Panku kultūra Latvijā ir tik stipra kā vēl nekad! – tas ir viens no saukļiem, kas aicina uz četru dienu festivālu Punx Picnic Riga 2022, kas notiks no 28. aprīļa līdz 1. maijam vietā ar nosaukumu Fukušima Ķīpsalas tālākajā punktā. Un nekas nav melots – jauno pankgrupu patiešām tagad ir ļoti daudz, koncerti dažādās vietās (Depo, Lastādijā, Maskā, Aleponijā u. c.) ir pārpildīti ar jauniešiem, kuri iepriekšējos pankroka ziedu laikus ne vien nav piedzīvojuši, bet, iespējams, par tiem pat neko nezina, – viņiem tas ir kaut kas jauns un svaigs, kad uz skatuves notiekošais vismaz no malas liek domāt, ka māksliniekiem ir vienalga, ko par viņiem kāds padomās, atšķirībā no pārproducētās un nolaizītās popmūzikas, kas adresēta paklausīgākajai vienaudžu daļai.
Ja nelaiž, jārīko pašam
Augot pavisam parastā ģimenē, kur nekā netrūkst, par tādu ar visu apmierinātu jaunieti varēja kļūt – vai arī nekļūt – arī tagadējais festivāla Punx Picnic organizators, kuru visi pazīst kā Dave Raven. Savu īsto vārdu – Dāvis Kristers Avotiņš – viņš cenšas neafišēt – par Dāvi nesaucot ne vecāki, ne draugi, ja nu vienīgi, kad piemin kā klāt neesošu trešo personu, bet par uzvārdu jau tāpat viss skaidrs – kuram gan patīk, ka ucinās ar šādiem mīļvārdiņiem? Dāvja vecāki ir sportisti un ar mūziku nav saistīti, tomēr bērnus sūtījuši mūzikas skolā: brālis mācījies bungas, Dāvis – basa klarneti.
"Man nebija tāda vide apkārt, kur viss ir slikti, tāpēc aiziet uz pankroku nebija loģiski, bet man laikam bija baigais besis, ka nekā netrūkst un viss ir pieejams. Pašam gribējās nedaudz sarežģīt savu dzīvi, jo viss pārāk perfekti. Tad pusaudža gados sākās protests pret visu, laikam meklēju sev līdzīgos un tā to vidi pats sev izveidoju apkārt. Kāpēc es vispār sāku pirms desmit gadiem organizēt končus? Mani neviens neņēma pretī, un izdomāju, ka jāorganizē pašam savi," stāsta Dāvis, kurš juties vīlies, kad, sacēlis grebeni, pirms gadiem desmit kopā ar vēl vairākiem draugiem nav ielaists Sida Višesa dzimšanas dienas svinībās, kas ir ikgadējs panku saiets Vecrīgas klubā Depo. Nu jau deviņus gadus Dāvis organizē koncertus un festivālus, kā Diskultur, kas arī nav kaut kāda oficiāla organizācija. Vienkārši alter ego jeb segvārds, ko izmantot feisbukā un drukāt uz plakātiem.
Kašķi dod enerģiju
Pirmoreiz redzēju Dāvi pirms vairākiem gadiem uzstājamies ar grupu Oytö – improvizētais, ļoti skaļais priekšnesums bija viens no iespaidīgākajiem tā laika piedzīvojumiem. Pats Dāvis, kurš spēlēja basģitāru un didžeridū, likās kā izkāpis no citas realitātes, kāda sen vairs nepastāv, atgādinot, ka mūsdienu latviešu jauniešu rokmūzikā vēl iespējams kaut kas tik mežonīgs, kas asi kontrastē ar birojos ikdienā sēdošo brīvajā laikā spēlēto ģitārpopu. Toreiz Dāvim bija astoņpadsmit gadu, un nu jau viņš ir kļuvis par tādu kā latviešu jaunās panku scēnas karognesēju.
