Savu jauno sezonu Teatro alla Scala jeb vienkārši La Scala tradicionāli sāk 7. decembrī – Milānas patrona Svētā Ambrozija dienā. Tas ir gada galvenais notikums Itālijas kultūras dzīvē, kad par operu runā visi un pirmizrāde tiek translēta tiešraidē sabiedriskās televīzijas RAI 1. kanālā. La Scala 7. decembra vakarā pulcējas smalka publika, slavenības un tie, kuri ir gatavi samaksāt par biļeti 3200 eiro. Teātra foajē ir vērojama viskrāšņāko tērpu parāde, kas vien ir biļetes iegādes vērta, taču pakustēties un kārtīgi atraisīt spārnus ir gandrīz neiespējami – drūzmēšanās arī ietilpst biļetes cenā. Turklāt neviens nav pasargāts no tā, ka jūsu svinīgajā selfijā negaidīti neparādīsies kāda populāra seja. Ja palaimēsies, tas varētu būt aktieris Pjerfrančesko Favīno, popikonas Mahmūds un Akille Lauro, mākslinieks Frančesko Vecolli, aktieris un mākslas blogeris Rasels Tovijs, dziedātāja Rina Savajama un La Scala baleta zvaigžņu pāris Nikoleta Manni un Timofejs Andrijašenko.
La Scala baleta zvaigznes Nikoleta Manni un Timofejs Andrijašenko. Decembrī un janvārī uz Milānas operteātra skatuves viņi dejo baletā Apburtā princese. Foto – Jegors Jerohomovičs
Šoreiz sezonas atklāšanas pirmizrādē – Itālijā to dēvē par La Prima – apmeklētājiem tika sagādāta satricinoša mūzikas teātra pieredze: Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ir skarbs darbs, kurā ir dzīvs laikmetīguma gars. Pirmizrādi ir iestudējis La Scala muzikālais vadītājs Rikardo Šaijī un režisors Vasilijs Barhatovs.
Šī opera La Scala nav skanējusi bieži, un publicitātes materiālos ir plaši izklāstīts tās dramatiskais liktenis. Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas pirmizrāde notika 1934. gada Ļeņingradā un drīz pēc tam Maskavā. Opera izraisīja viļņošanos, jo asi kritizēja sabiedrību un reālistiski attēloja seksu. Skatītāju tai netrūka, taču 1936. gada janvārī izrādi apmeklēja Staļins un laikrakstā Pravda tika publicēta iznīcinoša recenzija. Opera tika aizliegta un komponists – diskreditēts. Daudzus gadus vēlāk Šostakovičs sagatavoja pārstrādātu versiju, kas tika uzvesta Maskavā 1963. gadā ar nosaukumu Katerina Izmailova. Šajā redakcijā 1964. gadā opera tika iestudēta La Scala. Savukārt oriģinālajā 1934. gada versijā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta Milānas operteātrī tika pirmizrādīta 1992. gadā. Nākamais oriģinālversijas iestudējums tapa 2007. gadā.
Maestro Rikardo Šaijī un režisora Vasilija Barhatova jaunākā izrāde, kuru caurstrāvo muzikāla un teatrāla spriedze, La Scala tiks spēlēta līdz šā gada 30. decembrim.
Itāļu popzvaigzne Mahmūds apmeklē sezonas atklāšanas pirmizrādi. Foto – Jegors Jerohomovičs
Jūtu intensitāte
Režisors Vasilijs Barhatovs uzskata, ka šā Šostakoviča darba iestudēšana ir vienlaikus gan sarežģīts, gan vienkāršs uzdevums: "No vienas puses, lai ko jūs darītu, šī opera vienmēr būs veiksmīga. No otras puses, iestudēšanas procesā ir viegli iekrist klišejās. Operā ir epizodes, kuras var nosaukt par kičīgām, un tādas, kurās izpaužas dzīvnieciska kaisle, – ja tās iestudē burtiski, tās kļūst smieklīgas. Mans mērķis nav ilustrēt mūziku. Šostakoviča partitūra jau tā ir pārblīvēta ar informāciju, tā ir kā intensīvs parfīms, ko nevar izsmidzināt visapkārt, ja nevēlies būt vulgārs. Šajā operā plūst mežonīga enerģija, un tā trāpa kā dūriens. Tomēr ir jāizvairās no neveiklas izlikšanās, jo īpaši ainās, kurās mūzika un teksts jau pasaka visu, piemēram, Katerinas izvarošanas skatā."
