Zalcburgas festivāla statuss ir tik respektabls, ka šeit gūtie panākumi uzreiz katapultē mūziķus augstākajā līgā – tiem, kas iekaro Zalcburgu, pieder pasaule. Šogad Zalcburgā tapušās operas izrādes nostiprināja lietuviešu mākslinieču Aušrines Stundītes un Asmikas Grigorjanas reputāciju un unikālo vietu globālajā mūzikas teātra kartē. Ne vienai, ne otrai tā nebija debija Zalcburgā: Asmiku Grigorjanu šeit pazīst un mīl kopš 2017. gada, Aušrini Stundīti – kopš 2020. gada. Zalcburgas festivāls notika no 18. jūlija līdz 31. augustam.
Tumsā drīkst visu
Festivāla operas programmu atklāja diriģenta Teodora Kurendza un režisora Romeo Kastelluči kopdarbs: vakara pirmajā daļā skanēja Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils, otrajā daļā – Karla Orfa opera oratorija Komēdija laika galam. Pirms gada Zalcburgā šis diriģenta un režisora tandēms parādīja pārmērīgi estetizētu, maniakāli ambiciozu Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana versiju. Jau iepriekš citos festivālos Teodors Kurendzis un Romeo Kastelluči kopīgi ir iestudējuši Igora Stravinska Svētpavasari un Artura Onegēra Žannu d’Arku uz sārta.
Kopš Zalcburgas festivāla māksliniecisko vadību 2016. gadā ir pārņēmis pianists un kultūras menedžeris Markuss Hinterheizers, Krievijā strādājošais grieķu diriģents Teodors Kurendzis ir kļuvis par Zalcburgas favorītu gan operas, gan koncertu programmā. 2017. gadā viņš debitēja festivālā kopā ar savu orķestri un kori musicAeterna – toreiz tika atskaņots Mocarta Rekviēms un kopā ar režisoru Pīteru Selarsu iestudētā Mocarta opera Tita žēlsirdība. 2018. gadā Teodors Kurendzis un musicAeterna Zacburgā izpildīja pilnu Ludviga van Bēthovena simfoniju ciklu. 2019. gadā Zalcburgā diriģents kopā ar Pīteru Selarsu iestudēja Mocarta Idomeneju, kurā spēlēja Freiburgas baroka orķestris un dziedāja koris musicAeterna.
Šovasar Zalcburgā tapušajā Hercoga Zilbārža pils un Komēdijas laika galam jauniestudējumā Jātnieku skolā/Felsenreitschule piedalījās Gustava Mālera jauniešu orķestris, koris musicAeterna, Zalcburgas Baha koris un Zalcburgas festivāla un teātra bērnu koris. Romeo Kastelluči veidoja režiju, scenogrāfiju, kostīmus un gaismu partitūru. Itāļu mākslinieks ir mūsdienu teātra stilists numur viens. Skatītāji zina: izvēloties Kastelluči izrādi, viņi vienmēr gūs satricinošu pieredzi un šovu.
Jātnieku skola ir izcirsta klintī, un skatuves telpu veido kolosāla izmēra akmens siena, ko katrs šajā zālē strādājošais režisors cenšas pielāgot savas izrādes vajadzībām. Romeo Kastelluči ir licis pazust akmens rāmējumam, pārsedzot to ar melnu drapēriju. Hercoga Zilbārža pils risinās tumsā, kurā ir iespējams pilnīgi viss un jo biedējošāks ir katrs kliedziens, kas skan prologā. Ungāru klasiķis Bēla Bartoks līdzās mūsu laikabiedram vācu skaņradim Volfgangam Rīmam šogad ir Zalcburgas programmas uzmanības centrā. Bartoka viencēliena operas partitūru Teodors Kurendzis izrādē lasa uzmanīgi, pat neierasti maigi un caurspīdīgi, mūzika kļūst par gaisu un gaismu, kuras nav uz skatuves. Diriģents akcentē skaņu pasaules skaistumu un kvēlojošo traģismu – uz skatuves pamazām redzam atspulgus, uguns un ūdens zīmējumus, ko papildina galveno varoņu figūras.
