"Vēlos aicināt mūsu publiku ieklausīties pagājušā gadsimta muzikālajā dažādībā," Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Andris Poga raksturo orķestra jaunās, 92. sezonas kopainu, kuras centrā ir XX gadsimtā radīta mūzika. Tajā skaitā arī latviešu klasika. Atgriezies no ierakstiem ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri un Bezansonas festivāla, kur uzstājās ar Lucernas simfonisko orķestri un pianistu Nikolasu Angeliču, viņš LNSO sezonas atklāšanas koncertā 29. septembrī Lielajā ģildē īstenos sen lolotu sapni, interpretējot franču ģeniālā XX gadsimta komponista, reliģiozā mistiķa Olivjē Mesiāna grandiozo himnu mīlestībai – simfoniju Turangalila. Tai ļoti būtisko klavierpartiju atskaņos slavenais franču pianists Rožē Miraro, vienu no pirmajiem elektroniskajiem mūzikas instrumentiem spēlēs šī nu jau vēsturiskā XX gs. skaņurīka lietpratēja Natalī Foržē. Koncerts tapis sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā, kas šogad svin 20. jubileju. Koncerta ievadā skanēs Mesiāna audzēkņa, Kanādā mūžu vadījušā latviešu komponista Tālivalža Ķeniņa opuss Beatae voces tenebrae (Pagātnes cildenās balsis), kurā caur J. S. Baha uzvārda skaņu formulu BACH un tās pārvērtībām viņš atceras savus draugus. Sezonas gaitā pie LNSO viesosies izcili diriģenti un solisti, ar Artura Maskata un Ērika Ešenvalda jaundarbu pirmatskaņojumiem tiks svinēta Latvijas simtgade.
Kas šajā sezonā ir svarīgākie (saistošākie, vērtīgākie, gaidītākie) notikumi, vārdi vai būtiskākā vadlīnija?
Katru sezonu cenšos sabalansēt tā, lai būtu interesanti gan klausītājiem, gan orķestra mūziķiem. Skaidrs, ka Nacionālajam orķestrim ir jāspēlē visplašākā spektra simfoniskā mūzika ar būtisku akcentu tieši uz nacionālo, mūsu komponistu repertuāru. Tā ir un būs viena no orķestra un arī manām prioritātēm.
Par šīs sezonas tematisko vadlīniju esmu izvēlējies XX gadsimta simfonisko mūziku – vēlos aicināt mūsu publiku ieklausīties pagājušā gadsimta muzikālajā dažādībā. Tieši pagājušais gadsimts taču ir stilistiski bagātākais un pārsteidzošākais visā mūzikas vēsturē. Stravinskis, Prokofjevs, Mesiāns, Šostakovičs – šos komponistus ikviens nešaubīgi pieskaitīs XX gadsimta visizcilākajiem skaņražiem. Tomēr arī romantiski skaistais Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts un Sibēliusa Otrā simfonija ir XX gadsimta "bērni". Tiem klausītājiem, kas varētu jautāt, vai tiešām šosezon atskaņosim tikai XX gadsimta komponistus, mana atbilde ir – protams, nē. Koncertos skanēs arī Bahs, Mocarts, Bēthovens, Čaikovskis, kā arī latviešu mūzika visnotaļ plašā klāstā.
Orķestra mūziķiem savukārt ir svarīgi izcili viesdiriģenti, un šajā sezonā, manuprāt, varam priecāties par diriģentu sarakstu. Vēlos izcelt pēdējās sezonās jau mūsu regulāru viesi Vladimiru Fedosejevu, kurš šoreiz izvēlējies Rīgā diriģēt Šostakoviča Desmito simfoniju, un kādreizējo orķestra šefu Vasiliju Sinaiski, kurš, sākot no šīs sezonas, būs titulēts kā LNSO Goda diriģents. Pēc ilgāka pārtraukuma pie diriģenta pults stāsies arī Karels Marks Šišons. Būs arī citi – gan pazīstami, gan jauni – vārdi, tostarp arī latviešu diriģentu jaunākā paaudze. Arī solistu spektrs ir plašs, un tā sanācis, ka šī būs izcilu pianistu sezona. Būs viesi – Rožē Miraro, Nikolass Angeličs –, no mūsējiem – Reinis Zariņš, Vestards Šimkus, Sergejs un Andrejs Osokini. Nešaubos, ka visa sezona kopumā būs iedvesmojoša.
Ko ar LNSO vēlies šajā sezonā sasniegt, kādas ambīcijas īstenot?
Muzikāli un tehniski izaicinoša ir jau pati pirmā šīs sezonas programma un tās centrālais skaņdarbs – Olivjē Mesiāna simfonija Turangalila. Mesiāna skaņu valoda ir tiešām ļoti komplicēta un katram orķestra mūziķim izvirza nopietnus uzdevumus, taču vienlaikus šī mūzika skan tik fascinējoši, tā ir pārpasaulīga prieka un emociju pilna himna mīlestībai. Milzu orķestra sastāvā ir ļoti liels visdažādāko sitaminstrumentu klāsts (ko atskaņos 11 sitaminstrumentālisti!) un īpašs instruments – Marteno viļņi –, ko speciāli atvedīs no Francijas.
