Šajā koncertā Lielajā ģildē 28.X plkst. 19 sveiks mūsu vecmeistarus Romualdu Jermaku (80) un Romualda Kalsonu (75) un godinās klasiķus - Artūru Grīnupu, kuram būtu astoņdesmit, un šogad mūžībā aizgājušo komponistu Agri Engelmani. Klausītājus gaida ne viens vien pārsteigums. Viens no tiem ir Paula Dambja vienīgā simfonija, kas tapusi pirms 40 gadiem un šeit atskaņota tikai vienu reizi - kad 1972. gada jūlijā to nospēlēja Radio simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera vadībā. Tagad tapusi simfonijas otrā redakcija. Simfonijai ir interesanta vēsture. Paulam Dambim, kurš jau bija radījis Jūras dziesmas un citus spilgtus jaunā folkloras viļņa darbus koriem, to pasūtīja PSRS Kultūras ministrija. «Kad nāca šis piedāvājums, es pabrīnījos, jo tādi parasti bija mūsu lielajiem - Jānim Ivanovam, Marģerim Zariņam vai Ādolfam Skultem. Bet kāpēc ne? Uzrakstīju, un tā bija mana atbilde Jeļenai Furcevai, toreizējai PSRS kultūras ministrei. Viņa bija vienkārša audēja, taču uzkāpa augstu pa nomenklatūras ceļu un bija Ņikitas Hruščova labā roka. Lielā apspriedē 60. gadu beigās viņa sacēla lielu traci par to, ka jaunie komponisti Baltijā aizraujas ar ārzemju mūzikas iespaidiem. Viņa nosauca Arvo Pertu, Romualdu Grīnblatu, Osvaldu Balakausku, un arī es biju ietrāpījies tajā sarakstā. Viņa mūs nosauca par jaunajiem pagrīdes avangardistiem,» atminas Pauls Dambis.
Tolaik tāds apgalvojums varēja māksliniekam nogriezt visus ceļus. «Perta mūziku vairs vispār nespēlēja, uzlika vāku virsū. Represiju dēļ Grīnblats pat bija spiests 70. gadu vidū no Rīgas pārcelties uz Ļeņingradu. Es kaut kā izspruku cauri, bet kādā veidā pēc diviem gadiem atnāca piedāvājums rakstīt simfoniju? Bija par maniem «grēkiem» aizmirsuši? Varbūt tas bija makšķerāķis?» prāto P. Dambis
Atbilde Furcevai iznākusi diezgan naratīva, agresīva, un tajā P. Dambis centies izmantot visu, ko līdz tam laikam bija uzzinājis mūsdienu mūzikā. «Tā bija spontāna reakcija: kas būs, būs! Vai nu avangardismu iznīdēs un būs cauri, vai… 1968. gadā sākās jaunās mūzikas festivāls Varšavas rudens. Katru gadu tur ieradās komponisti un izpildītāji no visas pasaules, un mēs visi tur lauzāmies pa dažādiem ceļiem. Es izmantoju personisko izsaukumu. Tur kā odi piesūcāmies ar visu, ko dzirdējām. Konstatējām, ka dzelzs priekškars nebūt nav no dzelzs, ka tas ir caurs siets, caur kuru ieplūda daudz informācijas. 70. gadu sākumā jau zinājām, kas ir aleatorika un sonorika. Ienāca džezs un rokenrols,» stāsta P. Dambis. Savās lekcijās Latvijas Kultūras akadēmijā, kur jau 20 gadu komponists māca latviešu un XX gs. mūzikas vēsturi, viņš var izmantot arī paša pieredzi.
Simfoniju atskaņoja Maskavā un Ļeņingradā, pēc tam arī vienīgo reizi Rīgā. Un tad apspriedē Latvijas Komponistu savienībā viens no mūsu mūzikas «lielajiem pīlāriem» to asi nokritizējis, ka nav ievēroti klasiskās romantiskās simfonijas formas principi: tā nevar rakstīt! Ar to tās liktenis bija izlemts. «Kad Vecumnieks to paņēma koncertam, es nopurināju putekļus. Līdz ar tiem no partitūras izbira vesels birums nošu. Šo to pamainīju, mazliet mīkstināju finālu - lai nav ņirdzības par daudz. Bet ielāpi vecas bikses jaunas nepadara, arī simfonija jaunāka nekļūst,» smej Pauls Dambis. Tikmēr tapuši jauni darbi: tikko pabeigts dziedātājai Ievai Paršai paredzētais Mandelštama 12 dziesmu cikls un divas dziesmas ar Annas Brigaderes tekstiem akadēmiskajam korim Latvija.