Dievišķās šļakatas
Romeo Kastelluči versijā Judīte (soprāns Aušrine Stundīte) apraud savu mirušo bērnu, viņa ir ieradusies hercoga Zilbārža (somu bass Mika Karess) pilī, lai izārstētu psiholoģisko traumu. Sieviete cer, ka Zilbārdis var viņu glābt. Mikas Karesa varonis nav briesmonis, viņš ir saprotošs. Iespējams, viņš eksistē tikai Judītes iztēlē. Teodors Kurendzis veido emocionālu skaņu skulptūru, un Judīte dejo un izģērbjas kā Salome. Mūzikai diriģents piešķir savas interpretācijas kontūras, un tās ir tikpat dabiskas un organiskas kā ūdens, kura plūsmu tumsā mēs dzirdam.
Ne vienmēr visu var saskatīt (arī nevajag!), nav viegli saprast, no kurienes uz kurieni plūst ūdens un vai ir jāizsauc santehniķis, kas apvaldītu šīs dievišķās šļakatas. Kādā brīdī par ūdensvadu pārvēršas gan Zilbārdis, gan Judīte. Romeo Kastelluči vizuālā poētika var kaitināt, taču Zilbārdī simboli un tēli dzīvo harmonijā ar mūziku un diviem izteiksmīgiem aktierdarbiem. Mika Karess un Aušrine Stundīte dzied ugunī un ūdenī – šajā dizaina un mākslas instalācijā viņi ienes siltas cilvēciskās īpašības, kuras var sajust visdziļākajā tumsā un kuras nesadeg un nenogrimst.
Režisors Romeo Kastelluči Zalcburgas festivālā ir piedalījies ar trim mūzikas teātra jauniestudējumiem – Salomi (2018, 2019), Donu Žuanu (2021) un Hercoga Zilbārža pili un Komēdiju laika galam (2022). Foto – Anne Ceinere
Kas ir Judīte un Zilbārdis? Ko viņi simbolizē? "Manuprāt, viņi nav pāris. Operas centrā ir Judīte. Var teikt, ka varones sāpju izcelsme ir viņas izvēle atteikties no normālas dzīves," apgalvo režisors Romeo Kastelluči. "Viņa aizbēg no brīnišķīgas dzīves. Kāpēc viņa pamet savu ģimeni, saules pielietu pili ar ziediem un vīru? Viņa nolemj doties tumsā, arvien dziļāk savu sāpju avotā, lai būtu dzīva. Šķiet, ka Judītei bija bērns un ceļojumu tumsā ir izraisījis liels zaudējums. Viņas cīņas pirmsākums ir trauma, kas nav līdz galam izteikta, mēs to varam tikai iztēloties," piebilst mākslinieks.
Viņu nevar ignorēt
Judītes loma ir vēl viens izcils Aušrines Stundītes sasniegums, kas pierāda viņas talanta mērogu. Uz skatuves viņa rada neaizmirstamus raksturus, lietuviešu māksliniece ir fenomens mūzikas teātrī. Aušrine Stundīte dara to, ko nedara neviena cita dziedātāja, viņa ir izcīnījusi savu vietu operā, kurā konkurence ir nežēlīga. Viņu nevar ignorēt, viņu nevar nepamanīt – to pašu var teikt arī par Asmiku Grigorjanu. Aušrine Stundīte debitēja Zalcburgā 2020. gadā Riharda Štrausa Elektras jauniestudējumā (diriģents Francis Velzers-Mests, režisors Kšištofs Varlikovskis), šī izrāde festivālā tika spēlēta arī 2021. gadā. Šajā iestudējumā Elektras māsu Hrīsotemīdu dziedāja gan Asmika Grigorjana, gan Vida Miknevičūte.
Aušrines Stundītes balss un talants ļauj viņai uzņemties risku un izvēlēties repertuāru, kas ir tālu no meinstrīma, tālu no visa, kas ir garlaicīgs, jau simtiem reižu izmēģināts un atkārtots. Pēdējos gados viņa ir elastīgākā, bezbailīgākā aktrise uz operas skatuves un visinteresantākā antidīva. Lai par to pārliecinātos, ieskatieties repertuārā, ko viņa dzied: Henrijs Pērsels, Rihards Vāgners, Rihards Štrauss, Dmitrijs Šostakovičs, Sergejs Prokofjevs, Aleksandrs Cemlinskis, Ērihs Volfgangs Korngolds, Francis Šrekers, Arrigo Boito, Amilkāre Ponkjelli, Džakomo Pučīni, Arnolds Šēnbergs, Kšištofs Pendereckis, Volfgangs Rīms...