Režisors uzsver: Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta nav stāsts par Krieviju vai Padomju Savienību, tas ir stāsts par sievieti, uz kuru Šostakovičs skatās ar daudz lielāku empātiju nekā rakstnieks Nikolajs Ļeskovs savā novelē, kas ir operas libreta pamatā. Literārajā pirmavotā ir jūtama mizogīnija, bet operā tās nav. Šostakovičs klausītājiem ļauj paraudzīties uz traģiskajiem un komiskajiem notikumiem no Katerinas skatpunkta. Komponists operā akcentē sievietes vientulību, viņas izmisīgos laimes meklējumus. "Katerina pastrādā noziegumus, bet viņa to dara mīlestības vārdā. Viņai ir raksturīga gandrīz bērnišķīga nespēja izprast savu rīcību," piebilst Vasilijs Barhatovs.
Soprāns Sāra Jakubjaka (Katerina) un tenors Nažmidins Mavļanovs (Sergejs) atveido galvenās lomas operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
Titullomu pārliecinoši tēlo amerikāņu soprāns Sāra Jakubjaka, kura iepriekš ir dziedājusi Katerinu Izmailovu Barselonas Gran Teatre del Liceu. Viņa ir izcila aktrise, kura elektrizē un izgaismo telpu ap sevi. Sāras Jakubjakas sniegumā apvienojas aizkustinošs trauslums un spēks, viņas tēlojums allaž ir dabisks, viņa spēj izcelt savas varones patiesumu un izdziedāt viņas sāpes, nezaudējot pati savu māksliniecisko būtību.
Sāra Jakubjaka ir pieradusi atveidot sievietes ar raksturu – viņas tēlu kolekcijā ir titulloma Riharda Štrausa operā Arabella, imperatore Riharda Štrausa Sievietē bez ēnas, Hrīsotemīda Riharda Štrausa Elektrā, Zīglinde Riharda Vāgnera Valkīrā, Elza Vāgnera Loengrīnā, titulloma Ēriha Volfganga Korngolda Helianes brīnumā, Marija un Marieta Korngolda Mirušajā pilsētā, titulloma Rikardo Dzandonai Frančeskā da Rimini un citas partijas. 2025./2026. gada sezonas jaunumi Sāras Jakubjakas repertuārā ir titulloma Antonīna Dvoržāka Nārā un Izolde Vāgnera Tristanā un Izoldē.
Soprāns Sāra Jakubjaka ir pieradusi spēlēt sievietes ar raksturu. Foto – Jegors Jerohomovičs
Dziedātājas atveidotā Katerina Izmailova ir kaisles un izmisuma pilna, par savām alkām pēc mīlestības un siltuma viņa samaksā ar dzīvību. Katerinas mīļāko Sergeju tēlo uzbeku tenors Nažmidins Mavļanovs – viņš tiek attēlots nevis kā dēmons, bet kā vīrietis, kurš meklē savu vietu pasaulē. "Katrā mājā, kurā Sergejs atrod darbu, viņš atkārto vienu un to pašu shēmu – iesaistās attiecībās ar saimnieka sievu, tiek izdzīts un dodas tālāk. Sergejs pat nedomā melot, viņam tās vienmēr ir bijušas tikai seksuālas attiecības, un ar to viņam ir bijis gana," skaidro Vasilijs Barhatovs. "Taču šoreiz Sergeju pārsteidz Katerinas jūtu intensitāte – viņa pašaizliedzīgi velta sevi šai mīlestībai, it kā no tās būtu atkarīga viņas dzīvība," saka režisors.