Par to, ka kāda žanra skatuve ir dzīva, liecina arī tajā valdošās domstarpības. 90. gados divas nedraudzīgas nometnes bija metālistiem, ap 2000. gadu – reperiem, un arī pankiem tagad ir divas, kas viena no otras norobežojas, cik nu tas mazajā Latvijā iespējams. Vienu pārstāv Dāvis, otru – vairākās grupās spēlējošie Pūķis un Emīls, kuri tagad vada Radio NABA pankmūzikas raidījumu Ej apskrieties!. Dāvis atzīst, ka parasti jau cilvēks otrā vislabāk redz tās nepilnības, kas nepatīk pašam sevī. Un šī naida uzturēšana viņam dod enerģiju un palīdz veidot emocijas, ko citā veidā neprastu iegūt. "Atceroties to naidu, uzreiz ir agresija un spēks – labāk konči spēlējas. Šo situāciju es izmantoju, lai kurinātu to uguni. Pūķis, iespējams, ir liels iedvesmas avots "mazajiem". Ir saradušās visādas guļamistabas folk punk/garage rock grupas. Arī Nikotīņi ļoti labi neļauj šim visam nogrimt, spēlējot konci gandrīz katru nedēļas nogali. Un uz viņiem nāk, dzied līdzi. Es, protams, egoistiski gribu ticēt, ka Pikniks ir tas enkurs, kas neļauj "jaunajiem eksperimentētājiem" atrast savu vietu hiphopā vai elektroniskajā mūzikā. Es domāju, ka grupas Tavas māsas nāsis parādīšanās bija iemesls, kāpēc jaunie pavilkās pankroka virzienā, redzot un dzirdot, ka pankroks var būt arī popmūzika. Man ir liels prieks par grupām Baltais ciemiņš un Pauls Raimonds. Paši vēl to neapzinās (jo attieksme no abām grupām ir briesmīga!), bet viņi šobrīd rāda piemēru "mazajiem", ka var arī pa īstam!"
Es nozogu, man nozog
Šopavasar Dāvis pats saviem spēkiem izdevis pabiezu informatīvu bukletu jeb zine papīra formātā Puve, kurā stāsta gan par mūsdienu aktuālajām pankgrupām, gan tām, kas jau pieder pagātnei. Uz izdevuma prezentāciju bārā un grāmatu veikalā Bolderāja esot atnākuši arī Dāvja vecāki, kuri agrāk domājuši, ka viņa aizraušanās ar panku kultūru ir pārejoša pusaudžu vecuma fāze, bet, tai ieilgstot, beidzot sapratuši, ka laikam viņš vienkārši tāds ir uz palikšanu, un sākuši atbalstīt.
Dāvim jau esot vairākas versijas nākamajam zine izdevumam. Viena no tām – rakstīt par to, kā izdzīvot bez naudas Norvēģijas ziemeļos, ar riteni braucot. Tādā veidā viņš apceļojis Eiropu jau vairākas reizes. Ceļojumā viņš dosies uzreiz pēc piknika beigām uz septiņiem mēnešiem un jau laikus palīdzējis sameklēt sev aizstājēju arī ballīšu grupā, ko izveidojis kopā ar brāli, lai varētu pelnīt naudu nedēļas nogalēs. Sākumā kāzu viesi satraukušies, ka atnākuši kaut kādi garmatainie uzvalkos, bet drīz vien nomierinājušies, saprotot, ka šie var nospēlēt jebko no Žorža Siksnas repertuāra līdz rokenrolam.