Aušrine Stundīte nekad neatražo sevi, nespēlē sevi pašu, viņai ir svešas jebkādas opermākslas klišejas. Katra loma ir jauna pasaule, jauns vēstījums, principiāli jauns pagrieziens. Dziedātāja ir atvērta eksperimentiem, to ir pierādījusi solistes sadarbība ar labākajiem dažādu paaudžu režisoriem. Viņu vidū ir Kaliksto Bjeito, Dmitrijs Čerņakovs, Hanss Neienfelss, Kristofs Lojs, Kšištofs Varlikovskis, Kristofs Martālers, Andrea Brēta, Marjušs Treliņskis, Saimons Stouns, Roberts Kārsens, Pēters Konvičnijs, Greiems Viks, Deivids Oldens, Tatjana Girbača, Pjērs Audi un daudzi citi. Nav nevienas citas dziedātājas, kuras biogrāfijā būtu atrodami visi šie vārdi. Turklāt daudzi režisori vēlas sadarboties ar Aušrini Stundīti atkārtoti, jo viņi jūt – kopā ar šo aktrisi var radīt mākslu un šis process ir abpusēji bagātinošs.
Apokalipse visām gaumēm
Teodora Kurendza un Romeo Kastelluči Hercoga Zilbārža pils un Komēdija laika galam ir izrāde atklāsme muzikālā, teatrālā, emocionālā un psiholoģiskā līmenī.
Komēdija laika galam ir cieņas apliecinājums Zalcburgas festivāla vēsturei. Šis ir pēdējais no Karla Orfa astoņpadsmit skatuves darbiem, tā pirmizrāde notika Zalcburgas festivālā 1973. gada 20. augustā. Toreiz Ķelnes Radio simfonisko orķestri diriģēja Herberts fon Karajans (ir pieejams arī ieraksts), un kopš tā laika oratorija Zalcburgā nav skanējusi. Komēdijā laika galam Orfs izmantojis mistiskos tekstus sengrieķu, vācu un latīņu valodā. Diriģents Teodors Kurendzis labi pārzina šo partitūru – Zalcburgā tapušais iestudējums ir jau trešais viņa karjerā. Divus iepriekšējos viņš veidojis Krievijā kopā ar režisoriem Kirilu Serebreņņikovu un Annu Gusevu (abi bija klāt pirmizrādē Zalcburgā).
Gustava Mālera jauniešu orķestris demonstrēja apbrīnojamu sniegumu abās vakara daļās: mūziķi spēlēja ar neatslābstošu intensitāti, Orfa mistērijā – ar nepieradinātu precizitāti un rituālistisku degsmi. Orķestra attieksmē var just lielas simpātijas pret diriģentu un uzticību viņa izvēlētajam kursam. Komēdija laika galam ir monumentāla – tajā ir iesaistīti trīs kori, divdesmit solistu, trīs desmiti sitaminstrumentālistu, seškārtējs pūšamo instrumentu sastāvs, ērģeles, trīs klavieres, viola da gamba kvartets utt.
Hercoga Zilbārža pils ir estētiski tīrāks iestudējums nekā vizuālo motīvu pārblīvētā Komēdija laika galam, taču uz to mudina patosa pilnā, pompozā Orfa mūzika. Vakara otrā daļa ir ilga, eklektiska performance, kas pārbauda klausītāju pacietību. Vārdu "komēdija" nevajag uztvert burtiski – smieklīga šeit nav itin nekā.
Gan Hercoga Zilbārža pils, gan Komēdija laika galam pievēršas apokalipses tēmai: Bartoka opera – personiskā līmenī, Orfa oratorija – kosmiskā mērogā. Katra kompozīcija pārstāv savu mūzikas filosofiju. Ideja apvienot tās vienā izrādē pieder festivāla mākslinieciskajam līderim Markusam Hinterheizeram.