Vardarbība un sarkasms
Lai jūtu intensitātes un vardarbības atveidošana uz skatuves nebūtu plakani ilustratīva un didaktiska, Vasilijs Barhatovs ir izvēlējies būvēt izrādes struktūru kā policijas protokolu. Operas iestudējumā Katerina ir stāstītāja, kura soli pa solim analizē jau notikušos noziegumus – gan sava vīratēva Borisa Izmailova (bass Aleksandrs Roslavecs) noindēšanu, gan sava vīra Zinovija Izmailova (tenors Jevgeņijs Akimovs) slepkavību. Policija veic izmeklēšanu, Katerina tiek pratināta, un dažas pagātnes epizodes tiek rekonstruētas, piemēram, pirmā Katerinas un Sergeja mīlēšanās aina, kuru var traktēt arī kā izvarošanu. Varoņi neizģērbjoties atkārto to, kas ir noticis, izmeklētāju kameru priekšā.
Režisors uzskata, ka šāds stāstījuma veids ļauj izvairīties no neveiklības, kas ir saistīta ar atklātu ainu iestudēšanu. Kad divi dziedātāji izliekas, ka viņu varoņi nodarbojas ar seksu uz La Scala skatuves, tas var izraisīt smieklus. "Mēs gribējām no tā tikt vaļā nevis kautrības dēļ, bet tāpēc, ka jebkurš risinājums, ko mēs būtu atraduši, būtu bijis patētisks salīdzinājumā ar mūzikas spēku," apgalvo Vasilijs Barhatovs.
Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ir unikāla ar to, ka traģēdija tajā cieši savijas ar komēdijas un farsa elementiem. Šostakovičs meistarīgi izmanto humoru, kas ir ieausts partitūrā. "Ar perfektu dramaturģijas izjūtu komponists veido parabolu, kas apvieno vulgāru humoru ar gandrīz vāgnerisku garīgo traģiskumu. Vardarbība un sarkasms saplūst, un nav iespējams precīzi nošķirt vienu no otra. Šostakoviča darbā tik daudz dažādu elementu pastāv līdzās, ka rodas sajūta, ka mēs sarunājamies mājā, kurā blakusdzīvoklī pāris nodarbojas ar mežonīgu seksu, augšā priesteris lasa Svētos rakstus, savukārt apakšā divi cilvēki domā, kā atbrīvoties no līķa," operu raksturo režisors. Viņa uzburtā aina precīzi atspoguļo uz skatuves notiekošo.
Izrāde ir dinamiska, emocionāli daudzveidīga, un visi Vasilija Barhatova un viņa radošās komandas (scenogrāfs Zinovijs Margoļins, kostīmu māksliniece Olga Šaišmelašvili un gaismu mākslinieks Aleksandrs Sivajevs) atrastie risinājumi ir balstīti mūzikā. Darbība risinās XX gadsimta 50. gadu sākumā. Tā ir snobiska pilsētas vide, kurā cilvēki joprojām uzvedas kā Nikolaja Ļeskova stāstā aprakstītās mazpilsētas tirgoņi un zemnieki XIX gadsimta vidū.
Maskavā dzimušais režisors Vasilijs Barhatovs tagad dzīvo Eiropā, un viņa karjera attīstās strauji. Viņš ir iestudējis klasisko un laikmetīgo operu Frankfurtes operā, Berlīnes Vācu operā, Vīnes Theater an der Wien, Bāzeles teātrī, Neapoles Sankarlo teātrī, Romas operā, Diseldorfas Vācu operā pie Reinas, Lionas operā un Brēgencas festivālā. Katram režisoram ir īpašs gods ar savu pirmizrādi atklāt Milānas La Scala sezonu, un vēl viena virsotne, ko daudzi vēlas sasniegt, ir darbs Baireitas festivālā – tur 2028. gadā Vasilijs Barhatovs iestudēs Vāgnera Nībelunga gredzenu.
Mālera ietekme
Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas jauniestudējums valdzina ar itāļu maestro Rikardo Šaijī muzikālo interpretāciju. 7. decembra pirmizrādē viņš tika apveltīts ar visskaļākajām ovācijām – tā bija jau četrpadsmitā La Scala sezonas atklāšana Rikardo Šaijī karjerā un pēdējā La Prima, kuru viņš aizvadīja teātra muzikālā vadītāja amatā.