Viena no Puvē aprakstītajām vēsturiskajām grupām ir 33LP, kas ar nosaukumiem Koņec kapitaļizma un 33h ļetņij podonok darbojās 90. gados, – uzstāšanās bija paredzēta (bet atcelta) arī Punx Picnic ieskaņas pasākumā 17. aprīlī, tātad to varētu uzskatīt nevis par četru, bet piecu dienu festivālu. Katrā vakarā ir atsevišķa ieejas maksa, ko apmeklētāji atbilstoši savām iespējām var mainīt uz augšu, atbalstot festivālu. To var darīt, arī piedaloties talkās vai piesakoties par brīvprātīgajiem, kas palīdz festivāla norises organizēšanā, kur viss tiek darīts pašu spēkiem, apejot visādas birokrātiskas formalitātes, līgumsaistības utt. Arī organizējot koncertus un citus festivālus vai braukājot pa Eiropu ar savu grupu Смерть, viss notiek uz savstarpējās uzticēšanās pamata – bez līgumiem un akmenī cirstiem honorāriem, kaut kādus ienākumus gūstot no savu ierakstu un suvenīru tirgošanas. Dāvis uzskata, ka daudz labāk ir iegādāties grupu "merču" (suvenīrprodukciju) un valkāt to, ar visu darījuma summu atbalstot mūziķus, nevis pirkt par lētu naudu saražotas drēbes lielveikalos, barojot kaut kādus lielos onkuļus uzvalkos – veikalu tīklu īpašniekus.
"Manuprāt, drēbes pirkt ir nelegāli. Nedrīkst to darīt!" smejoties iesaka Dāvis, jo underground scēnā joprojām naudu izmanto pēc iespējas mazāk. "Kad braucam tūrē, mums par to neko nemaksā. Iedod naktsmājas, uzsauc aliņu un degvielas naudu, lai mēs vispār varam tikt uz to koncertu. Viss balstās uz sarunāšanu. Tu kaut ko labu izdari, un tev iedod kaut ko labu pretī. Es tev kaut ko uzdāvinu, tu man kaut ko uzdāvini. Es kaut ko nozogu, un man kaut ko nozog. Viss ir līdzsvarā."
Daudz par daudz
Panku pikniku Rīgā Dāvis organizē ceturto gadu. "Tas temats punk picnic ir jau no astoņdesmitajiem gadiem, bet Latvijā pirmoreiz bija 2011. gadā, kad to organizēja Uģis no grupas Batra kā savu dzimšanas dienu turpat Ķīpsalā. Tad pāris gadu nebija, un es izdomāju atsākt. Nevis viens cilvēks organizē un izdomā nosaukumu, bet nosaukums ir aizgūts, un Uģis arī neko nav iebildis. Pirmo gadu bija trīs reizes vasarā, nākamajos gados – katrā pa vienam. Pagājušogad bija 29 grupas trīs dienās un sanāca 1300 cilvēku. Šogad jau ir četras dienas ar trīsdesmit piecām grupām no septiņām valstīm. Šobrīd esmu uzņēmies ļoti daudz par daudz – ir nervu sabrukums, un galva sāp, sirdi jūtu fiziski. Man nav oficiāla darba – šis arī ir mans darbs. Pats sev esmu boss un nevaru sevi atlaist, nevaru arī aiziet no šī darba. Vēl es braucu ar savu grupu tūrēs, kur pats visu "bukoju" un "merču" printēju, plakātus taisu un runāju par aparatūras īri. To visu es uzņēmos, jo braukšu prom no Latvijas un gribējās to gada limitu izdarīt četros mēnešos. Tieku galā," saka Dāvis, kurš organizējis arī Humanicide festivālu 8. janvārī un Vitamiin 18. februārī Valgā, vēl vairākus koncertus Rīgā un, pirms dosies savā braucienā ar riteni, būs noorganizējis muzikālo programmu arī Rīgas fotomēnesim, kas notiks maija beigās. Dāvis tobrīd plāno būt Dānijā, kas ir Eiropas Savienībā, un no turienes visus jautājumus varēs kārtot pa telefonu, nemaksājot lielajiem vīriem uzvalkos rēķinus par sarunām. Kā reiz dziedāja grupa Tumors, viss labais pasaulē ir par velti.