Jauniestudējumu Tristans un Izolde Anglijas Nacionālajā operā Lodonā "diriģē" scenogrāfijas autors – britu laikmetīgās mākslas demiurgs Anišs Kapūrs. Katru no trim operas cēlieniem var uzlūkot kā atsevišķu izstādi. Tomēr izrāde nav tikai Aniša Kapūra abstrakto darbu parāde – amerikāņu režisors Daniels Kreimers uzvedumu veido apzināti eklektisku, izaicina ar farsa un groteskas injekcijām un stilitiskām ekstravagancēm. Londonas Tristans un Izolde nav ideāls un perfekti gluds darbs, taču tas ir pārliecinošs, savdabīgs māksliniecisks žests, kurš uz ilgu laiku paņem savā varā un dzīvo skatītāju atmiņā.
Ķermeņa orientēšanās spēle
Izrādes muzikālā kvalitāte ir izcila, par to rūpējas britu maestro Edvards Gārdners. Tristanu atveido austrāliešu varoņtenors Stjuarts Skeltons, Izoldi – amerikāņu dramatiskais soprāns Heidi Meltone. Iestudējumā viņi dzied angliski – tāds ir Anglijas Nacionālās operas princips, visas operas šajā teātrī skan angļu valodā. Abiem ir ļoti laba dikcija, un teksts ir saprotams, kaut gan, kā zināms, Vāgnera operās oriģinālteksts vācu valodā ir nesaraujami saistīts ar mūzikas plūdumu.
Aniša Kapūra scenogrāfiju var uztvert kā monumentālu dziedošu skulptūru. Intervijā laikrakstam The Guardian mākslinieks stāsta, ka agrāk darbnīcā gadiem ilgi klausījies Vāgneru. Tagad Anišs Kapūrs izvēlas strādāt klusumā. Viņš pieņēmis piedāvājumu radīt scenogrāfiju Tristanam un Izoldei divu noteicošo faktoru – reliģijas un seksa – dēļ. Tie ir nozīmīgi ne tikai Riharda Vāgnera operā, bet arī Aniša Kapūra darbā. Viņa skulptūras ir balstītas "ķermeņa orientēšanās spēlē", tās nosaka vērotāja īpašo skatiena un domāšanas veidu. "Man šķiet, tā ir reliģiska pieeja. Tā atgādina procesiju un ir apzināti filosofiska. Vāgners dara to pašu," uzskata tēlnieks. "Tristans un Izolde stāsta par lietām, pie kurām es vienmēr atgriežos mākslā, – vīrišķais un sievišķais, seksualitāte, pretējība. Tristans ir vīrišķības iemiesojums, un Izolde ir diezgan bīstama sieviete. Viņa nav parasta vientuļa dāmiņa. Starp viņiem izvēršas cīņa. Kurš ir spēcīgāks? Galu galā viņas spēks tomēr dominē."
Laiks izvilkt blociņu
Iepriekš Anišs Kapūrs veidojis operas izrāžu Idomenejs (Glaindborna, 2003), Peleass un Melizande (Brisele, 2008) un Parsifāls (Amsterdama, 2012) scenogrāfiju. Tristana un Izoldes dekorāciju idejas sāka rasties, kad tēlnieks pirms dažiem gadiem Londonas Karaliskajā operā klausījās šo operu režisora Kristofa Loja uzvedumā. "Izrādes laikā izvilku blociņu. Vīrietim, kurš sēdēja blakus, tas traucēja, un viņš teica: "Cik pretīga švīkāšanas skaņa!Jūs nedrīkstat to darīt – esmu samaksājis par biļeti!" Es nodomāju – fuck off, atšujies! – un turpināju skicēt."
Tā izrāde lika viņam aizdomāties – kā apveltīt divus parastus cilvēkus ar pārcilvēciskām spējām? "Viņi uz skatuves varētu pārvietoties uz koka kājām, vai arī viņus varētu ievietot situācijās, kuras būtu atbilstošas viņu heroiskajai dabai. Tieši to esmu mēģinājis izdarīt. Tas ir scenogrāfijas galvenais uzdevums – pamudināt cilvēkus pārvarēt neticību un šaubas vai drīzāk rosināt ticību neticamajam," Anišs Kapūrs atklāj sarunā ar The Guardian. Māksliniekam ir svarīgi piebilst, ka viņš ir ebrejs un Vāgneram bija antisemītiski uzskati: "Daudzi no maniem ebreju radiem un draugiem jautā: kā tu vari? Taču no tā vajag distancēties." Anišs Kapūrs dzimis Indijā, viņa māte ir ebrejiete, tēvs – indietis. Viņš studējis un par mākslinieku kļuvis Lielbritānijā.