"Šī kombinācija ļoti labi darbojas asociatīvi. Divu opusu apvienošana ir darbs, kas ir jāveic skatītājam," saka režisors Romeo Kastelluči. "Šī berze ir dāvana. Bartoks pārstāv postromantisko mūziku, viņa opera ir psiholoģiska ainava, iekšējā pasaule, vēstījums ir par tumšiem ūdeņiem. Tā ir psiholoģija, kas ir pazīstama visiem, tāpēc redzam varoņus kā spogulī: šis ir stāsts par dzīves sāpēm, par cilvēka trauslumu. Mēs esam trausli, un Bartoks to atklāj savā darbā. Hercoga Zilbārža pils ir sievietes portrets, sava veida ekrāns, uz kura tiek projicēta viņas kaislība un cīņas. Šī intimitāte kontrastē ar Orfa Komēdijas laika galam mehānisko spēku. Orfa opusā saskaramies ar pēdējo tiesu. Tās ir laika beigas – viss ir izdarīts, un mēs neko nevaram labot. Tiesas āmurs iedveš bailes. Tas ir spriedums bez žēlastības. Komēdijas laika galam beigās ir maģisks brīdis, kurā Lucifers (etimoloģiski – gaismas nesējs) lūdz piedošanu. Caur viņa tēlu mēs atklājam savu trauslumu. Šajā ainā Judīte un Zilbārdis atgriežas uz skatuves. Viņi atgādina Ādamu un Ievu, kuri atdod ābolu bez koduma. Aplis ir noslēdzies," savās domās dalās režisors.
Grieķu traģēdijas matrica
Diriģentu Teodoru Kurendzi Romeo Kastelluči dēvē par lielisku sadarbības partneri: "Viņš mīl teātri, tāpat kā dzeju, dažādu žanru mūziku, kino, literatūru un vizuālo mākslu. Mums ir kopīga mūsdienu kultūras izjūta, kopīga estētika. Ir diriģenti, kurus interesē tikai partitūra. Klasiskā mūzika nav pelni, tā ir uguns. Teātris nav baznīca vai mauzolejs, tāpēc mums tas ir jāuztur dzīvs. Mums ir jāmaina skatiena leņķis, jātur acis atvērtas."
Uz jautājumu, vai diriģentu un režisoru vieno grieķu un itāļu kultūras vēsture, Romeo Kastelluči atbild: "Ir atšķirība: man ir katoļu saknes, Teodoram – pareizticīgo saknes. Taču mūs vieno antīkā grieķu traģēdija. Man grieķu traģēdija ir visa matrica un veids, kā aplūkot dzīvi uz zemes, – tā nav tikai estētika, tā ir filosofija un dzīves koncepcija, no piedzimšanas brīnuma skaistuma līdz šā brīnuma apjēgšanas sāpēm."
Teodors Kurendzis šovasar Zalcburgā diriģēja ne tikai Bartoku un Orfu, bet vēl divus koncertus. Festivāla atklāšanā 19. jūlijā viņš kopā ar Gustava Mālera jauniešu orķestri, kori musicAeterna un basu Dmitriju Uļjanovu atskaņoja Dmitrija Šostakoviča 13. simfoniju Babijara. Savukārt 17. augustā kopā ar savu orķestri un kori musicAeterna viņš izpildīja Šostakoviča 14. simfoniju soprānam, basam un kamerorķestrim (solo dziedāja Nadežda Pavlova un Matiass Gērne) un Henrija Pērsela operu Didona un Enejs (titullomās Keita Lindsija un Konstantins Krimmels).
Plānots, ka 2023. gada festivālā atkal skanēs Dons Žuans Teodora Kurendza un Romeo Kastelluči iestudējumā.
Triptiha remikss
Zalcburgas festivāla jaunāko laiku vēsturē ir ierakstīts ne tikai Teodora Kurendza, bet arī soprāna Asmikas Grigorjanas vārds. Katra pirmizrāde ar viņas piedalīšanos kļūst par notikumu. Asmika Grigorjana debitēja Zalcburgā 2017. gadā – viņa dziedāja Mariju Albāna Berga Vocekā (diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Viljams Kentridžs). Taču par globālu superzvaigzni viņu padarīja 2018. gada festivāla izrāde sensācija – Riharda Štrausa Salome (diriģents Francis Velzers-Mests, režisors Romeo Kastelluči), kas tika atkārtota 2019. gadā. 2020. un 2021. gadā Zalcburgā Asmika Grigorjana tēloja Hrīsotemīdu jau minētajā Elektras iestudējumā.
