wien intendants ir slavenais norvēģu režisors Stefans Herheims, viens no pēdējo divdesmit gadu nozīmīgākajiem un drosmīgākajiem laikmetīgā mūzikas teātra līderiem Eiropā.
Izrādei Cīņas tika sapulcēts spilgts solistu ansamblis, kurā ir gan jauni, gan pieredzes bagāti mākslinieki – soprāni Johanna Roza Falkingere un Ambra Bjadži, Latvijas publikai pazīstamais mecosoprāns Lusiana Mančīni, tenors Iļja Dovnars, baritons Ferrans Albrihs un bass Lazars Parežanins. Dāvids Bergmillers jūtīgi un enerģiski diriģē instrumentālo ansambli, kas senajai mūzikai piešķir ne tikai dramatismu un izteiksmīgumu, bet arī skaidra mākslinieciskā vēstījuma tiešumu, kas ir īpaši svarīgs tik nelielā zālē, kāda ir Vīnes kameropera.
Deviņdesmit minūšu izrāde ir eleganti minimālistiska (kostīmus radījusi Petra Reinharte, scenogrāfijas un video autors ir Tomass Baudeveins). Radošā grupa smalki un tēlaini interpretē Monteverdi daiļradi, pierādot, ka tajā paustās idejas ir nemainīgi svarīgas jau četrus gadsimtus.
Deviņdesmit minūšu izrāde Cīņas ir eleganti minimālistiska un emocionāli piesātināta. Foto – Hērvigs Prammers
Revolūcija karnevālā
"Tieši pirms 400 gadiem Venēcijā karnevāla laikā mecenāta Džirolamo Močenigo pils balles zālē ienāca izmeklēta publika – tikai vīrieši –, lai vērotu Klaudio Monteverdi skatuviskā madrigāla Tankrēda un Klorindas cīņa pirmo uzvedumu," stāsta režisors Olivjē Fredžs.
"Pirms 400 gadiem jūs uzaicinātu uz šādu pasākumu, lai izklaidētu un pārsteigtu, kā arī lai godinātu saimnieku. Jūs noteikti būtu lasījis Aristoteli un viņa aprakstītos grieķu teātra principus. Jūs būtu lasījis tā laika dižpārdokli – Torkvato Taso eposu Atbrīvotā Jeruzaleme – vai vismaz izliktos, ka esat to lasījis. Būdams venēcietis, jūs viduslaiku krusta karu tēmā uzreiz atpazītu alūziju par jūsu pilsētas ģeopolitisko situāciju: Osmaņu impērijas draudus, no kuras tā ir ekonomiski atkarīga, un katoļticīgās Spānijas spiedienu, ar kuru tā ir vēsturiski un kulturāli saistīta. Jūs piedalītos karstās diskusijās par renesanses laikmeta ticības krīzi, iespējams, izmantojot cita tā laika dižpārdokļa – Dantes Dievišķās komēdijas – metaforu ar tās elles aprakstu, kurā pasaules stāvoklis raksturots kā selva oscura – tumšs mežs, kurā cilvēks dzīvo apjukumā. Jūs būtu atvērts mākslai, kas koncentrējas uz pagātni, lai saprastu nākotni. Protams, jums būtu pazīstams stāsts par Tankrēda un Klorindas divkauju. Jūs zinātu, ka Klorinda bija Etiopijas valdnieces kristietes meita, kura uzauga musulmaņu ģimenē un nekad netika kristīta un kura pievienojās osmaņu armijai, kas aizstāvēja Svēto zemi pret krustnešiem. Jūs zinātu par Tankrēda nepiepildīto mīlestību pret Klorindu. Ieraugot viņu bruņās, Tankrēds domāja, ka viņa ir vīrietis ienaidnieks," saka Olivjē Fredžs, uzburot 1624. gada gaisotni (tajā gadā notika Tankrēda un Klorindas cīņas pirmatskaņojums).
"Muzikāli jūs dzīvotu pasaulē, kas vēl pirms dažiem gadiem pazina galvenokārt tikai garīgo mūziku, kurā daudzbalsība ir svarīgāka par teksta nozīmi. Līdz šim dzirdētajā mūzikā nav reālistisku efektu. Stils concitato, kas spēj paust dusmas un vardarbību, jums – vēl pavisam īsu brīdi – nav pazīstams, un tā atklāšana kļūs par vienu no Tankrēda un Klorindas cīņas pirmatskaņojuma vakara muzikālajām revolūcijām. Kad būsiet atstājis Venēcijas mecenāta pili, jūs, iespējams, būsiet šokēts un pārsteigts, kā arī sajūsmināts par stīgu instrumentu skaņas efektiem, kas imitē zirga galopu. Iespējams, jums nepatiks Monteverdi mūzika, taču katrā ziņā jūs būsiet kļuvis par nenoliedzamas radošas veiksmes liecinieku," apgalvo režisors.
Olivjē Fredžs turpina: "Ir pagājuši četri simti gadu. Mūsu izrādes balles zāle ir teātris, un jūs esat samaksājuši par biļetēm, lai izklaidētos, klausītos XVII gadsimta mūziku ar tās īpašajām skaņām un piedzīvotu darbu, kas ir operas priekšvēstnesis. Dienas laikā jūs droši vien esat dzirdējuši par karu Ukrainā un Tuvajos Austrumos, par pasaules polarizāciju starp Austrumiem un Rietumiem, par biedējošo klimata stāvokli, par sociālo, politisko un reliģisko uzskatu krīzi un viltus ziņām, par mūsu laika selva oscura. Iespējams, daži no jums ir lasījuši Taso Atbrīvoto Jeruzalemi un tāpēc zina Tankrēda un Klorindas vēsturi, taču noteikti jūs esat mazākumā. Tomēr ikviens zina Romeo un Džuljetas stāstu un to, ko nozīmē aukstais karš. Jūs zināt, ka vēsture atkārtojas gan mīlestībā, gan karā."
