Viņi ir dievišķīgi un neaizskarami, bet dievišķība vēl nenodrošina radošo spēku pieplūdumu visa mūža garumā. Grupas pēdējie albumi All That You Can"t Leave Behind (2000) un How to Dismantle an Atomic Bomb (2004) izklausījās buržuāziski pliekani. Rotācijas un ovācijas neizpalika, taču no pasaules labākās grupas, kura savu troni, ja gribam ticēt muzikālās preses klišejām, dala ar R.E.M., Radiohead un Coldplay, gribējās sagaidīt ko pārliecinošāku. No Line on the Horizon, kas šodien parādās mūzikas veikalos (arī Latvijā), ir 2009.gada pirmais superalbums, kura komericālos panākumus neapturēs nekāda krīze. U2 skanējumu atkal veidojusi leģendāro producentu brigāde — Braiens Īno, Stīvs Lilivaits un Daniels Lanuā. Jaunas vēsmas U2 daiļradē solīja ienest Riks Rubins, kurš producējis milzum daudz gaumīgu hiphopa, hārdroka un kantrimūzikas ierakstu, taču radošais kontakts ar Rubinu īru kvartetam neizveidojās. "Tas, protams, ir nožēlojami, ka mums bija jāatgriežas savā disfunkcionālajā ģimenē," par producentu izvēli ironizē U2 līderis Bono. "Varbūt mēs esam kā Osbornu ģimenīte — kopā viņi jūtas tik droši, ka var nogriezt galvas vistām. Riks Rubins ir izcils dziesmu meistars, bet mēs sapratām, ka rokenrols nav tikai dziesmas. Dažreiz rokenrols ir drāma, pat melodrāma."
Taču No Line on the Horizon piedāvā ne tikai melodrāmu — jaunajām kompozīcijām piemīt U2 80.gadu klasisko albumu vitālais dzīvesspēks, kas jūtams gan Bono balsī, gan Ādama Kleitona basģitāras, Edža ģitāras un Lerija Mulena bungu skanējumā. Viņi eksperimentē ar ritmu un dziesmu struktūru un savos sacerējumos joprojām spēj injicēt maģiskas zāles ar nosaukumu Hits. Tā nav muzikālā revolūcija, bet gan četru virtuozu talantīgi un aizraujoši padarītais darbs. Īsi pirms albuma izdošanas Bono atzinās, ka pat pēc trīsdesmit šovbiznesā pavadītajiem gadiem viņiem ir bailes kļūt draņķīgiem. Šoreiz bailes nav pamatotas.