Zalcburgas festivāls ir iesoļojis savā otrajā simtgadē (pirmo reizi festivāls notika 1920. gadā), un Asmika Grigorjana ir kļuvusi par tā jauno simbolu – šeit viņa būs regulāri dzirdama arī turpmāk. Tāda ir festivāla intendanta Markusa Hinterheizera izvēle – festivāls aug un attīstās kopā ar savām zvaigznēm.
Asmika Grigorjana ir magnētiska dziedoša aktrise, kura atbruņo ar savu emocionālo, dramatisko tiešumu. Gan viņa, gan Aušrine Stundīte nebaidās no vissarežģītākajiem aktieriskajiem un muzikālajiem uzdevumiem. Asmika nespēlē dīvu – tam nav ne laika, ne vajadzības. Galvenais notiek uz skatuves, un tas vienmēr izraisa spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Šovasar māksliniece izpaudās itāļu repertuārā – Džakomo Pučīni Triptihā, kas Zalcburgas festivāla programmā tika iekļauts pirmo reizi. Asmika Grigorjana atveidoja galveno lomu (Laureta, Džordžeta un Andželika) visās trijās viencēliena operās. Jāatgādina, ka Triptihā lietuviešu prīma debitēja 2010. gadā Latvijas Nacionālajā operā diriģenta Modesta Pitrena un režisora Viestura Kairiša iestudējumā.
Zalcburgas izrādi veidojis diriģents Francis Velzers-Mests un režisors Kristofs Lojs. Triptihā viņi ir mainījuši vietām ierasto viencēliena operu secību – skarbā komēdija Džanni Skiki, kas parasti noslēdz Triptihu, šajā versijā skan pirmā, tai seko greizsirdības un slepkavības drāma Apmetnis un apgaroti traģiskā Māsa Andželika. Šādā kombinācijā fināls ir nevis ironisks, bet sirdi plosošs. Asmika Grigorjana Zalcburgā man teica, ka neviens cits iestudējums viņu nekad nav iztukšojis tā kā šis Triptihs un pēc izrādes pat nav spēka parunāt.
Ar maestro Franci Velzeru-Mestu lietuviešu dziedātāja festivālā ir sadarbojusies gan Salomē, gan Elektrā. Arī Pučīni mūzikā viņu tikšanās šķiet teju liktenīga, un dižais Vīnes filharmonijas orķestris kļūst par vēl vienu galveno, bet neredzamo Triptiha varoni, kas dinamiski maina noskaņojumu, uzlādē telpu ar enerģiju, palīdz uzmirdzēt visiem pārējiem tēliem un pierāda, ka Pučīni var skanēt ne tikai jutekliski, bet arī mūsdienīgi.
Kāpnes uz paradīzi
Režisors Kristofs Lojs ir gudrs mūzikas teātra meistars, kurš nekad neizvirza priekšplānā savu ego, bet izceļ dziedātāju spilgtākās īpašības, izgaismo viņu talantu. Režisors atgādina, ka sākotnēji Pučīni ir vēlējies sacerēt trīs operas, kas būtu saistītas ar Dantes Aligjēri Dievišķās komēdijas daļām – Elli, Šķīstītavu un Paradīzi. Galarezultātā tikai opera Džanni Skiki ir balstīta epizodē no Elles. Kristofs Lojs ir pārliecināts, ka Triptiha būtība slēpjas atšķirībās starp tā daļām un darbs ļauj runāt par trim dažādiem dzīves posmiem, trim dzīves jomām, kas ar savu daudzveidību rada veselumu.
Džakomo Pučīni Triptiha iestudējumā Zalcburgas festivālā diriģents Francis Velzers-Mests (no labās) un režisors Kristofs Lojs ir mainījuši vietām ierasto viencēliena operu secību. Foto – Birgita Probsta
Džanni Skiki šķietamā jautrība ir velnišķīgas lamatas. "Tā ir kā ieeja Dantes uzburtajā ellē, jo es nespēju iedomāties, ka Džanni Skiki mirušā varoņa alkatīgie radinieki eksistētu kādā citā vietā," norāda Kristofs Lojs.