"Es veidoju izrādi tā, lai tā nebūtu intelektuāla, – lai katrs skatītājs varētu kaut ko sajust, un tas ir atkarīgs no viņa pieredzes," apgalvo režisors Olivjē Fredžs. Foto – Žiljēns Benamū
Pēc izrādes Cīņas pirmizrādes Vīnē režisors Olivjē Fredžs atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kāds bija jūsu sākumpunkts, veidojot šo iestudējumu?
Balstoties savā sapratnē par to, ko komponists ir vēlējies paust darbā, kad viņš to radīja, režisors cenšas savilkt auklas tā, lai padarītu darbu aktuālu mūsdienu auditorijai. Nemainot Monteverdi mūziku, nepārveidojot to par kaut ko citu, nepārnesot darbību uz kosmosa kuģi, mēs parādām publikai, cik revolucionāra ir viņa māksla.
Kopš Monteverdi ir radīts ļoti daudz mūzikas, ko esam dzirdējuši. Kad viņš savā opusā rada zirga galopa un zobena skaņu, mums tas nav nekas jauns. Īstenībā mums tas šķiet ļoti vienkārši. Taču uz skatuves to var atainot tā, ka tam ir jēga, – jūs jūtat, ka tā ir cīņas spēka būtība. Režisoram ir jānāk klajā ar savu ideju un jāpārliecina publika – kompozīcija ir 400 gadu sena, bet tā mūs joprojām uzrunā.
Ko Tankrēda un Klorindas cīņa un citi iestudējumā skanošie madrigāli vēsta par mūsdienu pasauli?
Es veidoju izrādi tā, lai tā nebūtu intelektuāla, – lai katrs skatītājs varētu kaut ko sajust, un tas ir atkarīgs no viņa pieredzes. Ceru, ka ikvienam skatītājam ir atšķirīga atbilde uz jūsu jautājumu. Mana atbilde: mums ir jāpieņem fakts, ka tāda ir cilvēces daba – ar visām drāmām, mīlestību, kaislībām, cīņām un kariem. Mums ir jāpieņem, ka tā ir cilvēces eksistences daļa, un ir jādomā, kā ar to sadzīvot un kā to risināt, nevis tikai sludināt: "Karš ir slikts, miers ir labs."
Visi esam vienisprātis, ka mums ir jāiestājas par mieru. Diemžēl tikpat svarīgi ir apzināties, ka konflikti ir neizbēgami, tā arī ir cilvēces daļa. Mums ir jādomā, kā ar to tikt galā un kā jārīkojas, lai nebūtu jāpierāda pasaulei, ka ir pareizais un nepareizais, ka ir jāizvēlas balts vai melns, lai nebūtu jāpārliecina pārējā pasaule, ka tieši mūsu krāsa ir tā pareizā. Tā ir eksistences sarežģītība, viedokļu un dzīvesveidu dažādība – manuprāt, tajā balstās iespējamais miers un pieņēmumus, ka cilvēki tiešām var sadzīvot cits ar citu, un kultūra mēģina to veicināt. Kultūra ir saikne starp cilvēkiem, kuri ir ļoti dažādi, un viņi var palikt dažādi, tas ir labi, bet viņiem ir kopīga saikne – kultūra. Mūzika vairāk nekā jebkurš cits mākslas veids spēj saistīt kopā cilvēkus, neuzspiežot viņiem pienākumu un nepieciešamību vienoties pilnīgi par visu.
Jūsu izrāde ir arī pietiekami abstrakta, vai ne?
Tā ir kā impresionisma glezna, un no katra skatītāja ir atkarīgs, kā šī glezna veidosies viņa iztēlē. Mēs neuzspiežam publikai savu viedokli: "Tas ir tas, kas jums jādomā!" Mēs piedāvājam dažādus elementus, un katrs tos var salikt kopā un interpretēt pats. Ceru, ka izrāde, pateicoties vokālistiem un instrumentālistiem, ir cerības enerģijas piepildīta. Mums ir izcils izpildītāju sastāvs, tā ir sapņu komanda – viņi ir talantīgi, viņiem ir pasakaini skaistas balsis, bet nav ego spiediena. Enerģija, kas nāk no skatuves, ir neticama.
Kāda ir specifika, strādājot ar agrīno mūziku un iestudējot madrigālus?
Tas ir grūti, jo laika izjūta ir pavisam citāda, tāpēc dramaturģiski ir jādomā, ko mākslinieki darīs uz skatuves, – polifoniskajos brīžos īsti nav darbības. Tomēr strādāt ir diezgan viegli, jo mums ir darīšana ar Sprechgesang, tā nav opera, tas ir mūzikas teātris. Ja jūs izmantojat šo materiālu kā mūzikas teātra izteiksmes līdzekli, viss ir kārtībā – mūzika rāda ceļu.
Kas būs jūsu nākamais darbs?
Atjaunošu savu Žaka Ofenbaha Ceļojuma uz Mēnesi iestudējumu Monpeljē. Man ļoti patīk šī opera.
Informācija: www.theater-wien.at