Franko Dzefirelli ir pazīstams arī kā drāmas teātra un kino režisors. Daudziem skatītājiem viņa vārds galvenokārt asociējas ar visgreznākajiem, visekstravagantākajiem iestudējumiem, kādi jebkad ir tapuši uz operas skatuves. Izmantojot televīzijas un kino sniegtās iespējas, kā operas režisors Dzefirelli ir sasniedzis visplašāko auditoriju pasaulē. Viņš ir pievērsis lielu uzmanību profesionālai savu izrāžu filmēšanai. 1976. gada 7. decembrī maestro Karlosa Kleibera diriģētais Džuzepes Verdi Otello jauniestudējums Franko Dzefirelli režijā atklāja La Scala jauno sezonu, un tā bija pirmā izrāde, kas tiešraidē tika demonstrēta Itālijas sabiedriskajā televīzijā Rai. Pats Dzefirelli bija arī televīzijas versijas režisors. Šādā veidā opera ienāca katras itāļu ģimenes mājās. Dzefirelli ir pirmais – un pēdējais – operas režisors, kura vārds ir zināms visiem itāļiem, pat tiem, kuri nekad nav apmeklējuši operteātri.
Izstāde La Scala muzejā atgādina: Dzefirelli allaž ir bijis pārliecināts un strādājis tā, lai pierādītu, ka opera nav tikai turīgas elites izprieca – tas ir teātris ikvienam, tā ir kultūras bagātība, kas pieder visiem. Sasniegt šo mērķi viņam palīdzējis gan iestudējumu iespaidīgums, gan savam laikam novatoriskais teātra, televīzijas un kino instrumentu izmantojums. Dzefirelli un teātri La Scala saistījusi sadarbība vairāk nekā pusgadsimta garumā, un tā ļauj izsekot mākslinieka stilistiskajai attīstībai. Teātra un kino pasaulē 40. gados viņu ieveda režisors Lukīno Viskonti – Franko Dzefirelli bija viņa scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, asistents un kādu laiku arī mīļākais. Pēc tam viņu ceļi šķīrās, Dzefirelli pats kļuva par režisoru un sāka konkurēt ar savu bijušo skolotāju. Teātrī La Scala viņš ir iestudējis vairāk nekā divdesmit izrāžu, kuras diriģējuši Karlo Marija Džulīni, Džanandrea Gavadzeni, Bruno Bartoleti, Herberts fon Karajans, Žoržs Pretrs, Lorins Māzels, Rikardo Muti un Rikardo Šaijī.
1955. gadā Džoakīno Rosīni operas Turks Itālijā iestudējumā sākās režisora sadarbība un draudzība ar Mariju Kallasu – tajā laikā viņa jau bija savu radošo spēku pilnbriedā, bet Dzefirelli vēl tika spēra pirmos soļus operas režijā. Vēlāk Marija Kallasa dziedāja viņa iestudētajās izrādēs ASV un Lielbritānijā. Teātrī Dzefirelli ir strādājis ar Džūdiju Denču, kino – ar Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu.
Ekspozīcijā La Scala muzejā ir daudz fotogrāfiju, videomateriālu, kostīmu un Dzefirelli zīmējumu un skiču. Viņš ir bijis ļoti talantīgs zīmētājs, to savulaik vienā no viņu pirmajām tikšanās reizēm izcēlis arī Lukīno Viskonti. Dzefirelli stāstīja: "Viskonti rūpīgi aplūkoja visus manus zīmējumus vienu pēc otra. Viņš teica: "Jums ir laba roka, kur jūs esat mācījies?" Es atbildēju: "Šeit, mākslas akadēmijā Florencē." Viskonti piebilda: "Ak, jums, florenciešiem, ir vienkārši: skaistuma izjūta jums ir asinīs." Dzefirelli skices ir izsmalcinātas, tajās ar vieglu otas pieskārienu izpaužas viņa rotaļīgais reālisma stils, elegance, krāsu kombinācijas un kompozīcijas dzīvīgums.
Dzefirelli ir pievērsis maniakālu uzmanību ikvienai izrādes detaļai, rūpējies par iestudējumu vizuālo nevainojamību un vēlējies sagādāt baudu skatītājiem. Viņam nereti pārmests dekora pārmērīgums un smagnējība, kas vēlākajos gados aizēnoja Dzefirelli agrīnajām izrādēm raksturīgo pārdzīvojumu svaigumu, dramatismu un jutekliskumu. Savos labākajos darbos, piemēram, 1963. gadā La Scala iestudētajā, elpu aizraujošajā Džakomo Pučīni Bohēmā, kas tiek spēlēta joprojām (turklāt ne tikai Milānā, bet arī Vīnē un Ņujorkā), viņš ir savienojis poētisku intimitāti, kinematogrāfisku reālismu un teatrālu šarmu. 1965. gadā Dzefirelli kopā ar Herbertu fon Karajanu izveidoja Bohēmas ekranizāciju, tādējādi ievērojami paplašinot skatītāju loku.
Dzefirelli pēdējais jauniestudējums La Scala bija 2006. gadā tapusī Džuzepes Verdi Aīdas izrāde. Viņš strādāja līdz pašām mūža beigām, zīmēja skices pat tad, kad vairs nespēja ceļot. Mākslinieks nomira Romā 2019. gada 15. jūnijā 96 gadu vecumā.
Informācija: museoscala.org