Sezonas laikā gan neesam iecerējuši nekādas reformas vai eksperimentus, turpināsim strādāt pie iesāktā un celt orķestra kvalitātes latiņu gan simfoniskajās, gan kamermūzikas programmās. Strādāsim ierakstos, turpināsim attīstīt izglītojošo koncertprogrammu iestrādes. Šoruden notiek virkne konkursu uz mūziķu vakancēm, un uz tiem pieteicies rekordliels pretendentu skaits, tostarp arī no ārzemēm, kas vieš optimismu, ka cilvēkresursu krīze mūzikā varētu būt pārvarēta. Cita lieta ir joprojām neadekvātais orķestra mūziķu atalgojums. Nešaubos, ka iespējams tāds scenārijs: mūziķis iztur konkursu, bet, uzzinot atalgojumu, nav motivēts uzsākt darbu orķestrī. Jauna un ļoti bīstama tendence, kas parādās Latvijā, – jaunie mūziķi izstudē Mūzikas akadēmijā, tādējādi iztērējot ievērojamus valsts līdzekļus, bet, saskaroties ar mūziķa ikdienas finanšu perspektīvu, pieņem lēmumu par profesijas maiņu. Vai nolemj doties prom. Lai pārskatāmā nākotnē no šīs pesimistiskās tonalitātes izdotos izrauties, nepieciešami kultūrpolitiski lēmumi.
Lūdzu, pakomentē savu personisko izvēli – programmas, kuras diriģēsi pats.
Manas šīs sezonas programmas ir stilistiski ļoti atšķirīgas, bet visas iekļaujas sezonas vadlīnijā – XX gadsimta klasika. Sezonas atklāšanas skaņdarbs, jau pieminētā Mesiāna Turangalila, ir mana sena iecere, kura tiek īstenota sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā. Nākamajās programmās ieplānotās Sibēliusa Otrā, Prokofjeva Piektā ir simfonijas, kuras diezgan daudz esmu diriģējis ārzemēs, bet līdz šim vēl nekad Latvijā. Jutu, ka pienācis laiks tās atskaņot ar LNSO.
Viena no šīs sezonas aktualitātēm būs decembrī gaidāmais Baltijas Simfoniskais festivāls, kur divās nedēļās notiks vairāki simfoniskās mūzikas un kamermūzikas koncerti ar visu triju Baltijas valstu mūziku goda vietā. Šī festivāla pirmsākums bija Rīgas, Viļņas un Tallinas orķestru apmaiņas vieskoncerti 2016. gada pavasarī, bet šogad tieši LNSO izlēma šo ideju attīstīt, kā arī uzņemties iniciatīvu sarīkot kaut ko vairāk nekā tikai apmaiņas koncertu sēriju. Ceram, ka Latvijas simtgades gadā izdosies festivālu attīstīt gan apjoma, gan satura ziņā.
Ko LNSO gatavo Latvijas simtgadei?
LNSO aktīvi ir iesaistījies Latvijas simtgades kultūras programmā ar, manuprāt, vispiemērotāko formātu orķestrim – jaundarbu pasūtījumiem. Vairāku sezonu perspektīvā pirmatskaņosim piecas simfoniskas un vokāli simfoniskas lielformas, no tām divas jau šosezon. Decembrī gaidāms Artura Maskata jaundarba pirmatskaņojums kopā ar VAK Latvija un izciliem solistiem – Latvijas publikai labi pazīstamo Asmiku Grigorjanu un mūsu izcilo Aleksandru Antoņenko. Savukārt nākamā gada martā notiks Ērika Ešenvalda multimediālās Vulkānu simfonijas uzvedums, kuru pēc pasaules pirmatskaņojuma Latvijā, cik man zināms, iecerēts atskaņot arī ar abiem Andra Nelsona vadītajiem orķestriem Bostonā un Leipcigā.
Vai LNSO dosies arī ārzemju turnejās?
Mūsdienu finanšu apstākļos ārzemju turnejas ir arvien grūtāk īstenot, tāpēc esam ļoti pateicīgi par Kultūras ministrijas atbalstu. Aizvadīto sezonu laikā sadarbībā ar mani pārstāvošo Francijas aģentūru Productions Sarfati esam realizējuši jau četras ārzemju turnejas, un nākamā gada rudenī ir ieplānota jauna izvērsta LNSO koncertturneja Francijā, Vācijā un Šveicē. Un pats galvenais – šīs ir īstas orķestra turnejas. Mēs nebraucam kā pavadošā vienība kādam slavenam solistam vai kā "lētais darbaspēks" kādā komercprojektā. Uzmanības centrā ir tieši LNSO mūziķi un simfoniskais repertuārs, un tas ir ārkārtīgi svarīgi orķestra identitātes stiprināšanā. LNSO kopspēles līmenis būtiski aug ar katru šādu turneju, tāpēc koncertbraucieni ir un būs viena no prioritātēm. Kā arī – kamēr Rīga vēl tikai sapņo par jaunu koncertzāli, braucot turnejās, orķestrim ir iespēja uzstāties labās zālēs un tās salīdzināt, kā arī pieredzēt, kā mainās skaņa un kopspēles komforts, nonākot īstā, simfoniskajai mūzikai paredzētā koncertzālē.