Sirds, rēta, komēta
Pirmajā cēlienā uz skatuves redzam zelta piramīdu, kas veidota no vairākiem trijstūriem un simbolizē kuģa buras. Šajā operas daļā Tristans ir līdzīgs samurajam, kurš tiek svinīgi ģērbts un sagatavots kādam kādam mistiskam rituālam. Izolde velti netērē laiku un mazliet dara sev sāpes, pārgriežot vēnas. Asiņu izrādē būs pietiekami daudz – nevis medicīniskā, bet estētiskā kvalitātē. Tie, kuri labi pazīst Aniša Kapūra mākslu, zina, ka sarecējušu asiņu un tumsnēja aveņu krāsa ir viņa iecienītākā. Izrādes rituālo gaitu izjauc komiski uzgleznoti tēli – Izoldes kalpone Brangēna un Tristana kalps Kurvenāls izskatās pēc klauniem, kuri aizbēguši no cirka, psihiatriskās slimnīcas vai Aika Karapetjana iestudētā Seviljas bārddziņa Latvijas Nacionālajā operā.
Otrā cēliena darbība risinās milzīgā sfērā, kura līdzinās mēnesim, alai vai kādam izraktenim. Tristans un Izolde kāpj tajā iekšā un ļaujas kaisles pilnam duetam. Pēdējā cēlienā skatienam paveras šā izrakteņa daļa, kura specefektu iedarbībā pārvēršas par asiņojošu sirdi, rētu un komētu. Gan Aniša Kapūra scenogrāfija, gan Daniela Kreimera režija pakļaujas Vāgnera dramaturģijai un nekonfliktē ar to. Visi dziedātāji ir lieliski. Var just, ka operas finālā soprānam Heidi Meltonei pietrūkst vokālā spēka, lai triumfāli noslēgtu šo maratonu, tomēr viņa ir aizkustinoša un dedzīga.
Tenora Stjuarta Skeltona sniegumu Tristana lomā varēsim novērtēt Rīgas kinoteātrī Kino Citadele 8. oktobrī tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas – viņš dziedās kopā ar fenomenālo zviedru soprānu Nīnu Stemmi sera Saimona Retla vadībā (Tristans un Izolde poļu režisora Marjuša Treliņska jauniestudējumā 27. septembrī svinīgi atklās Metropolitēna operas jauno sezonu).
Izdzīvošanas robeža
Tristanu un Izoldi Anglijas Nacionālajā operā vēl var noklausīties 9. jūlijā. Šis brīnišķīgais teātris pašlaik ir uz izdzīvošanas robežas – pēc dramatiskā subsīdiju samazinājuma tam ir radušās pamatīgas finansiālās grūtības. Nākamajā sezonā teātris piedāvās mazāk pirmizrāžu nekā agrāk. Anglijas Nacionālā opera vienmēr sludinājusi progresīvas, laikmetīgas teātra valodas vērtības – pretstatā konservatīvākajai un bagātākajai Londonas Karaliskajai jeb Koventgārdena operai, kura atrodas piecu minūšu gājiena attālumā.
Paralēli Tristanam un Izoldei sezonas izskaņā Anglijas Nacionālajā operā var noklausīties Džakomo Pučīni Madama Butterfly kinorežisora Entonija Mingelas iestudējumā (šī izrāde ir mūsdienu klasika, skaistuma un elegances etalons uz operas skatuves), kā arī Leoša Janāčeka Jenūfu, kuras darbību režisors Deivids Oldens veikli pārcēlis uz XX gadsimta otrās puses Austrumeiropu. Krīzes dziļi skartais teātris pašlaik piedāvā trīs neaizmirstamas, radošā strāvojuma uzlādētas izrādes, kuras nostiprina ticību operas spēkam.
Tristans un Izolde
Diriģents Edvards Gārdners, režisors Daniels Kreimers
Anglijas Nacionālajā operā Londonā 9. jūlijā
www.eno.org