Pirmās operas darbība risinās gigantiskā telpā (uz Lielās festivāla zāles skatuves var panākt šādu elpu aizraujošu efektu), kurā cilvēki šķiet pavisam sīki un viņu ņemšanās iegūst īpaši nožēlojamas aprises. Operas beigās mēs redzam jaunu iemīlējušos pāri – Lauretu un Rinučo.
Pēc starpbrīža, sākoties operai Apmetnis, mūs gaida tikšanās ar citu, nedaudz vecāku pāri – Mikēli un Džordžetu. Viņiem ir sarežģīta personiskā dzīve. Uz skatuves ir gan dzīvojamās telpas fragments, gan eksterjera detaļas, gan vesela barža – esam kādā Parīzes nostūrī. Šo vidi var uztvert kā šķīstītavu. To apdzīvo cilvēki, kuriem nepārtraukti ir jāpārvar šķēršļi. Visa dzīve ir kā pārbaudījums. Džanni Skiki universs it kā ir attālināts no mums, mēs to uzjautrinoties vērojam distancēti, bet Apmetnī aplūkojam varoņu drāmu tuvplānā – pēkšņi viņiem rodas iespēja mainīt dzīves gaitu, šķiet, ka viņi var atbrīvoties no važām, taču katrs mēģinājums ir neveiksmīgs. Džordžeta grib būt brīva un mīlēta, bet viņu vajā vilšanās attiecībās gan ar vīru Mikēli, gan ar mīļāko Luidži. Traģēdija ir neizbēgama – vīrs nogalina sievas mīļāko.
Vakara gaitā Kristofs Lojs, Francis Velzers-Mests un Asmika Grigorjana sakāpina drāmu, kas kulminē trešajā "cēlienā" – operā Māsa Andželika. Tās ir mūsu kopīgās kāpnes uz paradīzi. Klosteris māsām ir kā patvērums, kas pasargā viņas no ārpasaules. Šeit valda maldinošs miers, klusums un maigums. Jau septiņus gadus klosterī dzīvo kādas dižciltīgas ģimenes atvase Andželika – neilgi pēc vecāku zaudēšanas viņai ir piedzimis ārlaulības bērns, viņas tante hercogiene uzreiz atņēmusi bērnu un nosūtījusi Andželiku uz klosteri, jo viņa apkaunojusi ģimenes godu.
Klostera mieru uzspridzina hercogienes ierašanās – viņa iebrāžas kā viesuļvētra un vēlreiz sagrauj Andželikas dzīvi. Šo ainu līdz mūža beigām atcerēsies visi Triptiha skatītāji: kad uz skatuves satiekas Asmika Grigorjana (Andželika) un opermākslas leģenda somu soprāns Karita Matila (hercogiene), pārējā dzīve apstājas. Jau agrāk viņas ir spēlējušas kopā gan Antonīna Dvoržāka Nārā, gan Leoša Janāčeka Jenūfā. Karita Matila ar savu klātbūtni vien paaugstina izrādes emocionālo temperatūru. Viņas atveidotā hercogiene pieprasa Andželikai atteikties no mantojuma. Kad Andželika jautā, kā klājas viņas dēlam, tante viņas priekšā atver ceļasomu ar maza zēna fotogrāfiju un drēbēm – viņš ir miris.
Andželika ir agonijā, viņā atmostas dumpiniece, viņa ietērpjas mazā melnā kleitā, izlaiž matus, uzpīpē, atkal kļūst par neatkarīgu sievieti, kāda viņa kādreiz bijusi, un… izdur sev acis. Varone saprot, ka pašnāvība ir nāves grēks, bet beigās viņa sastopas ar Dievu. Andželiku pārņem svētlaime. Nāves brīdī viņa paziņo, ka tic paradīzei un tur atkal satiksies ar savu dēlu. Režisors Kristofs Lojs atgādina: Triptiha varoņus pavada mīlestība, lai kur viņi būtu – ellē, šķīstītavā vai paradīzē.
Informācija: salzburgerfestspiele.at