Rikardo Šaijī sadarbība ar La Scala sākās 1978. gadā, un teātrī viņš turpinās diriģēt gan operu, gan simfonisko mūziku. 2026. gada 7. decembrī pie diriģenta pults stāsies jau nākamais La Scala muzikālais līderis Mjunvuns Čuns. Kuluāros tiek minēts, ka 2026./2027. gada sezonu ieskandinās Džuzepes Verdi Otello.
Operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pirmizrādes varoņi – titullomas atveidotāja Sāra Jakubjaka, diriģents Rikardo Šaijī (centrā) un režisors Vasilijs Barhatovs. Publicitātes foto
Rikardo Šaijī ir ļoti priecīgs, ka var diriģēt Milānā Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu, godinot Šostakoviču 50. nāves gadadienā. "Šī ir lieliska partitūra, kas teātrī La Scala nekad nav guvusi tādu atpazīstamību, kādu tai sniedz 7. decembra pirmizrāde," viņš uzsver. Maestro Šaijī ir savs rokraksts, ļoti personiska, inteliģenta un rūpīga pieeja visiem darbiem, kurus viņš izvēlas diriģēt. Savā Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas lasījumā Rikardo Šaijī izceļ gan grotesku un satīru, gan trauksmi un uzbudinājumu, gan eksistenciālu smalkumu, kurā var saklausīt Gustava Mālera stila iezīmes. Diriģents vērš uzmanību uz to, ka Katerinas ceturtā cēliena romancē ir jūtama Mālera simfoniskās kantātes Dziesma par zemi noslēguma daļas Atvadas ietekme.
"Šostakovičs noteikti ir padziļināti pētījis Dziesmu par zemi – Katerinas romances sākums ir gandrīz psalms, kas seko tām pašām notīm kā Mālera Atvadas. Šostakovičs vēlējās izpaust varones absolūtā tukšuma izjūtu, viņas galīgo prāta stāvokli, kas ir raksturīgs eksistencei, kura drīz beigsies, ar acīmredzamu vienkāršību, kas atgādina Mālera darbu," norāda diriģents.
Rikardo Šaijī atzīstas, ka Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ir darbs, kas neļauj atslābināties ne uz mirkli. Viņš atceras, ka ir apspriedis šo operu ar Marisu Jansonu, kurš bija nepārspējams Šostakoviča mūzikas interprets. Rikardo Šaijī ir iedvesmojis arī kompānijas EMI 1979. gadā izdotais Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas ieraksts, kurā savu interpretāciju piedāvā diriģents Mstislavs Rostropovičs un galveno lomu dzied Gaļina Višņevska.
"Rostropoviča draudzība ar Šostakoviču ir salīdzināma ar diriģenta Vilema Mengelberga un Gustava Mālera draudzību, ko man bija iespēja izpētīt, kad strādāju Amsterdamā, kā arī ar manu tiešo attiecību pieredzi ar lieliskajiem skaņražiem Lučāno Berio un Volfgangu Rīmu. Man nebija iespējas uzdot jautājumus Rostropovičam, taču esmu pārliecināts, ka tā sauktā brīvība, ko viņš atļaujas savā interpretācijā, kā mēs to dzirdam ierakstā, kā arī brīvība soprāna interpretācijā ir Rostropoviča un Šostakoviča diskusiju un ideju apmaiņas rezultāts. Man šis vēsturiskais ieraksts bija sākumpunkts operas apgūšanā," saka Rikardo Šaijī.
Opera skan šokējoši laikmetīgi, un var dzirdēt, ar cik lielu sapratni un simpātijām Rikardo Šaijī izturas pret galveno varoni. Ar viņa atbalstu Katerina izstāsta savu stāstu jutekliski un apdullinoši. Mūzika skan gan pavisam intīmi, gan simfoniski vērienīgi. Solistu ansamblī ir arī latviešu soprāns Laura Lolita Perešivana, kura operas traģiskajā ceturtajā cēlienā atveido katordznieci.
Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta
Diriģents Rikardo Šaijī, režisors Vasilijs Barhatovs
Milānas Teatro alla Scala 19., 23., 30.XII